Tumsas rats

9

Melnais Londonas taksometrs joņoja pa m3 šoseju ar ātrumu simt četrdesmit kilometri stunda, apdzenot visus vieglos un sma­gos auto. Tāluma, pelēkās pilsētas ainavas vidu slējās Vinčesteras katedrales smagnējais kremkrāsās tornis.

Pendergasts, sēdēdams aizmugures sēdekli blakus Konstansai, ieskatījās pulksteni. Mums jābūt Sauthemptonas osta pēc piec­padsmit minūtēm, viņš teica šoferim.

— tas nav iespējams.

— jums par to būs vēl piecdesmit mārciņās.

— nauda nepārvērtīs taksometru par lidmašīnu, ser, atbildē­ja šoferis.

Tomēr taksometrs vēl vairāk uzņēma ātrumu, riepas nokauca, nogriežoties uz dienvidu virziena maģistrāles a335 uzbrauktu­ves. Vinčesteras priekšpilsētas drīz nomainīja zaļas ainavas. Garām nozibēja Komptona, Šoforda un Oterborna.

pat, ja mēs pagusim līdz kuģa iziešanai jūra, beidzot ieminējās Konstansa, ka mēs tiksim uz klāja? Sori lasīju Le Momle, ka visas kajītes esot rezervētas jau mēnešiem iepriekš. Avīžnieki to sauc par vispieprasītāko pirmo braucienu kopš "Titanika".

Pendergasts nodrebinajās. Diezgan neveiksmīgs salīdzinā­jums. Taču ir sagadījies ta, ka esmu sagadajis mums gluži pieņe­mamas vietas. Tjūdoru apartamentus divstāvu luksusa kajīti ku­ģa pakaļgala. Tur ir arī treša guļamistaba, ko mēs varēsim izmantot ka darbistabu.

ka tev tas izdevās?

šo kajīti bija pasūtījis Protero kungs ar kundzi no Pērtas Austrālijā. Viņi bija ar mieru apmainīt šis biļetes pret vēl lielākiem apartamentiem "Britānijas" pasaules kruizā šoruden, turklāt sa­ņemot arī nelielu naudas kompensāciju. Pendergasts atļāvās skopi pasmaidīt.

Taksometrs pārjoņoja m27 krustojumam, tad sāka paleninat gaitu, jo, tuvojoties Sauthemptonai, satiksme kļuva blivaka. Viņi izbrauca caur drumu rūpniecisku rajonu, tad caur vairākiem vie­nādiem ķieģeļu dzīvojamo namu kvartaliem, virzoties tuvāk vecā pilsētas centra ielu labirintam. Viņi nogriezās pa kreisi uz maršleinu, pēc tam uzreiz pa labi uz stacijas terasi, lielais automobilis veikli līkumoja satiksmes straume. Ietves bija pilnas ar cilvēkiem, daudzi ar fotoaparātiem rokas. Tāluma skanēja priecīgi saucieni un aplausi.

— saki, Konstansa, ko tu tādu uzzināji, kas lika tev tādā steiga atstāt klosterī?

— to var pateikt ātri. Viņa pieklusināja balsi. Es izpildīju tavu lūgumu. Ievācu ziņas.

Pendergasts arī ierunājās klusāk. Un ka tiek "ievāktās ziņas" Tibetas klosterī?

Konstansa apvaldīja rugtu smaidu. Tieša uzbrukuma.

— un ka tas būtu?

— iegāju iekšeja klosterī un noprasīju mūkiem skaidri un gaiši.

— saprotu.

— tā bija vienīga iespēja. Taču… savāda karta šķita, ka viņi jau bija mani gaidījuši.

— turpini.

— viņi bija neticami atsaucīgi.

— tiešam?

— jā, tikai es īsti nesaprotu, kāpēc. Iekšeja klostera mūki tiešam nezina, kas ir šī senlieta un kas to izgatavojis. Iarna Tubteņs ne­meloja. Šo relikviju no Indijas atveda kāds svētais virs, lai paslēp­tu to augstājos Himalaju kalnos.

— un?

Konstansa vilcinājās. Taču tev mūki nepateica to, ka viņi zi­na Agozjena mērķi.

— un kāds tas ir?

— acīmredzot tas ir instruments, ar ko atriebties pasaulei, šķīstīt to, viņi teica.

— vai viņi deva kādu norādi par to, ka var izpausties šī "atriebība" un "šķīstīšana"?

— par to viņiem nav ne jausmas.

— kad tam jānotiek?

— tad, kad zeme pārāk dziļi mirks savtība, alkatība, neželiba un ļaunuma.

— tad jau labi, tad mums nav, no ka baidīties, Pendergasts ar rugtu ironiju atteica.

mūks, kurš bija galvenais runātājs, teica, ka viņiem neesot nodoma atbrīvot šo spoku. Viņi ir tā sargi, kuri gada, lai tas neizlaužas pirms laikā.

