Živenšī kods

19

Strikers mus ai/veda uz l'oda dzīvokli. (Neprasiet man, ka tas notika vai ka viņš to paveica.) Kad nokļuvām tur, ilgi nespeju sa­ņemties, lai sekotu Strikeram dzīvokli. Mokoši un baisi bija ari vie­natne dirnēt vestibila, tapec es vismaz iegāju aiz durvīm un, at­spiedusi muguru pret sienu, gaidīju, kamēr Strikers parvares atlikušo attālumu līdz divanam.

Jau taja paša bridi, kad Strikers pacēla palagu, sapratu kaut kas galīgi nogājis greizi. Kad viņš vaicājot atskatījās uz mani, gan­drīz vai nojautu, kas viņam bus sakams.

- Toda te vairs nav. Palagi ir tīri. Kads ir uzkopis šo dzīvokli, vai ari mēs esam pamatīgi izmuļķoti.

Steidzos pari istabai līdz atkritumu grozam, bet saburzītās zī­mītes tur vairs nebija. Nekur nemetājās ari manis aprakstīta ediena kārbiņā ar atšifrējumu. Vēlreiz palūkojos atkritumu grozā. Ne­bija neka. Mums neveicas.

Situācijā saka šķist sirreālā, un kada manis daļa piepeši pat sailgojas, kaut Tods tūdaļ iesoļotu pa dzīvojamas istabas durvīm un pieprasītu paskaidrot, kas, pie velna, te notiek.

Ludzu, ludzu, ludzu, ļauj viņam tūdaļ ienākt…

Protams, ka viņš nenaca. Sapratu to pavisam skaidri, un realitate ietriecas mani ar atskurbinoši skaudru bliezienu. Mirkli pat pieturejos pie virtuves krēsla, lai nezaudētu elpu. Nacas nogai­dīt, iekams sakopoju speķus un drosmi turpināt.

- Vai ar tevi viss kartība?

- Ir bijis ari labak.

- Taisamies prom no šejienes.

Doma man patika. Un tomēr pirms ļaušanas kardinajumam begt man bija kas paveicams. D/iļi ievilku elpu un apvērsu dīvā­nu, lai paraudzītos zem ta. Pats par sevi saprotams, ka manas drē­bēs un jauniegutas sarkanas Zivenši kurpes mētājās laja paša nekartigaja jūklī, kada biju tas pametusi iepriekšeja nakti, kad mīlējāmies ar Todu. Paķeru tas un sekoju Stnkeram, kas jau bija devies leja, uz ielu. Novēroju apkarini, kamēr viņš raudzīja apstadinat kadu taksometru. Noslēpumaino ziņnesi gan nekur nemanī­ja, un īsti nezinu, vai tas man lika sajusties labak vai tieši sliktāk.

Skaidri apzinājos, ka biju galīgi pārgurusi. Ar atvieglojuma sa­jutu atslīgu taksometra sēdekli, un, kad Strikers aplika roku man ap pleciem, piebilstot, lai atslabinos un atpūšos, es pat nestrīdē­jos. Bija tīri patīkami izbaudīt viņa klātbūtni, un vel man patika apziņa, ka mani kads apņemies aizsargat. l ai ari nepazinu šo vīrieti pietiekami ilgi un labi, faktiski nemaz, tomēr biju pateicī­ga, ka nenācās visu paveikt vienai.

Viņš smaržoja pec drošības, pec ziepēm un veļas mīkstināša­nas līdzekļa, un laikam pirmo reizi, kopš guļvieta uzgāju nogali­nāto Todu, es beidzot atslābinājos. Pieveru acis un iekritu taja pus­miega pusnomodā, kura medz nonākt parak slikti vedinātu taksometru pasažieri, kam jabrauc automašīnas ar sabojalu gaisa kondicionētāju.

Diemžēl iežūžojošais brauciens, kas sniedza nelielu aizmirstī­bu, drīz vien bija gala, un mēs attapamies mana nama priekša. Sajutu, ka esam klat, īsu mirkli, pirms Strikers saka mani modi­nāt. Tads ka Manhetenas vietejo reflekss, atskarst, ka esi nonācis ceļamerķi, kaut vai pec taksometra motora skaņas, kas sasniedz jebkura nomiedzi.

Strīkers samaksaja šoferim, un mes iesteidzamies eka. Tikko ka grasijamies doties augšup pa kapnem, pamanīju aploksni, kas rē­gojas iebāztā sprauga starp manu vestuļkastiti un blakus esošo 4H kastīti. Ta bija vietiņa, kura ari I'.bernatija kungs mēdza atstat man domātos rēķinus par iekavētiem īres paradiem.

- Stnker…

Izdzirdis manu balsi, ari viņš pagriežas un paskatijas turp, kur es raudzījos nenovērsdamas, drošu soli devas pie pastkastītēm

un paņēma aploksni. Pat no tālienes varēju saskatīt, ka šķērsam uz aploksnes kārtīgiem burtiem uzdrukāts mans vārds. Viņš pa­sniedza man aploksni, un, ar rādītājpirkstu atplēsusi aploksnes malu, atveru sūtījumu. Ielūkojos aploksne, l'ikai viena zīmīte. Spēlē vai Mirsti.

- Viņš tev dod vel vienu izdevību, Strikers komenteja acīm redzamo.

Ka piekrītot pamāju ar galvu, īsti nebūdama skaidrība, vai man tagad priecāties vai ne. Drīzāk pat jutos dusmīga. Mežonīgi satraukta. Pateicīga. Nemaz neminot to, ka biju augstākā mērā ap­jukusi.

Tobrīd biju cieša skaidrība tikai par divām lielam: ka vairak par visu pasaule gribēju atriebtiēs tam kuces dēlam, kas man vi­su šo nodarījis, un ka priecājos, jo Stnkers ir man blakus. Varēja gadīties, ka patiesība biju paraka stulbene un totāli naiva, un ka mans sargs un glābējs ari visa drīzumā iešaus man galva varenu caurumu. Bet tam es īsti negribeju noticēt. Strikera apskaviena bi­ja parak labi, tas radīja patiesu drošības izjutu, un, kad atvirzī­jos, sajutu viņa pieskāriena atstato siltumu.

- Izskatas, ka esam nonākuši atpakaļ uz pirmā lauciņa, kon­statēju, turēdama atvērto aploksni. Iesim un noskaidrosim, ko nozīme ši jauna ziņa.