Živenšī kods

25

Stnkeram visa nopietnība kārojās iztriekt duri cauri datora ekrānam. Johaidi, viņam jaaizsarga ši te meitene, nevis jaatmin kaut kadas sasodītas "l)a Vinči koda" miklas. Kas tie par sūdiem? viņš ieprasijas. Kas, elle rata, mums atkal jadara ar šo nesakarī­go murgojumu?

- Viss bus kartība, Melānijas roka maigi, bet pārliecinoši nolaidas uz viņējās. Viss ir atrisinams.

- Sasodīts, tas mani padara traku! Viņš divpadsmit gadus bija nokalpojis Juras kājnieku korpusā, aizsargājot savu valsti un tas iedzīvotājus pret visvisādām naidīgi noskaņotam valstiņam, kas klausīja kaut kādiem despotiem. Bet šī nolādētā spele bija iedzinusi viņu sluri pilnīgi nepazīstamu ienaidnieku ielenkuma. Bija sajuta, it ka viņš ķertu spokus kaut kads slepkava ar pievār­du Lūsis, sazin kads slepeni injicēts toksins cirkulēja Melānijās asinsritē… Visi ienaidnieki neredzami, un visi ka viens gatavi jebkura mirkli piebeigt viņa apsargājamo.

Viņš naidīgi vēlreiz paglūnēja uz datora ekrānu. Stnkeram ne­bija pat aptuvenas nojausmas, kā turpmāk meklet risinājumu. Ka, pie velna, lai viņš spej nosargāt sev uzticēto cilvēku?

Viņam blakus Meļa jau nospieda durvju rokturi, lai kāptu ara no auto. 1 aiks iet!

- Uz kurieni? Kurp mums jaiet?

Tur, kur šifrēta ziņa mums norada, viņa piebilda. Circle IJne ceļojuma. "Ostas gaismu" kruiza.

- Ne, bet ka tad… Viņš grasijas Melas teikto apšaubīt. Gribi paskaidrot, kāpēc tu doma, ka zini, uz kurieni mums jadodas?

Viņa pieliecās pavisam tuvu klāt, maigi pieskaroties viņam un noradot uz. x-y-r vienādību. Si ir standarta formula, ar ko apzī­mē riņķa līniju. Un ši otra nozīme taisnu līniju, viņa piemetinā­ja, noradot uz y = mx + b.

- Ja, tagad skaidrs, ka ta tiešām ir, viņam atlika tikai piekrist.

Melānijā iesmejas, tie bija pirmie patiesie smiekli, kurus viņš

dzirdēja kopš abu iepazīšanas. Brīnumjauka skaņa, kuru viņš vē­lējas dzirdēt vēl un vēl. Uzticies man, viņa piebilda. Tas pat nebija īsts kods, ko atšifrēt, dnzak tada neliela mikliņa.

- Ak tad redz, ka tu nonāci līdz Circle Line6 . Un doma par "Os­tas ugunim" tev iešāvās prata tapec, ka tu izlasīji par gaismas staru, kas nodzisis tumsā?

- Tieši tā. Viņa uzzibinaja pašapmierinātu smaidu. Ja visa ši padarīšana nebūtu tads sasodīts murgs, man pat šķistu, ka mums pagaidam klajas diezgan jautri.

- Tu laikam piederi pie tie ļautiņiem, kas brīvdienās avīzēs ri­sina krustvārdu miklas?

- Ne taču, viņa atteica, tomēr mutes kaktiņa pavīdēja smaids.

- Toties es svētdienās mēdzu parka reizumis uzspēlēt šahu.

- Ja, to dara daudzi, viņš paķircinajas. Galvenais jautajums, vai tu esi ta, kas vinnē?

Dzirdot šo jautājumu, viņa paraudzījas uz Stnkeru, it ka viņš butu pavaicajis kaut ko nepiedienīgi absurdu, nu kaut vai uzde­vis jautājumu vai viņai nepieciešams gaiss, lai elpotu. Bet pro­tams, ka es vinnēju! Kada gan butu jēga spēlēt, ja es nevarelu uz­varēt?

Un ar šo atziņu, viņš nodomāja, vainagojas visa ši sasodīta diena.