Živenšī kods

17

- Viņi tevi neaizturēja ka ai/domās turēto, iebildu.

Viņš piekrītot pamāja.

- Bet viņi varēja kļūdīties.

- Viņi nekļūdījās.

Turpināju viņa raudzīties.

-Ja es butu to sievieti nogalinajis, vai es tev radītu rakstu par šo atgadījumu?

Varbūt. Varbūt ja, un varbūt ne. Nebiju pārliecinātā. Mazliet piešķiebusi galvu, cieši noraudzījos viņa: Vai par Teitu tu ari saņēmi priekšapmaksu?

Redzot viņa sejas izteiksmi, ari jus noprastu, ka mans minē­jums bija trāpījis ka naglai uz galvas. ja… viņš atteica. Ari divdesmit stabus.

-Un?

- Un viņa tik un ta gaja boja. Viņš vārdus gandrīz izkliedza.

- Tik daudz, viegli nopelnītas naudas izgrūsts vēja!

- Nolāpīts, Striker! Gribi, lai es tev noticu? Nu tad izstāsti man beidzot patiesību.

- Patiesību? Hs nepakustināju ne pirksta viņas laba. Jo visu lai­ku domāju, ka tas ir kads gaužam stulbs joks, kaut kada perversa shēma, kas nogājusi greizi. Un es vel ilgi cerēju, ka tā ari bus. Ilgu laiku domāju kads ir pilnīgi sagājis sviesta, tomēr, kad pārlieci­nājos, cik ļoti pec zinama laika saņemu ziņu, kas apstiprinaja, ka mans apsargajamais objekts ir novākts. Miris. Tad gan es stei­dzos, lai samekletu šo nelaimīgo… un atradu jau par veļu.

Nolēmu izlikties, ka nemanu viņa sāpes, un piespiedu sevi fo­kusēt uzmanību uz ko citu. Nauda. Ka bija ar to? uzstājīgi turpināju izvaicat.

- Naudas vairs nav. Man ierakumos palika čomi, labi draugi, kas tur ari tika nogalinati. Viņiem bija atraitnes, bemi. Skatiens, ko viņš man uzmeta, bija nožēlas pilns. Varbūt man šķita, ka tādejādi es par savu kļūdu kaut nedaudz bušu norēķinajies.

Strauji ieelpoju un pamaju. Viņa sāpes bija teju vai taustamas, un mana apņēmība iztaujai saka izplēnēt. Man vairs nebija ko piebilst.

- Tu vaicaji, kapec es tā piepeši atdrazos glābt tevi, redzi Teitas deļ. Jo es nesteidzos pie Džeimijas, kad biju tur vajadzīgs. Es nezināju, ka tas ir tik nopietni. Bet, kad ierados, bija jau par vēlu. Metjū nolaida acis, un, kad atkal paraudzijas mani, pamanīju, ka viņš ir teraudcietas apņēmības pilns šoreiz nezaudēt. Jā, tagad es beidzot saku ticēt šim cilvēkam. Vel vairak biju pateicīga, ka tieši viņš ir mana pusē.

Pasniedzos tuvāk, lai saņemtu viņa roku, sajūtot pārliecību, ka esmu izvēlējusies pareizi. Strikera plauksta bija raupja, rokas lielas, stipras un uzticamas. īstas cmitaja rokas, un tieši cmitajs man tagad bija vairak neka vajadzīgs. Paldies tev! nočukstē­ju. Un tad, ak, sasodīts, tad es saku nevaidami raudat.

Vīrietis nometas mana priekšā ceļos un Java, lai atbalstos uz viņa pleca. Ieraususies krēsla, ļāvu sevi mierināt, kamēr raudaju. Raudāju no bailēm, bedam un izmisuma. Raudaju par Todu un visu, ko viņam nacas zaudēt. Raudaju par sevi un par visu, ko varbūt bus jāzaude man. Un raudāju ari par šo viru, kurš kadu iepriekš neparedzētu iemeslu dēļ bija uzradies mana tuvuma, lai mēģinātu man palīdzēt.

