Tumsas rats

65

Konstansa Grīna atvēra senu sandalkoka lādīti un izņēma dī­vaina, fantastiski sarežģīta mezglā sasietu pelēku zīda auklu. No pirmā skatiena tas atgādinaja kādu mazpazīstamu Eiropas mez­glu, ko dēvē par mors du chevap8 , taču šis bija daudz sarežģītāks. Tibetiešu valodā to sauca dgongs atrisinājums.

Atstājot Gsalrigčongas klosterī, viņa bija saņēmusi mezglu ka dāvanu no Čeringa. To astoņpadsmitaja gadsimta bija sasējis kāds cienījams lama, un tas bija paredzēts meditācijām, kas ļautu iznī­dēt pieķeršanās, atbrīvoties no ļaunam domam un ietekmēm, ka arī palīdzētu diviem prātiem savienoties. Konstansa bija domāju­si ar mezgla palīdzību izdeldēt atmiņas par slepkavību, bet ta­gad viņa cereja ar to atpestīt Pendergastu no Agozjena ietekmes. Šo mezglu reālajā pasaulē nedrīkstēja atsiet tad tas zaudētu spēku un pārvērstos par parastu zīda auklu. Tas bija vingrinājums tikai prātam un garam.

Kajīte bija tumša, balkona logu aizkari cieši aizvilkti. Marija, nespējusi atrast ārstu, tagad stāvēja pie salona durvīm ar bažu un apjukuma izteiksmi sejā.

Konstansa pievērsās viņai. — Marija, lūdzu, pastāviet ārpusē sardzē. Neļaujiet nevienam mūs traucēt.

Sieviete pamāja ar galvu, pagriezās un ātri izgāja no salona.

Dzirdot durvis aizveramies, Konstansa nolika mezglu uz ma­za zīda spilvena, kas gulēja uz grīdas, sveču apļa apgaismots. Tad viņa paraudzijās uz Pendergastu. Aģents ar nicīgu smaidu sejā apsēdas vienā pusē mezglam, bet Konstansa pretējā pusē. Mezgls atradās vidū starp viņiem, viens vaļējais auklas gals pret Konstansu, otrs pret Pendergastu. Tas bija garīgs un fizisks sim­bols, kas nozīmējā, ka dzīve viss ir savstarpēji saistīts un jo īpaši abas būtnes, kas sēž abas mezgla puses.

Konstansa apsēdas īpašā lotosa poza, tāpat darīja arī Pendergasts. Kādu brīdi viņa nekustīgi sēdējā, ļaujot, lai visus locekļus pārņem miers. Pēc tam, neaizverot acis un visu laiku raugoties uz mezglu, viņa paleninaja elpošanu un sirdsdarbību, ka bija mā­cījuši mūki. Viņa ļava prātam pievērsties šodienai, šim brīdim, at­metot pagatni un nākotni un apturot nemitīgo domu straumi, kas ikdiena plūst caur cilvēka pratu. Atbrīvojoties no liēka iekšeja trok­šņa, viņas jutekļi īpaši asi uztvēra tuvāko apkārtni viļņu dunu, triecoties pret kuģa korpusu, lietus bungošanu pa balkona dur­vīm, svaigi izremontētas telpas smaržu, vieglo vaska sveču aromatu un sandalkoka dvesmu no mezgla. Viņa modri juta pretī sē­dētājā klatbutni, ar acs kaktiņu saskatot to ka tumšu siluetu.

Viņas skatiens bija pievērsts mezglam.

Viņa pamazam atbrīvojas no visam ārējām sajūtam. Ārpasau­les traucēkļi izgaisa tumsa, ka aizverot sleģus tumša māja. Vis­pirms pazuda istaba viņai apkārt; tad lielais kuģis, bet pēc tam milzīgais okeāns, kura tas peldēja. Pazuda visas istabas skaņas, smaržas, kuģa smagnējā šūpošanās, viņas pašas ķermeņa sajū­tas. Izgaisa arī zeme, saule, zvaigznes, visums… viss pazuda, pa­gaisa nebūtība. Palika tikai viņa un mezgls, un būtnē, kas sēdēja mezgla otra pusē.

