Živenšī kods

18

Melānijā uzreiz nebija gatava atbildēt, un viņš ari nespieda. Viņai vel bija nepieciešams mazliet laika, lai saņemtos. Lai tiktu gala ar savam baiļu izjutām un iemācītos viņam uzticeties. Lai beidzot saprastu, ka Stnkers var viņai palīdzēt. Viņa palīdzība nekur nederēja, ja viņam neuzticējās. Vai pareizāk sakot, viņš tik un ta sļvtu palīdzēt. Pie velna, viņš bija apņēmies nosargāt šo mei­teni, vienalga, vai viņa pati to gribētu vai ne.

Atlika tikai ceret, ka Melānija grib, lai viņš palīdzētu. Tieši sa­darbība butu pats labakais šada situācija.

Viņa velreiz. cieši paraudzījās uz Stnkeru, acis joprojām vīdot bailēm, un viņš vēlreiz izjuta nebijušu speķu un apņēmības pie­plūdumu.

- Piekritu, Meļa teica. Gribi dzirdēt, ko varu pastāstīt? Luk, klausies! Un viņa izstāstīja. Kā pavisam negaidot saskrējusies ar savu bijušo mīļāko. Par svešādā sutijuma saņemšanu parka. Kā viņa pagajušo vakaru ieradās puiša majas. Ka iztulkoja kodē­to vēstījumu, ka saburzīja un izmeta kaitinošo sutijumu atkritu­mos. Biju pārbijusies ka diegs, viņa atziņas, un Tods vel ma­ni mierinaja. Melānijās vaigos ielija mazliet sārtuma. Mums bija viena otra nesaprašanās, tomēr kopuma satikam tīri labi.

- Turpini, viņš mudināja.

Melānijā aplaizīja lupas, pulēdamas neskatīties uz savu klau­sītāju, kamēr izstastija, ka atradusi Toda nedzīvo ķermeni un ka taisna ceļā ieskrejusi slepkavam tieši rokas. Biju tik šausmīgi

pārbijusies. Biju pilnīgi pārliecinātā, ka viņš ari mani nogalinās. Un tad, mukdama mājās, uzskrēju virsu tev.

- Un es tevi parbaidiju vel vairak.

- Sasodīts, ja! viņa strauji atzinās. Tu taču biji ielauzies mana dzīvokli.

Metju atkal pacēla roku, lai apklusinatu nakamos runas pludus, rēķinādamies, ka viņa var pagalam pārskaisties un izmest viņu ara, iekams abi tiek skaidrībā, tomēr vairs nebija palicis lai­ka nekādām garam runām.

- Un tu biji ieradies, lai mani sargatu. Šoreiz viņa to pateica jau mierīgāk.

- Mani nolīga, lai es apsargatu.

- Un tomēr, kāpēc mira Džeimija, bet es vel ne?

- Nezinu. Varbūt darbojas cits slepkava?

Viņa rūgti pavīpsnaja. Kāds atvieglojums apzinaties, ka tik viegli nolīgt darbam paris slepkavu, kuru mērķis ir nevainīgi stu­denti…

- Pamēģini ievietot sludinājumu Soldierof Fortune, un būsi pār­steigtā, kas tik neuzradīsies.

- ''Pati bistamaka spele", viņa citēja. Vienu reizi esmu ska­tījusies šo raidījumu. Man gan ta diez ko nepatika. Viņu skatie­ni sastapas, un Stnkers bija pārsteigts par smaida un humora atblazmu, kas vidēja aiz baiļu pārņemtas sejiņas. Un šodienas notikumu konteksta man tas raidījums pat ļoti nepatīk.

- Man ari nē.

Viņa sarauca pieri, apdomājoties. Varētu but tas pats slepka­va. Varbūt policija viņu ir palaidusi garam. Varbūt nemaz nevar atrast. Nevar vienkārši izsekot.

- Ne jau par to ir runa. Iepriekš noskaidroju, kāda tur situāci­jā. I ,ieta ir pilnība slēgta.

- lespejams, ka pēc pedējiem notikumiem ar mani ir vērts šo lietu atjaunot?

- Tu jau esi notikumu virpuli. Varbūt grasies sazinaties ar po­liciju?

Melānijas piere sāpes jau pulsēja, paraugoties uz viņas sejas izteiksmi, varētu nodomāt, ka Stnkers pieprasījis glāzi benzīna

ar ledu. Man sak likties, ka tu sava iepriekšējā līgumdarba esi palaidis garam dažus svarīgus noteikumus, viņa piebilda.

Viņš izskatījās pārsteigts, tomēr pieprasīja turpināt.

- Tad pastasti, ko tieši?

-Ziņas piegādātājs par to jau bndinaja. Tagad, kad zinu, par kadu spēli ir runa, viss nostājās savas vietās. I .ai saņemtos, sie­viete dziļi ieelpoja, bija redzams, ka trīc viņas rokas. Melānijā sakļava tas tik cieši, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Spēlēs allaž ņem dalību kadi varas pārstāvju teli parasti tie ir kruķi, kads no ITB, vienalga, kaut kadi tamlīdzīgi personāži. Ja ļoti nepiecie­šams, ari viņiem var lugt palīdzību, un, ja spēlētājs ta rīkojas, reizem pat izdodas pārlekt uz augstaku līmeni. Tomēr tādiem kon­taktiem ir noteikta cena. Ikviens Mērķis, kas jelkādā veida sazinās ar likumīgās varas pārstāvjiem, zaudē savu Sargu. Pieleca?

