Živenšī kods

69

Nebija grūti uzmeklēt timekli Tomasu Rierdonu. Izrādījās, ka viņš sava ziņa ir slavenība, kas pirmsākumos bija palīdzējis Arčibaldam Grimaldi. Viņa birojs atradas Četrdesmit otraja iela, augstceltnē iepretim publiskajai bibliotēkai. Drīz vien mes jau nonācām tur; Strikers uzmeklēja tuvumā kadu nelegālu autostāv­vietu, un mes varējām doties iekša eka. Uzgājām meklēto ēkas bi­roju saraksta pie sienas. Musu galamērķis atradās četrpadsmita­jā slavā. Klusējot sekoju Stnkeram lifta. Drīz viss bus gala. Mes atradamies tuvu savu neprātīgo piedzīvojumu noslēgumam, ap­jautu to ar visam savam maņam.

Man tikai nebija ne mazakas nojausmas, kas mus gaida To­masa Rierdona biroja.

Sekretāres galds bija gaišs, ērts un patīkams, tapat ka sekretā­re pati. I,ai gan pulkstenis rādija jau pieci vakara, biroja joprojām mutuļoja dzīvība.

- Ka varu jums palīdzēt? darbiniece vērsās pie mums.

- Gribētu tikties ar Tomasu Rierdona kungu, izteicu savu lugumu.

- Man ļoti žēl, bet viņš ir sapulcē. Vai jums varētu palīdzēt kads cits?

Mirkli mulsi paraudzījos uz Stnkeru, tad saņemos un speru soli tuvāk, lai pārliecinātu darbinieci:

- Ludzu, pavēstiet viņam, ka ieradusies Melānijā Preskota.

-Ziniet, man nevajadzētu….

- Ticiet man, Slnkers metas palīdzēt. Viņš pat ļoti grib tik­ties ar šo sievieti.

Sekretāre neticīgi uz mums paraudzijas, tomēr paņēma talruņa klausuli un sazvamjas ar kadu. Klausoties atbildi, viņas sejas izteiksme neko neizteica. Piedodiet, tomēr viņš sacīja, ka šis nav piemērots laiks, lai liktos ar jums.

- Bet tas ir ļoti steidzami! apņēmīgi teicu. Pasakiet viņam… pasakiet, ka mus sūtījis Pīters Trents.

- Kundze, atvainojiet mani, bet…

- Ludzu, es turpināju pārliecināt. Ja viņš tagad nevares ar mums tikties, mes pierakstīsimies uz tikšanos velak. Apsolu jums. Bet tikai, lūdzu, apvaicājieties viņam.

Damite saknieba rūpīgi nokrāsotās lūpiņas, bridi svārstījās un beidzot izlēma mums palīdzēt vel tikai šo vienu reizi. Aizturēju elpu. Šoreiz viņa noklausijas atbildi tālrunī, vieglam aizkaitinajumam seja pārvēršoties cieņas pilna izteiksme.

- Ja, kungs. Protams, kungs, viņa teica klausule. Beigusi sa­runu, sekretāre pievērsās mums, uzaicinādama:

- Esiet tik laipni un sekojiet man!

Pec greznās priekštelpas viņa aizvadīja mus uz salīdzinoši as­kētisku zaļi, kurai viena puse bija izkārtoti darbinieku nodalīju­mi, otraja pusē rindojas kabinetu durvis. Visur varēja manīt stei­dzīgus, solīdi tērptus darbiniekus. Nogriezāmies ap stūri, turpinājām ceļu, nogriezāmies velreiz un tad apstājāmies pie dur­vīm.

Mus ieveda plašā kabineta. Šis telpas sienas nebija neizteik­smīgi baltas, tas klaja siltu toņu koka apšuvums un klusināts maigs apgaismojums. Kabineta bija ērts atpūtas stūris ar dīvānu un žurnālu klāstu, ari dekoratīva ūdens kaskade. Pie vienas sie­nas bija pasaules karte, la aizņēma visu sienas laukumu, un ne­kam citam vairs uz tās nepietika vietas. Pie loga novietots masīvs rakstāmgalds, nokrāmēts ar fotogrāfijām greznos rāmīšos un do­kumentu mapēm.

Kabinets radīja varas un naudiguma iespaidu. Visa ša skala deļ jutos nedaudz neomulīgi.

- Vai man jums kaut ko piedaval, kamēr gaidat? meitene pavaicaja. Rierdona kungs ieradīsies pie jums, tiklīdz bus iespējams.

- Paldies, nekas, mes lapat pagaidīsim. Noraidīju meitenes piedāvājumu.

Kolīdz sekretāre bija projām, piegāju pie loga un nolūkojos uz ļaudīm, kas bija saskatami talu leja. Pienācis blakus, Stnkers sa­ņēma manu plaukstu. Stāvējām klusēdami. Mes joprojām atradamies tur, kad pec desmit minūtēm ienaca Rierdons.

Pamaza auguma, drukns, iesirmiem matiem pie deniņiem, bet parejais pakausis viņam bija pliks. Mugura viņam bija Arinuni uz­valks. Nelielo augumu kompensēja varas un pašpārliecinātībās aura, ko izstaroja šis cilvēks.

- Preskotas jaunkundz, man ļoti žēl, ka liku jums gaidīt.

Pagriezos pret viņu un atvaicaju:

- Vai jus gaidījāt manu ierašanos?