Laiks apstājās. Viņa bija sasniegusi taņ čiņ gha stāvokli - durvis uz pilnīgu tukšumu.

Savāda meditatīva stāvokli, kas sevi apvienoja saasinātu ap­ziņu un pilnīgu brīvību no piepūles un vēlmēm, viņa pievērsa vi­su uzmanību mezglam. Kādu brīdi tas palika nemainīgs. Pēc tam, lēni ka čūska ātritinoties, mezgls pats sāka atraisīties. Fantastiski daudzveidīgās cilpas un likumi, dziļi iegrimušie un augstu savijušies pavēdieni sāka atbrīvoties, auklas gali ievilkās mezgla, pre­tēja virziena atkārtojot sarežģītas sasiešanas darbības, kas tika veiktas pirms trim gadsimtiem. Šis bija neizsakami sarežģīts ma­temātisks process, kas simbolizēja ego atraisīšanu, kam jānotiek, lai būtne varētu sasniegt stong pa nyij tīra tukšuma stāvokli un saplūst ar universālo sapratu.

Viņa bija šeit, arī Pendergasts bija šeit, bet vidu starp viņiem mezgls, kas pats raisījās vaļā. Tas arī bija viss.

Pēc kāda nezināmā laika varbūt pēc sekundes, varbūt pēc tūkstoš gadiem pelēka zīda aukla gulēja viņu priekšā gludā kau­dzītē, atsieta un vaļīgi salocīta. Tas vidu atklājās mazs, saburzīts zīda gabaliņš, uz kura senie mūki bija uzrakstījuši lūgšanu.

Konstansa rūpīgi izlasīja lūgšanu. Pēc tam sāka atkārtot to lēni, dziedošā balsī, vēl un vēlreiz….

Skandēdama lūgšanu, viņa vērsa savu apziņu pret auklas brī­vo galu, kas atradās viņas pusē. Tajā paša laika viņa juta pretī sēdošās būtnes siltumu, kas tāpat vērš apziņu pret tuvāko brīvo auklas galu.

Skandējot lūgšanu, klusas, melodiskas skaņas atraisīja viņas ego, saudzīgi parraujot visas saites ar fizisko pasauli. Viņa juta, ka apziņas straume pieskārās auklai un virzās pa to, otrā pusē sēdošas būtnes pievilkta, un tieši tāpat pievelk arī pretimsēdētā­ju. Viņa virzījās pa sarežģītajiem pavēdieniem, tik tikko elpojot, sirdij sitoties gausi, tuvāk, arvien tuvāk… tad viņas domas sastapas un saplūda ar otras būtnes siltumu, un bija sasniegta augstāka stadija.

Viņa pēkšņi bija nokļuvusi kāda vietā, kas bija reizē sveša un pazīstama. Viņa stāvēja uz bruģētas ielas, zem elegantam gāzes laternam, raudzidāmas augšup uz tumšu savrupnamu ar aizslē­ģotiem logiem. Šis izcilas koncentrēšanas meistardarbs, tīras do­mas veidojums bija reālāks un taustamaks nekā visi sapņi, ko vi­ņa jebkad bija redzējusi. Viņa juta vesa, mitra naksnīgā gaisa pieskārienu adai, dzirdēja lidojošu kukaiņu spārnu sanešanu, sa­oda ogļu dumu un sodrēju smārdu. Caur kaltas dzelzs žogu viņa raudzijās augšup uz savrupnamu, pārlaižot skatienu mansarda jumtam, erkera logiem un augšstāva galerijai.

