Živenšī kods

32

Strikers piestaja ielas stūri, lai paraudzītos, kurp viņi dodas, kad pamanīja ieeju metro tuneli tieši otrpus ielai. Norāde virs ieejas vēstīja, ka ši ir F maršruta līnija. Ideāli. Viņš cieši satvēra Melas roku un vilka sev līdzi metro virziena.

- Kurp mes atkal dodamies? viņa noprasīja, steigdamas viņam pa pedam.

- Uz Plaza viesnīcu un restorānu, viņš paskaidroja. Mums ja pārgrupē speķi. Japaed. Mums nepieciešama kada mierīga vie­ta, kur atpūsties un padomāt.

- Uz Plaza? Meļa parvaicaja. Nu ir gan! Es iedomājos, ka to visu mes varam tikpat labi dabūt kaut vai Starbucka kafejnīca.

Viņi drīz vien sasniedza metro platformu un iejuka puli. Pil­na trauksme! viņš nobridinaja. Neaizmirsties. Tu esi vienīga no mums, kas vaiga pazīst šo mergli.

Viņa piekrītot pamaja, tad lēnam pagriežas un rūpīgi nopētīja visus ļaudis, kas atradas redzes loka. Bulu gan pietiekami neti­cami, ka viņš bulu ieradies, lai mani nogalētu, iekams mes bulu atraduši pretindi.

- Piekritu. Bet mes taču izturējām kvalificēšanas kārtu, vai ne? Tas bija ceļš līdz pulkstenim.

Viņa pamaja. Ja. Es ari ta domāju. Un tad viņa dziļi nopū­tas. Bet visa ši lieta kopuma ir lik nolāpīti sarežģīta.

- Esi kādreiz palikusi Plaza? viņš pavaicaja pec kada laiciņa, gribēdams uzlabot meitenes omu.

Viņa atskatijas un negribīgi pasmaidīja, it ka nenojaustu, ko Strikers veļas pateikt. Bārā? Ja, esmu bijusi. Bet ne tālāk. Numu­riņa? Ne, nekad. Tas ir mazliet par salītu manam maciņam.

- Katram vajadzētu kaut reizi dzīve pameģinat tur pārnakšņot.

- Un ši ir mana pedejā iespeja šaja dzīve, iekams beigsies man atvēlētas divdesmit četras stundas? viņa atvaicaja, ieskatījusies viņam tieši acis.

- Nē, protams, viņš atrunājās. F,s ta nemaz nebiju domājis. Gribu tikai pateikt, ka tev un man bijusi velnišķīgi grūta diena, un mums tik un ta ir jaalrod kada ala, kur nolīst. Un man par tevi vajadzētu parūpēties, tu to esi pelnījusi. Tad ja vai ne?

- Tu maksa?

- Jā, asins nauda, viņš atteica. Ka gan vel to tērēt, ja ne tava laba?

- Luk, ari Plaza, viņa teica, kad metro vilciens ieripoja stacija.

- Pie velna, mes varētu pat atļauties pasūtīt apkalpošanu numura.

Pēc neilga brīža viņi nonāca pie 57. ielas, lai noietu atlikušo gabaliņu līdz pazīstamajai viesnīcai.

Taja tiešām izskatījās tik labi, ka cerets, un pat vel labak. Tikko viņi bija tikuši līdz savam numuriņam, Meļa paķēra tālruni un pasūtīja briesmīgi daudz no visa ka, ko vien atrada ēdienkartē.

- Esmu pusbadā! viņa paskaidroja, kad Strikers izņēma talruņa klausuli viņai no rokam.

- Zinu, viņš atzina. Viesnīcas apkalpotajam, kad tas ienaca, Strīkers tūdaļ pieprasīja: Ienesiet kruku ar svaigi spiestu apelsī­nu sulu.

Kad Melānijā neizpratne sarauca uzacis, viņš paraustīja ple­cus. Skaitās, ka es tevi aizsargaju, vai ne? Pieņemu, ka tas nozī­me arī to, ka man japiepumpe tevi pilnu ar C vitamīnu.

- Vitamīni un pareizs dienas režīms vairs neglābs manu dzī­vību, Stnker, viņa paskaidroja, šūpodama roka zelta pulksteni.

- Luk, vienīga lieta, ar kuras palīdzību es ceru palikt dzīvajos. Varbūt man to ņemt un vienkārši noēst?

- Tev vajadzēs kādu smēri, ar ko to dabūt iekša, viņš ierosi­nāja, maigi izņemdams pulksteni viņai no rokam. Turklāt tev tūdaļ piegādās tadu kvantumu ēdama…

- Ja, es maķenīt aizravos, viņa atteica, paraustījusi plecus. .

- Pieņemu, ka ari tu esi pietiekami izsalcis.

