Nakts melnums pamazam sāka balot, kad Pendergasts izgāja pa klostera smagajiem iekšējiem vārtiem. Priekšā, aiz arējā mūra, anapurnas zilgana virsotne lepni slējās pret tumšajām agra rīta debesīm. Viņš apstājās bruģētājā pagalmā, gaidīdams, kad mūks atvedīs viņa zirgu. Vēsajā pirmsausmas gaisā vēdīja rasas svaigums un savvaļas rožu aromāts. Uzmetis zirgam uz skausta seglu somas, viņš parbaudīja seglus, pievilka kāpšļus.
Konstansa Grīna vērojā, kā FIB aģents gatavojas ceļam. Viņa bija tērpusies izbalējušā oranžā mūka tērpā, un, ja nebūtu redzama seja un mati, viņu pašu gandrīz varētu noturēt par mūku.
- Piedod, Konstansa, ka atstāju tevi tik ātri. Man jāseko zaglim pa pēdām, kamēr tas nav aizbēdzis pārāk tālu.
- Viņi tiešām nezina, kas tas ir?
Pendergasts papurināja galvu. - neko, tikai formu un nosaukumu.
- Tumsa… - viņa nočukstēja. Tad bažīgi ieskatījās savam aizbildnim acīs. - cik ilgi tu būsi projām?
Grūtakais jau ir izdarīts. Zagļa vārds un izskats ir zināms. Tagad viņš vienkārši japanāk. Lai atgūtu nozagto priekšmetu, būs vajadzīga nedēļa, ilgakais divas. Vienkāršs uzdevums. Pēc divām nedēļām tavas mācības būs galā, un mēs varēsim satikties, lai pabeigtu ceļojumu pa Eiropu.
Aloizij, esi piesardzīgs.
Pendergasts skopi pasmaidīja. Šī cilvēka morāle varbūt ir apšaubāma, bet pēc slepkavas viņš neizskatās. Risks būs minimāls. Vienkāršs noziegums, bet ar vienu neskaidrību kāpēc viņš paņēma Agozjenu un atstāja visas dārglietās? Šķiet, ka nekādās iepriekšējas intereses par Tibetas senlietām viņam nebija. Tas liek secināt, ka Agozjens ir kaut kas ārkārtīgi dārgs un vērtīgs vai arī kaut kāda ziņa ļoti neparasts.
Konstansa pamāja ar galvu. Vai tev ir kādi rīkojumi man?
- Atpūties. Meditē. Pabeidz mācību kursu. Viņš apklusa. Es neticu, ka neviens šeit nezina, kas ir Agozjens. Gan kāds būs ziņkārīgi ielūkojies kastē. Tāda ir cilvēka daba pat šeit, mūku vidu. Man būtu vieglāk, ja es uzzinātu, kas tas ir.
— es papētīšu.
— lieliski. Zinu, ka varu paļauties uz lavu piesardzību. Brīdi klusējis, viņš atkal pievērsās jaunajai sievietei. Konstansa, man tev kaut kas jajautā.
Redzot viņa sejas izteiksmi, viņas acis iepletās, bet balss skanēja tikpat mierīgi. Jā?
— tu neko neesi teikusi par eiveršemas klīniku. Kāda brīdi mums būs par to jaizrunājas. Kad mēs alkal satiksimies… ja būsi gatava. Viņš atkal apklusa, neierasti samulsis un apjucis.
Konstansa novērsa skatienu.
— vairākas nedēļas, viņš turpinājā, — mēs neesam runājuši par notikušo. Taču agrāk vai vēlāk…
Konstansa strauji pagriezās pret viņu. — nē! Viņa izmisīgi iesaucas. Nē. Viņa uz brīdi apklusa, lai savaldītos. — vēlos, lai tu man kaut ko apsoli. Nekad vairs manā klātbūtnē nepiemini viņu… vai… eiveršemu.
Pendergasts nekustīgi stāvējā, vērīgi raudzīdamies sievietē, laikam viņa brālis Diogens ar savu pavešanu bija sāpinājis Konstansu vēl smagāk, nekā viņš bija domājis. Beidzot viņš viegli pamāja ar galvu. — es apsolu.
Tad, atbrīvojis viņas plaukstas, viņš noskūpstīja Konstansu uz abiem vaigiem. Satvēris pavadu, viņš iesēdās seglos, iespieda zirgam papēžus sānos, izjāja pa ārējiem vārtiem un devās projām pa līkumaino taku.