Viņam pieleca gan. Ja viņa sazinātos ar kadu kruķi, slepkava izslēgtu no spēles Strikeru. Vai vismaz pulētos to izdarīt.

-Tā ka pat nedomā! Melānijā cieši noteica.

Abu skatieni atkal sastapas, un viņa pūlējās izlasīt puiša ska­tiena gaidīto atbildi. Ko nedomāt?

- Pat neceri, ka saukšu kartības sargus. No vienas puses, slepkavnieks man aizliedza, un pec pedejiem notikumiem man jatic, ka ta bija nopietni domata pavēle. Katra ziņa negrasos tik drīz upurēt tavu klātbūtni sava tuvuma.

- Es pats zinu, ka pasargāt savu pakaļu. Nebija gluži patie­sība, mazliet samelots. Viņš bija labs profesionālis, tomēr ari vi­ņam nebūtu pa spēkam aizturēt snaipera lodi, ja ta piepeši nāktu no kada neparedzama nostūra.

- Var jau būt. Viņa nebija noskaņota talak strīdēties. Bet tad man butu neciešama vainas apziņa. Tods jau ir miris. Zinu, ka la nebija mana vaina, tomēr nepavisam negribētu, lai ari lavas asinis butu uz manas sirdsapziņas.

Viņa pasteidzās turpināt savu domu, iekams Strikers paguva iestarpinat kaut vārdiņu. Turklāt, ja slepkava novāc tevi, es pa­lieku pavisam viena un neaizsargata. To sakot, viņas acis sa­tumsa no drūma, sarkastiska humora noskaņas. Un, ja es ie­saistos un spēlēju pēc noteikumiem, man drīz vien bus klat nenovēršama kompānija.

- Zinu, viņš atteica, uzmanīgi saņēmis Melānijas roku, un maigi saspieda viņas plaukstu. Turēšos pie tevis ka pielīmēts, Mel! Veikli aplicis roku viņai ap pleciem, viņš piekļava sievieti sev klat, tomēr rēķinādamies, ka var sekot atraidījums un viņa var atgrūst, lai nepieļautu, ka tiek pārkāptā vistuvākā personīgā ro­beža. Bet viņa nenoraidīja. Melānijā jau zināja, kads ir speķu sa­mērs, un viņš negrasījās viņai neko samelot. Nodrošināt ērtības ja. Bet melot nekādā gadījumā.

Tā viņi nosēdēja kadu ramu bridi, līdz Melānijā atkal ierunā­jās, šoreiz tik klusā balsi, ka viņam bija japieliecas tuvāk, lai sa­klausītu, ko viņa saka. Nedomāju, ka Tods jelkad dzīvē butu spēlējis SIU. Kāpēc viņiem bija janogalina tads cilvēks?

- Nezinu.

Par viņas vaigu noritēja asara, un Stnkeram nācās krietni vien nocietināt sevi, lai nepasniegtos to noslaucīt. Es skaļi pateicu, ka atsakos spelet. Pat saburzīju un izmetu atkritumos viņu šifrē­to sūtījumu. Tieši tapat izdarīja Džeimija Teita. Bet ka tas nakas, ka esmu joprojām dzīva, bet viņa mirusi?

- Varbūt spēlēt pret Džeimiju viņam pietrūka karotas jautrī­bas?

Melānijā atravas no Stnkera un uzlukoja viņu tieši seja, piere koncentrējoties bija saraukta rievās. Ko tu ar to gribi teikt?

- Viņa bija medījums. Tapat ka tu, viņš skaidroja. Tieši me­dību azarta deļ šis lips pieslēdzās spelei. Medības un ari naudas summa balva.

- Tatad slepkava atskārta, ka nogalinajis Džeimiju un spele parak atri apravusies? Un mana gadījuma viņš nolēma, ka japamēģina papildu izaicinājums, vai ta?

-Tie ir tikai minējumi.

- Mums nepieciešams tas sūtītais ziņojums. To pateikusi, vi­ņa pievēra acis, tad plati atvēra un teica jau enerģiskāk: Taja noteikti ir kas vairak. Ta nav tikai bezjēdzīga vardu spēle. Domā­ju, ka la ir kada norāde.

- Labi, mums ir sutijuma teksts, viņš piekrita.

- l'as atrodas l'oda majas. Viņas balss bija kļuvusi neizteik­smīga no šausmam, pat nenācās minēt, ka vairak par visu viņa baidas atgriezties taja dzīvoklī.

Viņš vēlreiz saņēma Melānijās roku un mirkli jutās pat maz­liet pārsteigts, ka viņa to neatrava. Zinu, cik ļoti tu to nevelies. Bet mums nav citas izvēlēs.

- Saprotu. Tieši ka taja nolādētajā sutijuma bija teikts: spēlē vai mirsti! Viņu skatieni sastapas, Melānijās acis šoreiz vidēja tikai auksta apņemšanās. Izskatas, ka es iesaistos šaja spele.