Neatminos, cik ilgi raudaju, pietiekami ilgi, lai sajustu, ka nespeju nemaz vairs pārstāt raudat. Elsas parauga aizžņaugtas ska­ļas žagas, tas bija gana mokoši un sāpīgi. Kad nespēju rimties ža­goties, viņš aiztraucas pie izlietnes un atgriežas ar glāzi ūdens. Sāds žests pats par sevi neko daudz nenozimeja, bet man šajā sakapinataja atmosfēra pat tads likās bezgala laipns un sirsnīgs, un nolādētās asaras teju vai atsāka atkal ritēt.

Iedzēru vienu malciņu, meģinadama nomierināt satrauktās el­sas un atgul kontroli par savu ķermeni, reize sajuzdama pateicī­bu par atbalstu un piedevām ari kaunoties, ka biju viņa klātbūt­ne ļāvusi vaļu tadam emocijām.

- Vai Džeimija spēlēja S1U? vaicaju, kad beidzot biju droša, ka mana balss skanēs kaut cik normāli.

- Ja, spēlēja.

- Kapec viņu nogalināja?

- Nezinu, bet varu mēģināt uzminēt.

- Uzminēt? parvaicaju.

- Ja, varbūt tāpēc, ka viņa atteicas spelet .«5b spēli.

Apdomāju faktu, ka Tods bija saburzījis un izmetis šifrēto vēs­tuli. Ko īsti tu ar to gribi teikt? Tīšam uzdevu jautajumu lē­nam un uzmanīgi. Biju diezgan pārliecinātā, kadu atbildi tūdaļ izdzirdēšu. Tomēr, kamēr ta nebija pateikta skaļi, varēju izlikties, ka neka tada nav.

- Kads nolēmis spēli ar visiem tas noteikumiem pārcelt realitatē, uz. ielas. Nezinu, ka tas iespejams. Nezinu arī, kapec. Tomēr esmu sasodīti drošs, ka nojaušu, kurš to paveica. Kurš nogalinaja viņu. Viņš sarauca pieri. Drīzāk, kurš bija nolīgtais slepkava.

- Ka tu vari zināt, ka viņa butu atteikusies piedalīties spēlē?

- Policija uzgaja viņas dzīvokli zīmīti, kas bija saburzīta un iemesta papīrgroza. Tā bija kodēta vēstulē. Policisti to paradīja ari man, cerība, ka es to pazīšu un kaut ko izradīšu, ja butu pats to uzrakstījis.

- Kas taja bija teikts?

- Toreiz es to nesapratu, bet velak uzzināju. Policija vēl kadu laiciņu pētīja visus apstakļus, tomēr drīz vien norakstīja šo nega­dījumu ka neatrisināmu. Budžets ir ierobežots, visi detektīvizmekletaji ir nokrāvušies ar lietam pāri galvai. Redzot, ka policijas mek­lējumi nekur neved, nolēmu mazliet papētīt pats uz savu roku. Viens no detektīviem man slepus iedeva saburzītas vēstules kse­rokopiju, un man bija gana daudz laika izpētīt, kas taja iekodēts.

Man velreiz uzmācās bažu vilnis. Ar ko īsti tu nodarbojies, ja kriminalizmcklešanas detektīvi skraida apkārt, izpildot tavus lugumus? Vai varbūt pret izbijušiem juras kājniekiem visi izturas tieši ta?

Muskuļi Strikera žokli noraustījās, un es sapratu, ka viņš man neko tuvāk nepaskaidros.

- Vai tam ir kada nozīme, ar ko es nodarbojos?

Labi, tads šerpums mani uzreiz, atsēdina ja. Tas bija pat vel no­raidošāk neka māksloti mierīga un klusa balsi izteikts jautajums.