Pendergasts brīdi padomaja. Šķiet, kāds no brāļiem nebija ar viņu vienisprātis.

— kā tā?

Pendergasts pievērsa viņai pelēko acu dedzīgo skatienu. Es pieņemu, ka viens no mūkiem bija nospriedis, ka pasaule ir gata­va šķīstīšanai. Un viņš palīdzēja Džordanam Ambrosam nozagt Agozjenu un pēc tam atbrīvot tā spoku pasaule.

— kāpēc tu tā doma?

— tas taču ir skaidrs. Agozjens tika ļoti labi sargāts. Es pava­dīju klosterī vairāk nekā gadu un pat neuzzināju par tā esamību. Ka tad pavisam nejaušs ienācejs, alpīnists, kas nav pat ieradies mācīties, pēkšņi spēj to atrast un nozagt? Tas varēja notiki tikai tad, ja kāds no mūkiem vēlējās, lai Agozjens tiktu nozagts. Lama Tubteņs apgalvojā, ka viņš ir pārliecināts ne pie viena no mū­kiem tas neesot. Taču tas nenozīme, ka viens no mūkiem nevarēja palīdzēt svešiniēkām to paņemt.

— bet, ja šis artefakts tiešam ir tik briesmīgs, ka viņi saka, kurš gan vēlētos tīši uzsutīt to pasaulei?

— interesants jautājums. Kad nogādāsim Agozjenu atpakaļ klosterī, būs jāsameklē vainīgais mūks un stingri viņam tas janoprasa. Pendergasts brīdi padomāja. Es brīnos, kāpēc mūki vien­kārši neiznīcina ja šo priekšmetu. Varēja to sadedzināt.

— tas bija mans pēdējais jautājums viņiem. Mūki ļoti nobijās un teica, ka tas neesot iespējams.

— interesanti. Taču tagad pie darba. Mūsu pirmais uzdevums būs dabūt pasažieru sarakstu ar to iēkapšanas laiku.

— tu doma, ka slepkava ir pasažieris?

— esmu gluži pārliecināts. Visai komandai un apkalpojošajam personālām bija jābūt uz kuģa jau ilgi pirms Ambrosa nāves. Man šķiet zīmīgi tas, ka viņš nomaskejas ar asiņaino apsēju pirms doša­nas pie Ambrosa.

— kāpēc? Viņš maskējas, lai viņu nevarētu izsekot un apsūdzēt nozieguma.

— es šaubos, vai, dodoties uz viesnīcu, viņš gatavojas kādu nogalināt. Nē, Konstansa, slepkava nomaskejas vēl pirms tam, kad uzzināja, ko Ambross piedāvā, un tas nozīmē, ka viņš ir sabied­rība pazīstams cilvēks, kurš nevelējas tikt pamanīts.

Saruna partruka, jo taksometrs bija apstājies karalienes doka pakaje. Pendergasts izlēca no auto, Konstansa viņam sekoja. Pa kreisi bija muitas kontroles ēka, pa labi trokšņains pavadītāju un ziņkārīgo pūlis, televīzijas kameras un reportieri. Visi plivinaja lielbritānijas karogus, svieda konfeti un skaļi klaigāja. Šo trok­sni vēl papildinaja orķestris.

Bet visam pāri slējās "Britānija". Tai līdzās niecīga izskatījās ne tikai osta, bet, šķiet, pat visa pilsēta. Kuģa melnais korpuss bal­stīja sniegbalti mirdzošu virsbūvi ar vismaz divpadsmit klājiem, kas lepojas ar stikla apdari, balkoniem un mahagonija apšuvu­mu. Neko tik milzīgu un iespaidīgu Konstansa vēl nebija redzejusi vai spējusi iztēloties. Varenais kuģis šķita metam ēnu par visu tuvāko apkaimi platformas ceļu, bamna wharf eku, ocean villuge jahtu piestātni.

Taču šī ēna kustējās. Dobji skanēja kuģa taures. Ostas strād­nieki bija atraisījuši troses un atvilkuši iēkapšanas trapu. Augstu vīrs galvas simtiem cilvēku stāvēja pie klāja margam vai uz neskaitāmajiem balkoniņiem, fotografēdami, vicinadami karodziņus un madami sveicienus pavadītajiem. Ar pēdējo pērkondimdošo taures pūtienu "Britānija" lēni, svinīgi un nenovēršami sāka vir­zīties projām no krasta.

lūdzu, atvainojiet, kungs, teica šoferis. Es centos, cik va­rēju, bet…

izņemiet somas, Pendergasts viņu partrauca. Tad viņš cauri ziņkārīgo pūlim metas uz apsardzes posteņa pusi. Konstansa vē­rojā, ka viņš apstājās tikai uz mirkli, lai parādītu policistiem sa­vu žetonu, tad viņš steidzas tālāk, garām orķestrim, televīzijas kameram uz paaugstinajumu, kur stāvēja liela svarīgu personu grupa un droši vien arī "Polārzvaigznes" augstākā vadība. Visi jau pamazam gatavojas izklīst viri tumšos uzvalkos sarokojas un kapa nost no paaugstinajuma.

