Tumsas rats

7

Aloizijs Pendergasts izkāpa no Vaporetto8 ca' j'oro piestātne un apstājās, turēdams roka ādas portfeli. Venēcijā bija silta vasa­ras diena, saules stari mirgoja lielā kanāla ūdeņos un apspīdēja julazzi greznas marmora fasades.

Ieskatījies maza papīra lapiņa, viņš devās gar krastmalu uz šauru ieliņu labirintu, kas veda uz ziemeļaustrumiem, uz jezuītu baznīcu. Onz viņš bija atstājis aiz muguras burzmu un troksni, nokļūstot enainajas sanieliņas aiz pilīm gar lielo kanālu. No res­torānā skanēja mūzika, un pa kanālu aizbrauca neliela motorlai­va, saceļot viļņus, kas šļakstēdami sitas gar marmora un travertina tiltiem. Pa kādas mājas logu izliecas vīrietis, kaut ko uzsauca sievietei otra kanāla pusē, un viņa iesmējās.

Vel pēc dažiem pagriezieniem Pendergasts nonāca pie durvīm ar apdilušu bronzas zvana pogu un vienkāršu uzrakstu Dott. Airiano Morin. Viņš vienreiz nospieda pogu un gaidīja. Pēc brīža vīrs galvas čīkstēdams atvēras logs. Viņš pacēla skatienu. Logā parādijās sievietes galva.

— ko jūs meklējat? Viņa itāliešu valoda jautāja.

— man ir tikšanas ar il dottore. Mans vārds ir Pendergasts.

Galva pazuda loga, un pēc mirkļa durvis atvērās. Ienāciet, sieviete aicināja.

Pendergasts iegāja neliela halle ar sarkana brokātā tapsētam sienam un marmora grīdu ar melnu un baltu kvadratu rakstu. Telpu rota ja dažādi smalki Āzijas mākslas darbi sena khmeru galva no kambodžas, Tibetas dorže no tīra zelta ar tirkīziem, vairākas senas tankus, mongoļu manuskripts ar krāsainam ilustrā­cijām stikla vitrīna, Budas galva no ziloņkaula.

— lūdzu, sēdieties, aicināja sieviete, iekārtodāmas pie nelie­la rakstamgalda.

Pendergasts apsēdas, nolika portfeli uz ceļiem un gaidīja. Viņš zināja, ka doktors Morins bija viens no pazistamakajiem nelegāli iegulu senlietu tirgoņiem Eiropā. Viņš bija augsta līmeņa melnā tirgus darbonis, viens no daudziem, kuri saņēma no korupcijas parņemtajam Āzijas valstīm izvestus zagtus mākslas darbus, sagādaja viltotus dokumentus un pēc tam pardeva tos likumigaja tirgu muzejiem un kolekcionāriem, kuri drošības labad neuzdeva liekus jautājumus.

Pēc brīža durvis parādījās pats Morins glīti un eleganti ģērbies vīrs ar rūpīgi koptiem nagiem, mazam, smalkas itāliešu kur­pes ieautam kājām un švītīgi apcirptu bārdiņu.

— Pendergasta kungs? Kāds prieks!

Viņi sarokojas. Lūdzu, nāciet man līdzi, aicināja itālietis.

Pendergasts sekoja viņam lielā salona ar rindu gotisku logu ar skatu uz lielo kanālu. Tāpat kā halle, arī šeit bija daudz pār­steidzošu Āzijas mākslas darbu. Morins un viesis apsēdās. Na­matēvs izvilka no kabatas zelta cigarešu etviju un piedavāja Pendergastam.

— nē, paldies.

— vai neiebildīsiet, ja es uzsmēķēšu?

— protams, ne.

Morins izvilka no etvijas cigareti un eleganti sakrustoja kājas. -tātad, Pendergasta kungs. Kā vam jums pakalpot?

— jums ir lieliska kolekcija, doktor Morin.

Doktors pasmaidīja un ar rokas mājienu norādīja visapkārt. Es pārdodu tikai pazīstamiem klientiem. Mans nams nav atvērts publiskai apskatei. Cik ilgi jūs jau kolekcionējat senlietas? Ne­esmu līdz šim pamanījis jūsu vārdu, lai gan varu palepoties, ka pazīstu šajā joma gandrīz visus.

— es neesmu kolekcionārs.

Morina roka ar šķiltavam palika pusceļa. Neesat kolekcio­nārs? Tad es laikam telefona saruna jūs parpratu.

— neparpratāt. Es sameloju.

Tagad doktors no pārsteigumā sastinga ar kupošu cigareti ro­ka. Atvainojiet?

— patiesībā es esmu detektīvs. Privātā uzdevuma meklēju no­zagtu mākslas darbu.

