Živenšī kods

42

Toda dzīvoklis.

Nespēju noticēt savam ausim, kad Strikers paziņoja, ka veļo­ties doties uz turieni.

Man metas nelabi tikai no domas vien, ka vēlreiz nāksies tur atgriezties. Mēģināju vispār neko nedomāt, kamēr taksometra mīk­sti polsterētajā sēdekli traucamies uz savu galamērķi, (laužam nevēlējos vēlreiz uzlukot to briesmīgo vietu.

Mazāk par visu pasaule vēlējos vel reizi paraudzīties uz to, kas palicis pari no Toda galvas asinis un šausmas. Manas do­mas nepārstāja atgadinat par šo skatu. Apķeru sevi ar abam ro­kam un no acīm izlauzas karstas asaras, atceroties Todu. Ja ari nebiju viņu karsti mīlējusi, kadam viņš noteikti bija dārgs. Sirds dziļumos viņš bija laga zens un nebija pelnījis tadu navi. Piede­vām viņš man nopirka tas satriecošas kurpes. Ja viņš joprojām butu dzīvs, mēs visticamak turpinātu satikties. Drīz vien oficiāli apprecētos. Mums butu trīs bērni un suns, bet varbūt pat kāmis…

Kads nolādēts nelietis bija man to visu atņēmis. Kads sasodīts riebeklis, kas turklāt vel kaismi vēlējās mani nogalināt. Un manai nāvei turklāt nebija nopietna iemesla vien sekmīga rezultātā sa­sniegšana kada nenormālā prata radīta spele.

Ak dievs!

Tad piepeši es atcerējos Strikera pēdējo talruņa sarunu, kuras laika viņš noskaidroja, ka automašīna, ko mes meklejām, bija re­ģistrēta uz Toda varda. Tam it ka nebija nekada jēdzīga izskaid­rojuma.

Nogaidīju vel nedaudz, kamēr bijām jau gandrīz klat, un tad saņemu visu drosmi, lai pagrieztos pret Stnkeru.

- Kapec? pieprasīju skaidrību savu aizdomu vieta. Kapec mes tur atgriezīsimies? Man nemaz negribējās Stnkeram par to jautat. Galvenokart tapec, ka vislabpratak es laikam nevēlētos uz­klausīt viņa patieso atbildi.

Stnkers ari neatbildeja. Viņš tikai paraudzijas mani, bet ska­tiena varēja samanīt vienīgi sāpes un nožēlu.

Man uz rokam uzmetas zosada. Tu doma, ka aiz visa ta stav Tods? vaicaju. Tu doma, ka viņš veļas manu navi?