Mirkli vilcinājusies, viņa iegāja pa vārtiem tumša, mīkla dār­zā, kur smaržoja pēc novītušam puķēm un malainas augsnes. Vi­ņa devās pa celiņu uz portiku. Divviru durvis bija pavērtas, un viņa iegājā, nokļūstot grezna vestibila. Vīrs galvas karājās kristā­lā lustra, tumša un draudīga, tas piekariņi klusi šķindējā, it kā vēja sašupoti, lai gan gaiss māja bija mierīgs ka sastindzis. Vie­nas masīvas durvis veda uz plašu bibliotēku, kur atzveltnes krēsli un dīvāni bija tukši, kamīns izdzisis un auksts. Citas durvis ve­da uz tādu ka ēdamzali vai varbūt izstāžu zāli, kur valdīja mod­rības pilns klusums.

Viņa šķērsoja vestibilu, papēžiem klaudzot uz marmora grīdas, un pa platajam kāpnēm uzkāpa otraja stāva. Gaiteņa sienas rotāja gobelēni un neskaidras gleznas, tas stiepās dziļāk mājas tumšaja sirdi, un vietām to partrauca laika gaita nomelnējušas ozol­koka durvis.

Iedama viņa paraudzijās pa kreisi. Viņas priekšā, gara gaite­ņa sākumā, kādas durvis bija atvērtas atlauztas, aplodas sadra­gātas, pa grīdu izmētātās koka skaidas un svina gabali. No mel­nas durvju mutes uzpluda auksta pagraba smaka pēc pelējuma un lipīgiem beigtiem simtkājiem.

Viņa nodrebēja un steidzīgi pagāja garām šim durvīm. Viņu pievilka nakamas. Viņa jau bija gandrīz klāt.

Viņa pastiepa roku un nospieda durvju rokturi. Klusi nočīk­stot, durvis atvērās uz iekšpusi, un viņu apņēma patīkams sil­tums kā ziemā, ieejot jaukā, majīgā istabā.

Viņas priekšā stāvēja Aloizijs Pendergasts, kā vienmēr, ģērbies melnā, smaidīdams, sakrustojis rokas.

— esi sveicināta, viņš teica.

Istaba bija liela un skaista, ar paneļiem rotātām sienam. Mar­mora kamīna kurējās uguns, un uz kamīna dzegas senlaicīgs pulkstenis skandēja stundas līdzās vecam šifona traukam un vairākam kristālā glāzēm. Pie sienas piestiprinātā izbāztā brieža gal­va ar stikla acīm raudzijās pretī pāri rakstāmgaldam, kas bija no­krauts ar ādas vākos iesietam gramatam un papīriem. Ozolkoka grīdu klāja bieza, blīva grīdsega, uz kuras dižojas grezni persie­šu paklāji. Istaba bija vairāki ērti atzveltnes krēsli, dažiem no tiem uz sēdekļiem bija atvērtas gramatas. Šī bija ļoti majīga, silta un tīkama istaba.

— nāc, sasildies pie kamīna, viņš aicināja.

Viņa piegāja tuvāk pie kamīna, neatraudama skatienu no Pendergasta. Viņam piemita kaut kas savāds. Kaut kas citādāks. Lai gan nams un istaba bija nenoliedzami īsti un taustami, viņš pats šķita neskaidrs, caurspīdīgs, izplūdis, it kā īsti neatrastos tur.

Durvis aiz viņas aizvērās, klusi nodunot.

Viņš pastiepa roku, un viņa to satvēra. Viņš pēkšņi stingri saspie­da viņas plaukstu, viņa mēģināja izrauties, bet vīrietis pievilka viņu sev tuvāk. Viņa galva it kā sašūpojās, piepūtas un izplūda. Āda ieplaisāja, un no iekšienes izlauzās uguns kvēle. Tad viņa seja nolo­bījās un nokrita liesmojošās stremeles, atsedzot baisu, Konstansai pa­zīstamu viepli. Tas bija neaprakstamais dēmons Kalaziga.

