Živenšī kods

51

Pagaidīju, līdz mate aiziet, tad, nogaidījusi vel kadas divas mi­nūtes, viņai sekoju. Viņa bija garderobes vestibila, kur pielieku­sies kaut ko čukstēja tēvam ausi. Teva seja piepeši izskatījās no­raizējusies un tada ka sakritusies. It ka viņš strauji būtu savecejis. Varbūt viņš tiešam novecojis kopš beidzamas reizes, kad biju vi­ņu redzējusi. Klusi ielavījos atpakaļ damistaba un novēroju vi­ņus pa pavērto durvju spraugu.

Viņu saruna turpinājās vel vismaz paris minūtes, varēja ma­nīt, ka tēvs iebilst, bet mate viņu iedrošina. Visbeidzot viņš no­skūpstīja mati uz vaiga, tad ar īkšķa spilventiņu noglastija viņas seju zem acs. Mans kuņģis sažņaudzas. Zināju, ka sagrauju vi­sas viņu cerības uz atvaļinajumu, tomēr man bija tas jadara, lai tur vai kas. Vai man bija kada izvēle? Diemžēl ne.

Beidzot viņi devās uz izeju. Izslīdēju no damu tualetes un, pa­likdama nemanīta, ar skatienu viņus pavadīju. Portjē apturēja vi­ņiem taksometru, māte ar tevu taja iekapa. Un tad viņi bija pro­jām. Paldies dievam!

Tikko mani vecāki bija aizbraukuši, atgriezos pie dīvāna, uz kura pirmīt sēdējām, lomer turēju abas acis vaļa, gadījuma, ja 1 ,usis nolemtu parādīties mana tuvuma, l.esu, ka Strīkeram ari vaja­dzēja visā drīzuma atgriezties, un saku jau gaidīdama kļūt ner­voza.

Kad likās, aiz uztraukuma metīšos pati parbaudīt, kas viņam lecies, pienaca lifts, un, durvīm atveroties, tajas slavēja Stnkers. Viņa seja vidēja rupju rievas.

Steidzos viņam pretim, un mos sastapamies vestibila vidu. Viņš uzreiz saņēma manu roku un madams vedinaja projām uz galvenajam durvīm. Kas notika? vaicāju, tikko ka viņš piestei­dzas man klat.

- Kad ierados, viņš jau bija projām. Durvis bija izgāztās un visa istaba savandita. Iespejams, viņš cereja, ka tavi vecāki bus tur iekša. Ta vien šķiet, ka viņš sak zaudēt aukstasinību.

Iespejams, ka piekrītoši pamaju, bet neesmu pārliecināta. Vis­ticamāk varēja nodomāt, ka esmu kļuvusi mema. Galva dunēja tikai viens jautajums: ja mani vecāki joprojām bija dzīvi un ne­skarti, tad uz cik ilgu laiku?

- Vai tu doma, ka viņš vel atrodas šaja eka?

- Nē, domāju, ka viņš ir notinies. Tomēr tas nenozīmē, ka viņš nevar atgriezties.

- Labi, piekrītoši teicu. Dosimies ari mes projām no šejie­nes.

Pametam viesnīcu un, nosoļojuši kājām dažus kvartālus, ie­gājām Sturbucks kafejnīca atvilkt elpu un kadu laiku pasēdēt. Pirms tam izpildījām daudzus maņu manevrus, lai novērstu jebkādu iz­sekošanu: iegājām pa vienām durvīm, tad izgājām pa citam, Strikers par plecu nemitīgi novēroja apkārtni. Pedeja laika gandrīz ne par ko nevarēju justies droša, tomēr par vienu patlaban biju gandrīz cieši pārliecinātā mums neviens nesekoja.

Stnkers iesledza klepjdatoru, bet es pasutiju sev kafiju. Kamēr gaidīju pasūtīto dzērienu, iezvanijas mans mobilais tālrunis. Dis­pleja ka zvanitajs uzrādījās Vorens mans agrako laiku studiju biedrs. Ļāvu, lai viņš noklausās balss pasta albildetaju, tomēr pie­peši sagribēju dzirdēt viņa balsi. Vienalga kadu, bet normālu balsi no parastas nekaitīgas ikdienas.

- Hei, Voren!

- Čau, Mel! Kur tu esi palikusi? Zvanīju tev uz dzīvokli.

- Ksmu izbraukusi, 1atteicu.

- Karstais randiņš?

- Ta laikam varētu sacīt, iesmējos.