Šķita, ka pat istabas gaiss šausmās sastingst.

Morins mierīgi ierunājās. Tā kā jūs atzīstat, ka neesat šeit ieradies oficiālā uzdevuma un esat iekļuvis ar viltu, mūsu saru­na diemžel ir beigusies. Viņš piecēlās. Visu labu, Pendergasta kungs. Eavīnija jūs izlaidis.

Kad doktors pagriezās, lai izietu no istabas, Pendergasts ieru­nājās: starp citu, tā Khmeru statuete stun nak no Bunteuy Chhtmr9 Kambodžā. Tā tika nolaupīta tikai pirms diviem menešiem.

Morins apstājās pusceļa uz durvīm. Jūs maldāties. Tā nak no kādas senas Šveices kolekcijas. Man ir dokumenti, kas to pierāda. Tāpat kā visiem citiem manas kolekcijas mākslas dar­biem.

— man ir šī paša priekšmeta fotogrāfija, kas uzņemta templī.

Morins iesaucas: Pavinija? L.udzu, piezvani policijai un pa­saki, ka mana māja iekļuvis svešinieks, kas atsakās iet projām.

— un tā sešpadsmila gadsimta Šri Čakrāsāmvara ar Vadžravarahi izvesta no Nepālas ar viltotu atļauju. Neko tamlīdzīgu likumīgi no turienes izvest nevarētu.

— vai gaidīsim policiju, vai jūs jau ejat?

Pendergasts ieskatījās pulksteni. Es labprāt pagaidīšu. Viņš paplikšķinaja pa portfeli. Man te ir pietiekami daudz dokumen­tu, lai interpolam būtu darbs gadiem.

— nekā jums nav. Visi mani mākslas darbi ir likumīgi iegādāti, un to izcelsme ir pierādāmā.

— piemēram, tas kupola10 trauks ar sudraba un zelta rotājumiem? Tas ir likumīgi iegādāts, jo ir mūsdienu kopija. Vai arī jūs mēģi­nāt uzdot to par oriģinālu?

Iestājās klusums. Pa logiem ieplūda brīnumaina venecijas gaisma, pildot grezno telpu ar zeltainu spīdumu.

— kad ieradīsies policija, likšu jūs arestēt, Morins beidzot pie­draudēja.

— jā, un viņi, protams, konfiscēs mana portfeļa saturu un atra­dis tur daudz interesanta.

— jūs esat šantāžists.

— šantažists? Es neko neprasu. Tikai konstatēju faktus. Piemēram, tas divpadsmitā gadsimta Višnu ar galminiekiem it kā no Pala dinastijas arī ir viltojums. Ja tas būtu īsts, tas jums ienestu krietnu summu. Žēl gan, ka to nevar pārdot.

— ko jums, pie velna, vajag?

— itin neko.

— jūs te ierodaties, melojat, draudat man manā mājā un jums neko nevajag? Beidziet, Pendergast! Jums ir aizdomas, ka viens no šiem mākslas darbiem ir zagts? Ja ta, tad varbūt apspriedīsim to kā džentlmeņi?

— šaubos, vai zagtais mākslas darbs, ko es meklēju, ir jūsu ko­lekcijā.

Morins nosusinaja pieri ar zīda mutautiņu. Jūs noteikti ieradalies pie manis ar kādu noteiktu mērķi, ar kādu prasību!

— piemēram, kādu?

— nav ne jausmas! Itālietis nikni iesaucās. Jums vajag nau­du? Dāvanu? Katram kaut ko vajag! Runājiet!

— ak tā, Pendergasts kautrīgi ieminējās. Ja jau jūs tā uzstā­jāt, man ir kāds mazs Tibetiešu portrets, ko es vēlētos jums parādīt.

Morins aši pagriezās, un no cigaretes nokrita pelni. Dieva dēļ, tas ir viss? Es apskatīšu jūsu sasodīto portretu. Nemaz neva­jadzēja tik briesmīgi draudēt.

— priecājos to dzirdēt. Es raizējos, ka jūs negribesiet sadarbo­ties.

— es teicu, ka sadarbošos!

— lieliski. Pendergasts izņēma mūka iedoto portretu un pa­sniedza to Morinam. Doktors attina to, uzlika brilles un nopētīja gleznu. Pēc brīža atkal noņēma brilles un pasniedza rullīti atpa­kaļ Pendergastam. Musdienu darbs. Nekādās vērtības.

— Es nenācu pēc vērtējuma. Ieskatieties attēlotajā sejā. Vai šis cilvēks bija atnācis pie jums?

Morins vilcinādamies atkal paņēma portretu un ieskatījās tajā vērīgāk. Viņa sejā parādījās pārsteigumā izteiksme. Ak, jā, es atceros šo cilvēku. Kas to gleznoja? Izcili nevainojams tankos stils.

