46

Pendergasts turpinaja raudzīties uz brāķa gleznu. Viņa apzi­ņas dzīlēs sāka rasties šaubas, kāds neskaidrs, urdošs jautājums, kas pamazam aizpildīja radīto tukšumu. Pavisam lēnām tas kļu­va par apzinātu domu.

Glezna izskatījās kaut ka savādi.

Tas nebija viltojums. Nebija ne mazāko šaubu par tās īstumu, tā bija tā pati glezna, kas pirms pieciem mēnešiem bija pārdotā christie's ziemas izsolē. Tomēr kaut kas tai nebija kārtība. Pirmkārt, bija mainīts rāmis, bet tas vēl nebija viss…

Piecēlies no dīvāna, viņš piegāja pie gleznas, apstājās dažu collu attālumā no tās virsmas, tad lēni atkāpās, visu laiku cieši vērodams mākslas darbu. Un tad pēkšņi nāca apjausma trūka daļas attēla. Glezna bija zaudējusi pāris collas labaja pusē un vis­maz trīs collas augšpusē.

Viņš nekustīgi stāvēja un vēroja gleznu. Viņš bija pārliecināts, ka izsolē glezna tika pārdota vesela. Tas varēja nozīmēt tikai vienu gleznu sabojajis Blekberns kādu viņam vien zināmu iemeslu dēļ.

Apdomājot šo dīvaino rīcību, Pendergasta elpa palēninājās. Kā gan mākslas darbu kolekcionārs varēja sakropļot gleznu, par ko pats samaksajis vairāk nekā trīs miljonus dolāru?

Viņš noņēma gleznu no sienas un apgrieza otrādi. Audeklam nesen bija pielikta jauna pamatne, ka jau vajadzētu būt, samazi­not tas izmērus. Viņš pieliecas un paostīja audeklu, sajūtot līmes kaļķaino smaržu. Pavisam svaiga daudz jaunāka par pieciem mēnešiem. Viņš uzspieda ar nagu uz audekla. Līme bija tikko no­žuvusi. Audekls bija līmēts pirms pāris dienām.

Viņš ieskatījās pulkstenī piecas minūtes.

Tad viņš veikli nolika gleznu uz biezā paklājā, izņēma no ka­batas saliekāmo nazi, ielika asmeni starp audeklu un apakšrāmi un piesardzīgi uzspieda, atsedzot audekla iekšpusi. Parādījās sena, tumša zīda auduma strēmele.

Gleznai bija izveidota dubulta pamatne, un aiz tas kaut kas bija paslēpts. Kaut kas tik vērtīgs, ka Blekberns bija ar mieru sa­graizīt trīs miljonus vērtu gleznu, lai to paslēptu.

Viņš ātri nopētīja viltus pamatnes kārtu. To stingri novilktu tu­rēja spiediens starp audeklu un apakšrāmi. Lēni un uzmanīgi Pendergasts izvilka gleznas audeklu no vienas rāmja malas un atbrīvoja pamatni, pēc tam atkārtoja to pašu pārejas trijās malas. Atstājot gleznu guļam uz paklāja, viņš ar diviem pirkstiem satvē­ra atbrīvotos pamatnes stūrus un pacēla tos.

Starp viltus un īsto pamatni bija paslēpts gleznojums uz zīda, kas bija pārklāts ar zīda auduma gabalu. Pendergasts pacēla to izstieptas rokas attālumā, tad nolika uz paklāja un noņēma zīda pārklāju.

Uz mirkli aizrāvās elpa un apziņa pagaisa. It kā pēkšņa vēja brāzma būtu aizpūtusi no prāta smagus putekļus, atstājot to kristaltīru. Prāta spējam atgriežoties, attēls sāka parādīties apziņa. Tā bija ļoti sena Tibetiešu Mandala pārsteidzoši, satriecoši, neap­tverāmi sarežģīta. Tas bija fantastisks, satraucoši izsmalcināts viļ­ņojošu, savītu ģeometrisku līniju sakopojums ar zelta un sudra­ba mirdzumu, satraucoša, izirstošu krasu palete uz melnas bezgalības fona. Tā bija gluži kā galaktika, kura miljardiem zvaig­žņu riņķo ap rotējošu centru, bezgalīgi blīvu un varenu debesu ķermeni…

Pendergasts juta, ka viņa skatienu nēparvarāmi piesaista šī dī­vainā zīmējuma centrs. Pievērsies tam, viņš atklāja, ka vairs nespēj atraut skatienu. Viņš mēģināja to darīt ar nelielu piepūli, tad jau ar lielāku, brīnīdamies par savāda attēla spēju sagūstīt viņa acis un prātu. Tas notika tik ātri un zaglīgi, neļaujot viņam saga­tavoties. Šķita, ka Mandalas centrā attēlotais melnais caurums ir dzīvs, tas pulsē, atbaidoši rāpo pretī, pavērās ka neķītra atvere. Šķita, it kā līdzīgs melnais caurums būtu atvēries arī viņa pieres vidu un neskaitāmie miljardi atmiņu, iespaidu, uzskatu un vie­dokļu, kas veido viņa neatkārtojamo personību, tiek sagrozīti un pārveidoti, viņa dvesele tiek izvilkta no ķermeņa un iesūkta Mandalā, kur viņš saplūdīs ar to un tā kļūs par daļu no viņa. Viņš it kā tika pārveidots par apgaismību sasnieguša Budas metafizisko ķermeni… tikai tas gan nebija Buda.

Tas arī bija biedējošais, neizskaidrojamais, neizbēgamais ļau­nums.

Šī bija kāda cita universālā būtne, Anti-Buda, vistīrākā ļaunu­ma fiziskais iemiesojums. Un tas bija šeit, kopā ar viņu, šajā glez­nā. Šajā telpā…

Un viņa galvā…

Загрузка...