Živenšī kods

31

>»hllp://www.i)l<\ysitrvivcwin.com«< SPĒLĒ.IZDZĪVO.UZVARI

LŪDZU, If I OGOJin il S

SPĒLĒTĀJA LIēTOTAJVĀRDS: Lūsis

SPĒLĒTĀJA PAROLE: ********

…lūdzu uzgaidiet …lūdzu uzgaidiet …lūdzu uzgaidiet

>»Parole apstiprināta«<

>»lzlasit jaunās vestulesc« »> Izlasīt saglabātās vēstules «<

…lūdzu uzgaidiet »>1AIPNI LŪDZAM ZIŅOJUMU CENTRĀl L«<

Jaunā ziņa:

Kam: Lūsim

No: Bloķēta identitāte

Par: Pacietību

Tava izplūdusī vīzija drīz noskaidrosies, kad mērķis atrisinas kvalifikacijas uzdevumu. Tas notiks drīz, vistuvākajā laika. Vēro. Nogaidi. Turpini spelet.

>»Pievienota programmatūra: TRK l'CT.exp«<

»>1 ai lejuplādētu, noklikšķiniet šeit«<

I.usis sēdēja pie nokrauta moteļa galda, raudzīdamies sava atvertaja klepjdatora. Viņš jau bija lejupielādējis un iedarbinājis meklēšanas un izsekošanas programmu, ko spēles komandcentrs bija viņam piesūtījis pirms dažam stundām. Programma, ko sau­ca Track Target, sāka darboties viņa acu priekša, ar uguntiņu iz­gaismojot noteiktu punktu grafiska Manhetenas kartē. Līdz šim vel mirgojošais punktiņš nebija izkustējies. No brīža, kad viņš bi­ja lejupladejis un aktivizējis programmu, tas izgaismoja 42. ielas un Hudzonas upes nostūri. Paris reižu stunda uzzibsmjums izzuda pavisam, lai pec laiciņa atkal paradītos nemainīgi taja paša vieta.

Protams, ka viņš pilnība nepārzināja izsekošanas programmu. Tomēr viņš nebija no dumjajiem un lielu tiesu no tas varēja uzmi­nēt. Visticamak, ka GPS8 izsekošanas mikročips ticis ieslēpts kada no atminējumiem, kas Melānijai bija jāuziet. Tiklīdz viņa to at­radis un, nenojaušot nenieka, aiznesis sev līdzi, viņa iedarbinas programmu un nosutis izsekošanas koordinātās uz I.uša datoru.

Stūrgalvīgi sastingušais punkts varēja atrak izkustēties, un me­dības sāktos.

Viņš gandrīz vairs nespeja novaldīties.

Viņš bija izspēlējis visas SIU piedāvātās lomas. I ,usim bija pa­licis but par mērķi, jo sarežģītie uzdevumi piedāvā ja labu intelek­tuālo izaicinājumu, lai izskaitļotu slepkavu. Tomēr šoreiz viņš bija sava iemiļotakajā slepkavas loma. Turklāt spele nolika realaja dzīvē, un tas bija vel jo lieliskāk.

Tomēr, neraugoties uz izsekošanas ierīci, viņš bija atsviests daudz primitīvākā līmeni neka virluālaja realitate. No vienas pu­ses, ierīce nebija simtprocentīgi precīza, vislielakaja tuvinājumā la iezimeja teritoriju, kuras mērogs bija apmēram puse kvartala. Vel vairak ka apliecināja e-pasta ziņa, izsekošanas ierīce ne vienmer uzrādīja objekta atrašanas vietu, tas laiku pa laikam pa­lika izsekotajam neredzams. Nebija ari iespeja sekot tam, ka viņa atrisina uzdevumus; nacas samierināties ar apgalvojumu, ka vi­ņa devas pa norādītajam pēdām un turpinaja meklēt atrisināju­mus. Tomēr viņam piemita viltība un prasme. Viņš bija dzimis mednieka. Tikpat labi viņš pirmais varēja uziet visus uzdevumus un atrisinat tos vel pirms sievietes. Un sakaut viņu, kad tiktu klat.

Pagaidam, viņš domāja, medības bija ritējušas uz labu laimi, uz aklo. Paļaujoties tikai uz daļēji sekmīgo izsekošanas ierīci un ari uz paša maku.

Grūts uzdevums. Bet viņam tads ārkārtīgi palika.

Ši spele prasīja visus viņa speķus un pieredzi.

Koncentrējis skatienu uz datora ekrānu, Kusis leni ieelpoja, vienreiz, otrreiz. Salieca pirkstus, iztēlodamies tos aptveram vesa tērauda ieroci. Drīz… drīz…

Un piepeši te nu tas bija: atskanēja viens signāls no izseko­šanas punkta. Sīka, prasīga skaņa, kas caururba klusumu, kas bija iestājies Lūša mitekli. Un reizē ar skaņas signālu punktiņš ekrā­nā saka pārvietoties.

Viņa to ir paveikusi.

Nepacietība drebēdams, viņš sajuta, ka asinis šalc izaicinā­jums. Paņēmis savu ieroci, viņš parbaudija ta aptveri. Aptvere bi­ja pilna, un viena patrona jau gaidīja gatavība. Vienai allaž bija tur jabut.

Viņš piespieda sevi nesteidzoties savakt visus piederumus. Ga­lu gala nebija nekada iemesla steigties. Viņa varēja pārvietoties, bet Lūsis allaž spēja paturēt viņu redzesloka. Viņa pat varēja skriet, bet nekad, nekad nespētu no viņa noslēpties.

Vairs jau nekad.

Un visa šis situācijās ironija slepas taja, ka viņa pati bija sevi novedusi tieši viņam rokas. Viņa pati bija atrisinājusi uzdoto mik­lu un tādejādi atvērusi logu, kas ļava piekļūt viņas dzīvei.

Tas viss bija tik sasodīti spoži izdomāts, viņš sprieda.

Lai kurš būtu viņa labdaris, lai kas butu šis ģēnijs, kas izlēma spēli izlaist brīvība un pārvietot to realaja dzīve, un kam bija ra­dusies nenoliedzami veiksmīga ideja piedāvāt I usim šis medī­bas… Jā, Lūsis spētu satvert ša cilvēka galvu abas rokas un uz­spiest lielu, treknu buču tieši pieres vidu.

Ka viņš mīlēja šo spēli!

Ka mīlēja medības!

Un vairak par visu viņam patika uzvarēt.