- Ne gluži, viņš atteica un paversas pret Strikeru. Un jus butu…

- Neāksties, Rierdon, Stnkers parupji atteica. Tu lieliski zini, kas es tads esmu.

Rierdons soli atkapas, it ka negaidītu tādu agresijas izpausmi pats sava kabineta.

- Piedodiet, kungs, es varu jums apliecinat, ka patiešam ne­zinu.

Pieskaros Stnkera plaukstai par zīmi nogaidīt. Tūdaļ mes visu noskaidrosim.

- Viņa vārds ir Metju Stnkers, es iepazīstināju. Ko īsti jus domājāt, teikdams, ka gaidijat ierodamies "ne gluži mus"?

Kabineta saimnieks pamaja uz divana pusi.

- Vai nevēlaties apsesties?

- Es labak pastāvēšu.

- Ka vēlaties, viņš noteica un apsedas krēsla aiz sava rakstamgalda. Esmu mazliet neierasta situācijā, tomēr nodrošinu visdažadakos pakalpojumus saviem klientiem, tostarp glabaju privātā rakstura informāciju.

- Nesaprotu jūs.

- īpašuma glabašana musu velves, viņš paskaidroja. Man ir daži klienti, kas seifa depozīta saturu nevelejas glabat nekur citur.

- Un Grimaldi bija viens no tādiem? pavaicaju, apsvērda­ma, kas man varētu but kopīgs ar visu šo.

- Ja. Velves atrodas mana īpašuma, tomēr tam piekļūt var tikai klients pats.

- Un… -Stnkers izskatījās pagalam nepacietīgs.

- Un kad Arčijs nomira, vairakās velves viņam palika glabājo­ties mantība.

-Ko?

- Man nav nojegas, par ko viņš runa, Stnkers man pavēstīja.

- Jus esat tie, kas ieradušies pec Arčibalda rīkojuma.

-Mes?

- Arčijs pirms nāves bija izveidojis sistēmu, kas ļava atseviš­ķiem indivīdiem ierasties saņemt krājumu saturu, ja tie piesaka sevi kada noteikta veidā.

- Un viens no veidiem ir sacīt, ka mus sūtījis Piters Trents?

- Pilnīgi pareizi.

- Un tas ir vienīgais, ko jus zināt, Stnkers konstatēja.

Rierdons tikai piekrītoši palocīja galvu un palūkojas uz StRIkeru.

- Un kas vel man butu jāzina?

- Par slepkavu, par mērķi. Par Spēli.

Pēc šiem vārdiem Rierdons atgāzās sava sēdekli. SIU? Hs tīri labi pazīstu šo spēli. Kā ta…

- Vecīt, nolādēts! Mes esam izspēlējušies šo velna spoli kras­tam šķērsam tepat, Manhetenas ielas. Mus joprojām vaja pilnīgi reāls slepkava. Visa musu dzīve ir sagriezusies kajam gaisā, un jūs sakat, ka nezināt, par ko mes ninajam?

Rierdons neticīgi nopētīja gan mani, gan Stnkeru. Es piekrī­toši pamaju.

- Es… es esmu pārsteigts. Jus apgalvojat, ka spēlējat SIU? Šo spoli? Pārceltu realaja pasaulē? Tas taču ir bezjēdzīgi! Noteikti kads jus nolēmis izjokot. Kads, kas kopo SIU spoles noteikumus. Kads, kas grib apkaunot Arčija labo slavu un godajamo vardu.

Stnkers draudīgi pieliecās pavisam tuvu runātajam un ieska­ujas vīrietim tieši acis.

- Ja ta ir neveiksmīga kopija, ja mus izjoko, tad ka viņi varēja zināt, ka spoles noslēgums aizvedis pie jums?

- Es… Rierdons apklusa, viņa seja bija pilnīgs apjukums.

- Es tiešam nezinu.

Tad Stnkers soli atkapas, pamāja un sacīja:

- Labs ir, tad iesim aplūkot, kas glabajas jusu pa/emes velvēs.

Neilgu brītiņu izskatijas, ka Rierdons šaubas, vai uzticeties

mums, tomēr beidzot nolēma, piecēlās un devas pie kartes. Viņš novietoja plaukstu kada vietā uz Teksasas kartes, vel pēc brīža mes izdzirdējām zobratu skaņu un siena saka bīdīties augšup ka agrako laiku kinoekrāns. Telpas dziļumos atklajas telpas ar bankas velvem, pie katras bija elektronisks ekrāns, katra mirgoja nulles.

- Nu vairs nav labi, es pačukstēju.

Stnkers, cieši satvēris, saspieda manu plaukstu, un es gluži vai nolasīju viņa domas: Rierdons izteicās, ka viņam iesniegts sa­raksts ar dažadiem kodetiem pieteikumiem, pec kuriem varēs zināt par klienta ierašanos. Piters Trents bija tikai viena no šadam parolēm. Tomēr šeit vīd vismaz piecpadsmit seifu. Interesanti, cik no tiem piedereja Grimaldi? Un cik dažadiem spēlētajiem vel pa­redzētas balvas šaja šaušaligaja spele?

- Luk, ari jusu seifs, Rierdons noradīja. Preskotas jaunkun­dzes glabatava ir 8A.

- Atveriet to, Stnkers teica.

- Ak, ne. Rierdons noraidīja Stnkera prasību un palūkojas tikai uz mani. Ls sapratu, ka jums bus zināms piekļuves kods.