Izspraucies caur šikāku amatpersonu pūli platformas pakaje, Pendergasts ievēroja kādu vīni goda vieta paaugstinajuma centra druk­nu kungu ar melnkoka spieķi un baltu neļķes ziedu pie bāložpelēka uzvalka. Saņemdams blakus stāvētāju apsveikumus, šis vīrs bija acīmredzami pārsteigts un apjucis par Pendergasta neaicinato iejaukšanos. Ar nepacietības un aizkaitinājuma izteiksmi seja viņš kādu brīdi uzklausīja aģenta teikto. Tad viņš sarauca pieri un sāka nikni purināt galvu. Kad Pendergasts turpināja dedzīgo apvārdošanu, dniknais vīrs izslējās, tumši piesarka un sāka vicināt rokas, vis­pirms rādot ar pirkstu uz kuģi, tad uz Pendergastu. Ap viņiem sāka drūzmēties apsardze, aizsedzot tos apkārtējo skatieniem.

Konstansa gaidīja pie taksometra, šoferis viņai līdzas. Viņš pat nebija pulejies izņemt bagažu, un Konstansa par to nebrīnījās "Britānijas" milzīgais siluets turpināja slīdēt projām, lēni, bet pa­mazam uzņemot apgriezienus. Nakama apstašanas būs tikai Ņujorka, okeāna otra puse pēc septiņām dienam un sešām naktīm.

Kamēr viņa vērojā, kuģa taure ieskanējās vēlreiz. Pēkšņi tā priekšgala sāka mutuļot lielas ūdens strūklas. Konstansa neticeja savam acīm gandrīz vai izskatījās, ka kuģis palēnina gaitu. Viņa paraudzījas atpakaļ uz Pendergasta pusi. Aģents atkal bija redzams, viņš stāvēja līdzās vīram ar neļķi, kurš runāja pa mobi­lo tālruni. Tagad šī vīra seja bija tumši violeta krāsā.

Konstansa atkal pievērsa uzmanību kuģim. Acis viņu nevīla kuģa priekšgala piesturešanas ierīces bija mainījušas virzienu, un "Britānija" lēni slīdēja atpakaļgaita uz. Piestātnes pusi. Ap­dullinoša klaigašana visapkārt šķita pierimstam, un ļaudis vēro­ja notiekošo arvien lielākā apjukuma.

Ka tevi jupis, nomurmināja šoferis. Tad viņš apgāja apkārt taksometram, atvēra bagažnieku un sāka ņemt ārā ceļasomas.

Pendergasts pamāja Konstansai, liekot iet uz apsardzes pos­teni. Viņa spraucas caur muldošo puli, šoferis sekoja pa pēdam. Piestātne strādnieki steidzīgi gatavojas zemākā iēkapšanas trapa uzstādīšanai. Orķestris pieklusa, tad apņēmīgi atsaka spēlet.

Kuģa taure atkal nodārdējā, un pie kuģa melnajiem sāniem tika pievirzīts traps. Pendergasts izveda Konstansu caur drošības pārbaudi, un abi kopā sāka aši soļot gar piestātni.

nesteidzies, Konstansa, viņš mierinājā, viegli satverdams viņas elkoni un paleninadams gaitu līdz pastaigas solim. Iz­baudīsim šo brīdi mūs gaida vislielakals okeāna laineris pasau­le un vairāk nekā četri tūkstoši pasažieru un komandas locekļu.

ka tev tas izdevās? Konstansa jautājā, kad viņi uzkāpa uz klāja.

eliota kungs, "Polārzvaigznes līnijas" direktors, man ir sir­snīgs paziņa.

vai tiešam? Konstansa neticīgi jautāja.

ja vēl pirms desmit minūtēm nebija, tad tagad ir noteikti. Iepazinušies mēs esam, un viņš tagad ir noskaņots visai sirsnīgi

Vai drīzāk sirdīgi.

bet aizkavēt iziešanu jūra? I ikt kuģim atgriezties piestātnē?

kad es paskaidroju, cik izdevīgi viņam būs uzņemt mūs uz klāja un cik ļoti neizdevīgi personiski viņam būtu mums atteikt -, eliota kungs ar lielāko prieku bija gatavs palīdzēt. Pendergasts paraudzījās augšup uz kuģi un atkal pasmaidīja. Vai zini, Konstansa, ņemot vērā apstākļus, man šķiet, ka šis ceļojums būs glu­ži ciešams un varbūt pat patīkams.