- Klausies, met visu pie malas. ('.ribu tev piedāvāt tīri labu haltum. Tev tikai jabrauc kopa ar mani nolasīt dažas izglītojošas lekcijas. Maksa piecdesmit zaļos stunda. Domāju, tevi tas varētu interesēt.

Varētu gan. Tomer šobrīd nebija ne mazakas iespejas, ka es va­rētu pieņemt šādu piedāvājumu.

- Klau, ļauj man pārliecināties, kas sanaks ar to čali. Vai varu tev piezvanīt kaut kad velak šonedēļ?

- līdz tam laikam jau visi pieteikumi bus aizpildīti, viņš at­teica un piemetināja, ta ka neko nevaru apsolīt. Vari pameģinat, tomēr tevis deļ pietaupīt brīvu vielu es neapsolu.

- Uzticies man, Voren, sacīju. Esmu tik ļoti iemanījusies dzīvot, izbaudot visu notiekošo, ka vel nekad agrak.

Vorens saka izvaicat mani par randiņu viņš gribēja dzirdēt visas sulīgas detaļas -, tomēr mans dzēriens jau bija gatavs, un es to izmantoju par iespēju, lai atvainotos un partrauktu sarunu. Tikko klausule atkal bija iestājies klusums, sajutu piepešu vien­tulības uzpludu. Spēji pagriezos, ar skatienu mekledama Stnkeru. Tur jau viņš bija, un, redzot viņu, man seja automatiski ievil­kās smaids. Es tomēr nebiju pavisam viena. Paldies tev, Dievs!

Kad atgriezos pie musu galdiņa, nesot sev lutte un viņam mel­nu kafiju (parasta, melna, bez cukura, galu gala vai tadej bija kada jēga apmeklēt Starbucks?) viņš tikmēr jau rakās intemeta.

- Ko tu mekle?

- Tā ka man visi tie matemātiskie triki tik viegli nepadodas, mekleju visu ar Google pārlūkprogrammās palīdzību. Varbūt caur mekletaju uziešu ko noderīgu.

- Vienmer der pameģinat. Piebīdīju viņam klat savu krēslu un ari veros datora ekrana pari viņa plecam. Viņš uzmeklēja adresi www.google.com un iedrukaja mekletaja lodziņā vārdus "Catenary New York", lika piedāvātās neskaitamas lapas ar visā­diem hitiem, izklaides iespejām, grupu nosaukumiem, tomēr neka noderīga.

- l abi, Strikers tikai noteica, kad bijām aši parskatijuši kadu duci izklajlapu. Bet man ir padoma vel kada ideja.

Šoreiz viņš meklētājā iedrukaja vārdus "Catenary Saint Mic­hael".

- Svētais Mihaels? Es domāju, tu teici, ka viņš ir erceņģelis.

- Viņš ir svētais, kas ir an kareivju aizstavis, Strikers paskaid­roja. Ja nekas noderīgs neatradīsies, pameģinašu meklet uz vār­dā "erceņģelis", bet domāju, pec ta vairs nebūs vajadzības.

Viņam varēja but taisnība. Lai ari meklētājs sniedza ļoti daudz izklājlapu sarakstu, un es nemaz nejutos optimisma pilna par at­rasto, tomēr saku rūpīgi izskatīt uzietas vietnes. Izdevniecības majaslapa. Enciklopēdiska uzziņa par slavenu vārtu arku, arhitekta biogrāfija…

Strauji samirkšķināju, joprojām veroties ekrana. liet protams! Vārti un arkas!

- Šo te, noradīju, kura tikla lapas adrese viņam jauzklikšķina. Apkampu Stnkeru abam rokam un uzspiedu viņam skupstu uz vaiga. Tu esi ģeniāls. Man pašai par to vajadzēja iedomāties, tomēr pedeja laika biju tik pārgurusi, ka pati līdz tam nespeju aiz­domāties. Paldies dievam, ka ir tads internēts!

- Prieks pakalpot, Stnkers atsmeja. Vai gribi, lai es mekleju atbildes talak?

- SVētais Luiss.

Viņš nesaprašana mani noraudzijas, kamēr es skaļi spriede­lēju pie sevis.

- Svēta Luisa arka? Ta slavena būve? Tas taču ir dzīvs… līk­nes pierādījums. Ja, tam ir jabut musu miklas atminējumam. Svē­tais l uiss. Svētais Mihaels.