Meļa apzināti izvēlējās nepateikt, ka ši, iespējams, ir viņas pē­dēja maltīte. Un ka viņa varbūt nekad vairs dzīva neizies no šis istabas.

Tomēr Strikeram bija tada sajuta, ka viņi abi doma par vienu un to pašu.

- Un tatad, viņa iesaka pārspīlēti optimistiskā tonī, ši ista­ba ir pat vel iespaidigaka, neka spēju iedomāties.

Kad Stnkers paraudzijas apkart, viņam ta nešķita. Daudz pie­sātinātu greznu krasu, smagi audumi, visur svaigi griezti ziedi. Peldmetelis, ko viņš bija pamanījis vannas istaba, bija patīkami maigs, bet bidē likās pilnīgi stulba ierīce. Viņam istaba bija tikai istaba un viss. Meļa toties bija acīmredzami pārsteigtā. Ja, lai­kam ir, viņš nepārliecināti novilka. Laikam tiešam iespaidīgi.

- I lei, vai tu neesi viens nepateicīgs radījums? Meļa smejo­ties ķircina ja.

' Tu mani ievaino tieši sirdi. Doma, man nav izkopta pietieka­mi laba gaume viesnīcu joma? Esi ieskatījusies, kada viņiem te vannas istaba? Tajā vannā varētu pat peldeties. Tici man. Šī ir ap­brīnojama vieta.

Viņa pasmaidīja, tikai acis joprojām palika skumjas. Paldies, ka atvedi mani uz šejieni.

- Es to nedarīju talab, lai tu aši vien apgutu luksusa dzīves­veidu. Neaizmirsti, ka tev ir jadara darbs, japaveic uzdevums līdz galam.

- Mani piespiež, viņa pažēlojas, ievilka pilnus vaigus gaisa un ar nožēlu izpūta lauka, tad pievera acis. l’ulkstem ir jabut musu mekletajam atminējumam. Cialu gala iztrūkstošais stundu rādītājs nav ierasta pazīme, tomēr nespeju izprātot, ko tas viss va­rētu nozīmēt.

- Piecpadsmit minūtes slavas? Piecpadsmit minūtes likteņa? Strīkers ierosinaja. Kaut kads dīvains Endija Vorhola pakaļdarinajums?

- Varbūt. Redzi, man nav nekādās īpašas nojegas par mākslu un musu uzdevumiem, tomēr tiem vismaz, daļēji jabut saistītiem ar spēlētāja personību.

-Ceturksnis pari veselai stundai? Pazīstamais kods, kas lieto piecpadsmit ka atslēgas vardu? Populārais kriptologs, kam ne­bija vienas rokas?

- Interesanti ierosinājumi, tomēr es nezinu, ko ar tiem darīt.

- Un ja mes apskatītu ciparus pašus par sevi? Strikers iero­sināja.

-Skaitļi viens un pieci ir pirmskaitļi.

- I’irma stunda, Strikers piedavaja. Bet es joprojām nesa­protu, ko tas varētu nozīmēt.

- Tas nozīme, ka esam nonākuši strupceļā, Meļa noteica, do­mas pārskriedama visam paveiktajam. Pilnīgi nezinu, vai esmu parak nogurusi vai ari slepkava ir parak gudrs, bet man galu gala nav ne mazakas nojegas, ko darīt vai kur meklet tālāk.

To pateikusi, viņa ierāpās viena no ērtajam divguļamajam gul­tam un piespieda pie krūtīm spilvenu. Vienīgais labais noti­kums ir tas, ka tu mani esi atvedis šurp. Vismaz varēšu nomirt siltā, smalkā vieta.

Strikera adamabols noraustijas. Viņš pazina Melu mazak par divdesmit četrām stundām, tomēr bija pieredzējis, ka viņai piemīt tik daudz speķa un radošas izdomas, it kā butu pazinis šo sie­vieti jau gadiem.

Tomēr šo vienu izpausmi viņš vel nebija pamanījis. Tas bija fatalisms. Un viņam gaužam nepatika, ka Meļa ta padevusies.

Spēris garu soli, viņš nostājās blakus Melai pie gultas. Saņē­mis sievieti aiz roku locitavam, viņš uzvilka viņu stāvus. Mums izdosies atrisinat šo beidzamo miklu un uziet tev nepieciešamo antivielu, viņš stingri noteica.

- Slikti gan, ka tas neatrisinas manas problēmas.

- Nemuļķojies tagad, viņš teica, pacēlis Melānijas rokas un apvijis savas ap viņas vidukli. Strikers bija nolēmis ieradīt Melai visus pašaizsardzības paņemienus, ko viņa varētu likt lietā, ja nāktos cīnīties aci pret aci ar Lūsi. Pamēģini izrauties brīvība, viņš ierosinaja.