- Pie velna, ja! atcirtu. Tu piepeši uzrodies mana dzīvokli un paziņo, ka esi ieradies, lai mani aizsargātu. Un piedevām vel tu paskaidro, ka esi vainojams kadas citas sievietes nave…

Viņš, to dzirdot, saviebās no netīksmes, bet es jau biju ta aizrā­vusies, ka nebiju apturama. Un ne, nemaz neceriet, ka izjutu kaut mazako vainas apziņu. Galu gala runa bija par manu vienīgo dzī­vi, par manu kailo dzīvību.

- Un ta, es nerimos, gribu skaidri un gaiši zināt, kāpēc tu esi tik pārliecināts, ka man tev jāuzticas? Principā tu vairs neat­rodies valsts dienesta, nekalpo Dievam un Dzimtajai zemei. Vai varbūt tu joprojām esi retajas lepno un neuzveicamo rindās?

-Saņemu dienesta atvaļināšanās dokumentus jau pirms trim gadiem. Viņa balss, to paužot, no sasprindzinājuma bija teju vai griezīga. Godpilni nokalpots dienests, ja tu vēlētos uzklausīt sī­kāku raksturojumu.

- Un ka tas izvērties tagad? Visu dienu nebiju guvusi virsro­ku neviena jautajuma. Negrasījos to tā atstat.

- Pedeja laika strādāju privātā apsardzes firmā. I igumdarba.

Labi atminējos šaujamo, kas viņam bija pleca maksti, un no­teikti kaut kur paslēpts ari otrs tads ierocis. Kas īsti tas par dar­bu?

Viņš paraudzījās mani ar ciešu un drumu skatienu.

- Precīzāk izsakoties, privātā biznesa struktura; un, ja vel pre­cīzāk, tev tur nav ko ba/.l savu degunu.

Iespējams, ka izjūtas tik tikko manami atspoguļojās mana se­ja, jo, lai apturētu manus nenovēršamos runas pludus, viņš ar val­donīgu žestu pacēla roku, apklusinot visus iespējamos iebildu­mus.

- Pie reizes tas nozīmē, ka esmu vairak neka ideāli kvalificēts, lai apsargatu tadu ka tu. Un ja šeit pieminam Džeimiju Teitu… viņš uz mirkli apklusa, ēna parslideja sejai, jutos sasodīti vai­nīgs, ka laikus pienācīgi nenovērtēju viņas apdraudējumu.

To teikdams, viņš sapurināja galvu ka cilvēks, kas visiem spe­ķiem pūlas aizgaiņāt miegu. Sacīsim ta tu vari justies pielie­kami droši, jo otrreiz es vairs nepieļaušu tādu kļudu ka ar Teitu.

Man jau uz lupām bija gana sarkastiska atbilde, tomēr netica­ma kārtā izdevās savaldīt meli un neko nepateikt. Jo es gribēju, lai šis puisis stajas mana pusē. Un talab bija gudrāk viņu nemitī­gi neaizvainot. Vai ari ar savu dabas doto kašķigumu nepasūtīt ellē rata.

Lēnām, nesasteidzot, domīgi pamaju ar galvu, ļaujot lietai at­risināties. Labi, visbeidzot piekritu. Vai tev joprojām tā ir? Hs domāju Teitas zīmītes kopija?

- Sadedzināju. Bet pirms tam es to izlasīju. Tu varētu uzminēt, kas taja bija rakstīts. Viņš raudzījās man tieši acis, un es maz­lietiņ sagumu zem tik cieša skatiena.

Jau veru muti kartējam iebildumam, kad apjēdzu kakls galī­gi izkaltis. Nacas iedzert malciņu ūdens. Spele vai mirsti! mi­nēju.

Viņa acis mazliet samiedzas, bet tas ilga tikai īsu acumirkli, neka citādi viņš neļava nojaust, ka pazīst šos vārdus. Labi, Melanij, viņš apņēmīgi teica, beidzot pienācis laiks, lai tu man godīgi izstāstītu, kas ar tevi šodien īsti notika.