Silts smaids par atbildi leni izgaismoja viņa vaibstus, un ma­ni jau atkartoti parsteidza atskarta, cik neaptverami seksīgs bija šis vīrietis. Viņš pieliecās un maigi saberzēja manu muguru, tad piecēlies pienaca tuvāk un bridi masēja manus plecus.

- No mums sanak lieliska komanda, viņš atzinīgi noteica viegli piesmakuša balsi, kuras tembrs atgadinaja viskija dūma­kaino piegaršu. Labi gan, ka atradamies Starbucks kafejnīca, nevis kaut kur citur, jo man butu bijis gaužam grūti atteikties no tuvī­bas ar šo vīrieti.

- Kas īsti ir ar to arku? viņš pavaicaja, un piepeši brīnumai­na noskaņa musu starpa bija zudusi. Faktiski mums ir divu svē­to vārdi; bet ko lai mēs ar tiem iesākām?

- Varbūt lūdzamies? ierosināju.

- Vai ir vel kada ideja bez ta?

Pakratīju galvu. Nevaru neko iedomāties.

-Svētais Luiss, Svētais Mihaels. Eņģeļi. Varēju noskārst, ka viņš vilies papurina galvu. Nesanak nekas cits ka vien vispārējā

nozīme saistība ar baznīcu vai reliģiju. Tomēr es nespēju uzminēt, kas tieši.

- I.abi, domīgi ieminējos. Iemalkoju savu gardo latte kafiju, cerība, ka kofeīna piepludums liks manam smadzenēm darboties straujak. Tukšpadsmit.

- Varbūt esam kaut ko palaiduši garam? viņš ierosināja.

- Kads minējums, kuram vienkārši esam pārskrējuši pari, neie­dziļinoties?

- Pilnīgi iespejams, piekritu. Šobrīd jau biju gatava piekrist jebkādām ierosinājumam. Labi, padomasim, ieteicos un pa­vilku klepjdatoru uz savu pusi. Atveru jaunu lapu un saku raiti drukāt ekrānā. Strikers apsedas blakus, galvu pie galvas ar ma­nējo, un noraudzījās, ka top mans saraksts:

1. Šifrētais sūtījums

2. Zina interneta vietnē par pretindi

3. Auto stāvvieta. Automašīna. Aizveda uz “Ostas nakts” kruīzu.

4. Atradām. Pulksteni. Noveda pie

5. Restorāna/garderobes/pudelītes kabatā. Noveda pie

6. ŽIVENŠI!!! Un medaljona ar Svēto.

- Vai tev kaut kas iekrīt acis no tā, ko esmu uzrakstījusi? -Cereju, ka radīsim kadu pieturas punktu, jo visu it ka biju pierakstī­jusi.

- Žēl, bet nekas.

- Nolādēts! Dusmas nolamajos, cenzdamas apspiest sevi fatalisma uzliesmojumu. Esam kaul ko palaiduši garam. Tomēr nezinu, ko tieši. Man pat nav vairs neviena pieturas punkta, nedz ari kada nojausma par beidzamo atrisinājumu. Vīlusies notei­cu, ar pirkstu galiem izbraukusi nervozi cauri matiem, un atgazos krēsla nobēdājusies, baiļpilna un galvenais dusmodamās pati uz sevi, ka nekādi nerodu atbildi.

- Mes uziesim atminējumu, viņš apgalvoja, saņēmis manu roku.

Sirsnīgie un labi domātie vardi lika man vai izkust. Es jau tev apsolīju, ka spēšu ar to tikt gala, čukstēju. Pirms brītiņa, stā-

vedama viņam tieši pretim, biju braši solījusi, ka visvisādi šifri un kodi man ir pa spēkam, un tagad… nolādētai Pedejo vardu no­brēcu tik skaļi, ka tuvumā esošais biznesmenis pacēla skatienu no savas kafijas tases un Wall Street Journal numura un uzmanīgi mani nopētīja. Ja, piedod, čomiņ. Man pagadījusies patiešām draņķīga diena.

- Un es zinu, ka tu tiksi gala, Strikers apgalvoja. Zaudēt nav tava daba, atminies?

Saviebos nožēlā. Varbūt man nāksies apgūt šo skarbo mācī­bu?

- Nekada gadījuma. Mes ari šoreiz uzvarēsim. Tu esi dzīva, esi taču, vai ne?

- Tikai pateicoties tev.

Par atbildi viņš uzspieda man uz lupām maigu skupstu, skupstu, kura deļ varēju zaudēt vai prātu. Melanij, mes esam koman­da. Un mes tiksim gala ar atminējumu. Un tieši kopa mums las abiem izdosies.