— vai šis cilvēks gribēja jums kaut ko pārdot?

Morins brīdi klusēja. Jūs taču nestrādājat šis… personas uz­devuma?

— nē. Es meklēju viņu. Un senlietu, ko viņš nozaga.

— es viņu aizsūtīju projām ar visu senlietu.

— kad viņš bija atnācis?

Morins piecēlās un ieskatījās liela dienasgramata. Pirms di­vām dienam, pulksten divos. Viņam līdzi bija kaste. Viņš teica, ka esot dzirdējis, ka es tirgojot Tibetiešu senlietas.

— vai viņš gribēja to pārdot?

— ne. Tas jau bija pats divainakais. Viņš neļāva pat atvērt kasti. Viņš sauca to par Agozjenu, bet šādu terminu es vēl nekad nebiju dzirdējis, lai gan pārzinu Tibetas mākslu tik labi ka neviens. Es būtu viņu uzreiz izmetis pa durvīm, taču savādi bija tas, ka kaste bija īsta un ļoti, ļoti veca īsts ieguvums pati par sevi, tā bija klā­tā ar seniem Tibetiešu uzrakstiem no desmita gadsimta vai vēl se­nākiem. Es labprāt būtu iegādājies to kasti, un, protams, mani māca ziņkāre, kas tajā varētu būt iekša. Taču viņš negribeja pārdot. Viņš vēlējās uzsākt kaut kādu sadarbību ar mani. Teica, ka viņam esot vajadzīga nauda, l.ai izrādītu kastē paslēpto senlietu kaut kādā dīvainā ceļojošā izstādē, kas, viņaprāt, pārsteigs visu pa­sauli. Pārveidos pasauli tā laikam viņš teica. Taču viņš stūrgal­vīgi atteicas parādīt šo senlietu man, kamēr nebūšu piekritis viņa noteikumiem. Protams, man šis priekšlikums šķita bezjēdzīgs.

— ka jūs atbildējat?

— centos pierunāt viņu atvērt kasti. Kaut jūs būtu viņu redzē­jis! Viņš sāka mani biedēt, Pendergasta kungs. Viņš uzvedas ka vājprātīgs.

Pendergasts pamāja ar galvu. Ka ta?

— viņš iesmējās ka traks un paziņoja, ka es esot palaidis garām visas dzīves lielāko izdevību. Solījās vest kasti uz Londonu, kur it kā pazīstot kādu kolekcionāru.

— visas dzīves lielāko izdevību? Ko viņš, jūsuprāt, domāja?

— viņš muldēja kaut kādas blēņas par pasaules pārveidošanu. Pazzescou .

— vai jūs zināt, pie kura kolekcionāra Londona viņš gatavojas doties?

— viņš nenosauca vārdu, bet es pazīstu vairākumu no tiem. Viņš kaut ko uzrakstīja uz papīra lapiņas un pasniedza to Pendergastam. Te ir daži, ar ko saki.

— kāpēc viņš atnāca pie jums?

Morins noplātīja rokas. Kāpēc jūs atnācat pie manis, Pendergasta kungs? Es esmu pazistamakais Āzijas senlietu speciālists ltalijā.

— Jā, tas tiesa. Nevienam nav tādu senlietu ka jums jo ne­viens nav tāds blēdis kā jūs.

— tā arī ir atbilde, Morins ne bez lepnuma secinaja.

Skaļi un uzstājīgi ieskanējās durvju zvans, tad vēlreiz, pēc tam atskanēja dauzīšanas pie durvīm. Polizia! Atskanēja neskaid­ra balss.

— Lavinija? Iesaucas Morins. Lūdzu, saki policistiem pal­dies un suti viņus projām. Es pats tiku gala ar iebrucēju. Viņš atkal pievērsās Pendergastam. Vai esmu apmierinājis jūsu ziņ­kāri?

— jā, paldies.

— ceru, ka tagad šie dokumenti no jūsu portfeļa nenonāks nevelamās rokās.

Pendergasts atvēra portfeli. No tā izslīdēja kaudzīte vecu avīžu.

Morins raudzījās uz viņu, nosarka, bet tad viņa seja pēkšņi parādījās smaids. Jūs esat tāds pats blēdis ka es.

— velnu izdzen ar belcebulu.

— jūs to visu izgudrojāt, vai ne?

Pendergasts aizcirta portfeli. Jā, tikai izņemot piebildi par Višnu ar galminiekiem. Taču gan jau jūs atradīsiet kādu bagātu biz­nesmeni, kas to nopirks un priecāsies par to, neko nenojauzdams.

paldies. Tā es arī gatavojos darīt. Tad viņš piecēlās un pa­vadīja Pendergastu līdz durvīm.