Viņa raudzijās uz to, nezin kāpēc nebaidīdāmas, juzdama tā siltumu, kas pievilka viņu, reize biedejot un vilinot. Tas šķita viņu piepildām ar uguni ar neparvaramo, visaptverošo uzvaras kvē­li, ko viņa juta neprātīgās Diogena Pendergasta vajašanas laikā. Tai piemita tādā tīrība, kas izraisīja bijības trīsas.

— es esmu griba, dēmons teica balsī, kas nebija skaņa, bet do­ma. Es esmu tīra doma, kas ar uguni šķīstīta no visām cilvēku jūtu atliekām. Es esmu brīvība. Pievienojies man.

Valdzinajuma un riebuma pārņemta, viņa atkal mēģināja iz­raut roku, bet dēmons to turēja stingri. Tā sejā, baismīga un skais­ta, pieliecas tuvāk. Tas nav īsts, viņa teica sev, tas ir tikai viņas iedomu auglis, tēls, kas nācis no kādas tankus, ko viņa vērojusi stundām ilgi, un tagad meditācijā atausis atmiņa.

Dēmons Kalaziga vilka viņu uz kamīna pusi. — Nāc! Ugunī! Šķīsti sevi no morāles aizspriedumu nedzīvās čaulas. Tu atdzimsi ka tauriņš no kūniņas, brīva un skaista.

Viņa paspēra soli uz kamīna pusi, apstājās, paspēra vēl vienu soli, gandrīz slidot virs paklāja, siltuma pievilkta.

— jā, ierunājās cita balss. Pendergasta balss. Tā ir labi. Tā ir pareizi. Ej ugunī.

Tuvojoties liesmām, izgaisa smagā vainas apziņa un pazemo­jošās atmiņas par slepkavību, kas nospieda viņas plecus, to vieta viņu pārņēma sajūsma, tādā sajūsma un ļauns prieks, ko viņa ju­ta, redzot, ka Pendergasta brālis no Ia Sciara kraujas iegāžas lies­mojošajās vulkāna dzīlēs. Šo acumirklīgo uzvaras svētlaimi viņai tagad piedāvāja izjust vienmēr, uz visiem laikiem.

Viņai tikai bija jāieiet liesmas.

Vel viens solis. Uguns siltums plūda viņai pretī, ar liesmu mē­lēm gandrīz skarot kājas. Viņa atcerējas savu pretinieku pie krau­jas malas, viņus abus saķērušos ka baismīga mīlētāju apskaviena, spēkojoties pie liesmojoša tu sciara bezdibeņa malas; savu negaidīto maņu gājienu; Diogena sejas izteiksmi, apjaušot, ka vi­ņi abi kritīs. Viņa sejas izteiksmi tas bija visšausminošākais, vis­bēdīgākais un reizē iepriecinošākais, ko viņa jebkad pieredzēju­si, līksme, raugoties otra cilvēka sejā, kurš skaidri, bez mazākājām šaubam apjautis, ka tūlīt mirs. Ka visas cerības ir zudušas. Un tagad šis rūgtais prieks būs kopā ar viņu uz mužu. Viņa pali pēc savas vēlēšanās varēs to izjust atkal un atkal. Un viņai pat nebūs vajadzīga atriebība ka attaisnojums viņa varēs slepka­vot, ko un kur vien gribēs, vēl un vēlreiz izbaudot mežonīgo kvē­li, saldkaislo, līksmo uzvaras prieku!

Visas cerības ir zudušas…

Iekliegdamas viņa rāvās ārā no dēmona tvēriena un ar milzu gribasspēka piepūli strauji atbrīvojas no tā. Viņa atrāvās tālāk no uguns, pagriezās un skrēja ārā pa durvīm, un pēkšņi krita, krita cauri mājai, cauri pagrabiem, pazemes katakombām, krita…