Viņas acis no brīnumiem iepletās: Atvaino, ko tu teici?

- I )od man vismaz trīsdesmit minūtes. Kamēr mes šeit tupam, gaidīdami, vai mus neapgaismos kada neatskarsta doma, gribu pārliecināties, ka tev pietiks makas cīnīties pretim un sevi aizsta-

vet, ja notiks sadursme par izdzīvošanu. Jau pati doma, ka Mē­ļai kads varētu nodarīt pari, iesvela nevaidamas dusmas. Tagad koncentrējies uz maniem paņēmieniem, tikmēr tava zemapziņa darīs savu darbu. Un tu pat nemanīsi, ka, vingrinoties fiziski, tavs prāts uzies atrisinājumu. To teikdams, viņš sapurinaja Melas rokas. Tagad pūlies izrauties.

- Striker…

- Pūlies. Izrauties.

- l aikam iestājusies šai dienai plānotā pašaizsardzības por­cija, kas man jāpārcieš, viņa īgni vervelēja. Melānijā mazliet pa­raustīja rokas, domadama, ka viņš tapat vien palaidis tas vaļa. Viņam pat nebija īpaši jāpapūlas, lai Melu noturētu.

- Sasodīts, Mel, nu vismaz kaut nedaudz pamēģini!

- Kāpēc? Viņa atspiedās pret viņu pārsteidzoši spēcīgi, to­mēr neizrāvās. Striker, viņš iešava lodi Toda galva. Pat deviņ­desmit pašaizsardzības paņēmieni mani nepaglabs no lodes. Viss, ko mes te daram, ir stulbi nieki. Viņa atspiedas pret Strikeru vēl­reiz no visa speķa, un šoreiz viņš atlaida viņas rokas.

- Ne, tas nav stulbi, viņš iebilda. Tev jabut gatavai cīnīties par sevi.

- Man jau esi tu, viņa atteica. Man viss bus kartība.

- Meļa, ar to nepietiek. Tev jaizmanto ikviena spēka priekšro­cība, ko vien tu vari gul. Un es netaisos riskēt ne ar ko, kas varētu tevi pakļaut apdraudējumam. Vardi palika gaisa starp viņiem, un Strikers nožēloja, ka nebija spējis pateikt, cik daudz viņa tam nozīme.

Viņi saskatijas, un viņš piepeši pamanīja, ka Melānijās mir­dzoši zilajas acis atblāzmo ta pali silta kvele, ko bija samanījis jau agrak.

- labi, sieviete beidzot piekrita, balsi ieskanējās zemāki to­ņi. Viņa aplaizīja lūpas, tas izskatijas tik pārsteidzoši aicinoši, ka iekāre ietriecas Stnkera asa ka nazis.

- Dievs… viņš noteica un pievilka Melāniju sev tuvāk, ap­tverdams rokam viņas plecus. Stnkeram pieliecoties tuvāk, mute atradās tieši pie viņas auss. Melas mati smaržoja tik svaigi ka upes vējš sajaukuma ar viņas kārdinošo ziedu šampūna aromatu. Dziļi ieelpojis, viņš apspieda savas izjūtas un koncentrējas

sakamajam. Pirmā macība: lode var paskriet garam. Un, ja uz­brucējs ir turpat netālu, var sekot tuvcīņa. Izdzīvošanas situācijā par ieroci var noderet gandrīz jebkura lieta: akmens gabals, talruņa klausule, pat tavi pirksti jebkas.

- Skaidrs, viņa nenoteikti paraudzījās apkārt, meģinadama ar skatienu aptvert istabu. Aha, modinātājpulkstenis. Varu mē­ģināt iebelzt ar to viņam pa pauri, vai ari apmest ap kaklu elek­trības vadu un žņaugt.

- I ieliski, viņš uzslavēja. Tu loti labi uztveri to, par ko es runāju. Neaizmirsti, ka tu esi patiešam gudra un proti atrast iz­eju visas situācijās. Izmanto šis priekšrocības sava laba.

Viņš apvija sievietei rokas, ar vienu roku noglāstot plecus un slidinot plaukstu līdz kaklam, ar otru roku maigi pieskaroties krū­tīm. Jau kadu laiku iepriekš viņa bija novilkusi un nometusi Stnkera žaketi uz gultas, un tagad plānais topiņš, kas vairak atklaja neka sedza, java sajust viņas smalka auguma pieskārienu.

Melas ada šķita tik maiga, un viņa vieglitem drebēja Stnkera rokas, ši sajuta darīja viņu vai traku, bet vajadzēja saņemties.

- Vai tu pati zini vēl kadu pašaizsardzības paņēmienu? viņš pavaicaja, pūlēdamies novērst domas no seksīgas situācijās un cenzdamies iegalvot sev, ka ši nu nav ta reize, kad pieļaujams ta uzvilkties. Viņam bija jāturpina iesāktais.

- Ja, es nedaudz gāju kursos, viņa atteica un,piebilda, ne­varētu gan teikt, ka manas prasmes butu kaut cik nozīmīgas.

- Tev nav jābut vislabakajai, tikai pietiekami labai, lai tiktu galā, viņš iedrošināja. Iedomājies, ka es esmu Lūsis. Ko tu da­rīsi?

Viņa saķēra Stnkera roku, bet tikmēr viņš ar rāvienu pievilka sievieti sev vel tuvāk klat, ar otru roku apķēra viņas vidukli, pa­griezdams tā, ka viņi abi nonāca viens otram ļoti tuvu. Melānijas auguma maigie izliekumi lieliski piekļāvās viņa trenētajam ķer­menim, un šī sakļaušanas raisīja tādu slēptu uzbudinājumu, ka radīja pat sāpes.

- Es tikšu ar tevi gala, viņa pikti nosolījās, kamēr diezgan nesekmīgi pulējas izlauzt abas rokas no puiša stingra tvēriena. Kamēr viņi ta berzejās viens pret otru cīkstoties, Strikers juta, ka no uzbudinājuma pamazam zaudē kontroli. Viņš aizgūtnēm

kampa gaisu, meģinadams sakartot domas un pavēlēdams sev pa­likt ramam.

- Ne, šadi tev nekad neizdosies izrauties brīvība, viņš ap­galvoja. Belz tieši ar savas kurpes papēdi pret uzbrucēja kaju. Ja tev paveiksies, ta tu vismaz apmulsinasi uzbrucēju tik daudz, lai tas pavājinātu tverienu un tu pagutu izmukt.

Melānijā precīzi izdarīja, ko no viņas prasīja Strikers pat pie­šķirtu viņai ieskaites punktus par labu uzdevuma izpildi -, kad asa, dedzinoša sape triecās caur viņa kajas pirkstiem, kur Melas sporta kurpju papēdis bija trāpījis tieša tēmējuma. Sasodīts! viņš nolamājās, kad aiz sapem atlaida tvērienu. Tieši tobrīd Meļa sparīgi atgrudas no viņa rokam un tika brīvība. Pagriezusies pret Strikeru, viņa savas mirdzošajas acis nespeja noslēpt uzvaras prieku. Man izdevās, man izdevās!

- Ja, nebija slikti, viņš vilcinoties piekrita, kad redzēja, kada prieka atblazma izgaismo viņas sejiņu. Nakamaja stundā man jāpaņem pārtraukums. Ja tev kājās butu bijušas augstpapēžu kur­pes, es jau, iespejams, butu sakropļots.

-Ja, tas ir vel viens labs attaisnojums tadai modes kurpju ko­lekcijai ka manēja. Ikviens papēdis ir tik ass ka stilets un var kal­pot līdzīgiem mērķiem ka negaidīts ierocis.

- Meļa, tici man, es nekad nesāktu strīdēties ar sievieti par vi­ņas kurpju kolekcijas lietderību.

- Stnker, tad tu esi mans lips.

Vārdiem noskanot, tie it ka palika starp viņiem, acu skatieni sastapas, Melānijās lupas mazliet paveras…

-Meļa…

- Es… Es laikam tūlīt ieiešu duša, ja, tūdaļ, viņa piepeši samulsusi stostījās. Jasakarto domas, ka tu pirmīt ieteici. Var­būt mani pat piemeklēs kada vera ņemama ideja. Pa ceļam viņa atbrīvoja matus no gumijas, kas tos iepriekš saturēja zirg­aste. Atlaidusi garo matu klājienu par pleciem, viņa devas tie­ši uz vannas istabu. Kad Melānija nozuda vannas istaba, Stnkera iztēli neatstaja vilinoši teli, kā viņa novelk blūzīti, matiem noklājot kailos plecus un krūtis. Tad sekoja aina par to, ka viņa novelk džinsus un biksītes un kaila dodas duša. Viņa iztēle turpināja uzburt ainas, ka ūdens līst par viņas gludo, maigo

ķermeni, visiem izliekumiem un parskalo adu kopā ar smaržī­gu ziepju putam.

Viņš izmisīgi pieķeras vienam no ertajiem atpūtas kresliem un piespieda sevi apsesties taja. Ne, viņš to nedarīs, viņš spej saņem­ties, viņš nesekos viņai uz vannas istabu.

Kadu bridi nosēdējis klusuma, viņš vēlreiz uzmeta skatienu vannas istabas durvīm.

Bet tad Strīkers iedomājās, ka varbūt drošāk butu viņai turp sekot.