Tumsas rats

64

Gevins Bruss ar savu nelielo komandu Nailzu Velču, Kventinu Šarpu un Emiliju Dālbergu sekoja Liu un Kroulijam uz krei­sā borta durvīm, kas veda uz septīto starpklāju. Uz tām bija rak­stīts "glabšanas laivas". Tādā pati izeja atradās arī labā borta pusē. Pie durvīm bija sadrūzmējies ļaužu pūlis, kas, ieraugot nā­cējus, metās tiem virsū.

— te viņi ir!

— laidiet mūs uz glabšanas laivām!

— skatieties, divi kuģa virsnieki! Grib glābt savu ādu!

Viņi bija aplenkti. Drukna auguma sieviete saburzīta treniņ­tērpa spiegdama sagrāba Liu.

— vai tā ir taisnība? Viņa ieķērcās. Ka mēs dodamies tieši uz klintīm?

Visi metas uz priekšu, sasvīduši un panikas pārņemti. — Vai ta ir taisnība?

— nē, nē, nē! Iebilda Liu, pacēlis rokas, savilcis seju izmisīgā smaidā. — Šīs baumas ir pilnīgi aplamas. Mēs saskaņa ar kursu dodamies uz…

— viņi melo! Iekliedzās kāds vīrietis.

— ko tad jūs meklējat šeit, pie glabšanas laivam?

— un kāda velna pēc mēs braucam tik ātri? Kuģis nesas uz priekšu kā traks!

Kroulijs skaļi iesaucas, lai pārkliegtu pūli. Klausieties! Kap­teine tikai grib nogādāt mūs Sentdžonā pēc iespējas ātrāk.

— jūsu pašu apkalpe sāka pavisam ko citu! Ieaurojās sieviete treniņtērpā, atkal sagrābdama Liu formastērpa atlokus un kramp­jaini sažņaugdama tos. — Nemelojiet mums!

Gaitenis tagad jau bija ka piebāzis ar satrauktiem pasažieriem, Brusu sāka biedēt viņu nevaldamā izturēšanas.

— lūdzu! Iesaucas Liu, atbrīvodamies no sievietes tvēriena. — Mēs tikko nākam no komandtiltiņa. Viss tiek kontrolēts. Si ir tikai parasta glabšanas laivu pārbaude…

Priekšā izspraucas jauns vīrietis neaizpogātā žaketē, vaļā at­rautām krekla pogām. — Nemelo mums, tu, maitasgabals! Viņš metās virsu Liu, bet tas parāvās sāņus. Vīrietis atvēzējās un iegā­za ar duri Liu pa deniņiem. — Melis!

Liu sagrīļojās, pielieca galvu, pagriezās un, kad uzbrucējs at­kal nāca viņam pretī, ietrieca dūri tam saules pinumā. Vīrietis ievaidējās un smagi nogāzās uz grīdas. Tad uz priekšu metas resns vīrs, ar visu savu masivo augumu gazas virsu liu, bet kāds cits sagrāba bocmani no mugurpuses, Bruss devās palīga un ar spēcīgu sitienu veikli nogaza resni uz grīdas, bet Kroulijs tikmēr savaldīja otru uzbrucēju.

Sabijušies no pēkšņa kautiņa, pasažieri uz mirkli pieklusa un atkāpās.

— atgriezieties savās kajītēs! Smagi elpodams, uzkliedza Liu.

Gevins Bruss spēra soli uz priekšu. Jūs! Viņš norādīja uz sievieti treniņtērpā. Ejiet nost no durvīm! Ātri!

Viņa pavēlošā kapteiņa balss iedarbojās. Ļaudis negribīgi pagāja malā, klusēdami, baiļu pārņemti. Liu izgāja priekšā un at­slēdza lūku.

— viņi iet uz glabšanas laivām! Iesaucas kāds vīrietis. Ņe­miet mani līdzi! Ak dievs, neatstājiet mani!

Pūlis atguvās no sastinguma, sāka spiesties uz priekšu, atska­nēja kliedzieni un lūgumi.

Bruss nogāza no kājām kādu daudz jaunāku vīrieti, kas gribē­ja ielauzties pa durvīm, un nosargāja tās tik ilgi, kamēr viņa palī­gi iespraucas pa tam. Viņi steidzīgi aizslēdza durvis aiz sevis, atstājot otrā puse panikas pārņemto pasažieru baru kliedzot un dauzoties.

Bruss pagriezās. Aukstas šļakatas gazas pār klāju, kas kreisa borta puse bija atklāts pret jūru. Viļņu duna un šalkoņa šeit bija daudz skaļāka, un vējš gaudoja visapkārt.

— jēziņ! Nomurmināja Liu. — Tie ļaudis ir galīgi nojūgušies.

— kur ir drošības dienests? Noprasīja Emīlija Dālberga. — Kā­pēc nesavalda pasažierus?

— drošības dienests? Atbildēja Liu. — Mums ir divi duči dro­šībnieku uz vairāk nekā četriem tūkstošiem pasažieru un koman­das locekļu. Sākusies īsta anarhija.

Bruss pašūpoja galvu un pievērsās garajai glabšanas laivu vir­knei. Tas bija īsts pārsteigums. Savos jūrnieka laikos viņš neko tādu nebija redzējis gara ierinda lielu, pilnībā slēgtu, torpēdām līdzīgu kuģīšu koši oranžā krāsā ar iluminatoru rindām gar sā­niem. Tie vairāk atgādinaja kosmosa kuģus nekā laivas. Turklāt tie nebija piekarinati pie celtņiem, bet novietoti katrs uz slīpam sliedem, kas veda lejup, nost no kuģa.

— ka tas darbojas? Viņš jautāja Liu.

— brīvā kritiena glābšanas laivas, paskaidroja bocmanis. Uz naftas platformam un kravas kuģiem tādas tiek izmantotas jau gadiem ilgi, bet "Britānija" ir pirmais pasažieru kuģis, kur tas ierīkotas.

— brīva kritiena glabšanas laivas? Jūs laikam jokojat. Līdz ūdens virsmai ir sešdesmit pēdas!

— pasažicri piesprādzējas sēdekļos, kas ir paredzēti trieciena slapešanai. Laivas hidrodinamiski iekrīt ūdeni ar priekšgalu pa priekšu, pēc tam atkal iznirst. Izniršanas brīdi tas jau ir trīssimt pēdu attāluma no kuģa un peld projām.

— kādi tam ir motori?

— katrai ir trīsdesmit piecu zirgspēku dīzeļmotors, kas spēj at­tīstīt astoņu mezglu ātrumu, un visas laivas ir pārtikās un ūdens krājumi, apsilde un pat gaisa rezerve desmit minūtēm, gadīju­miem, ja uz, ūdens virsmas deg degviela.

Bruss pārsteigts raudzijās uz Liu. Dieva vārds, tas gan ir lielis­ki! Es domāju, ka mums būs janolaiž vecmodīgas laivas no celtņiem, kas šādos viļņos būtu bīstami. Šis mēs varētu palaist tūlīt pat!

— diemžel tik vienkārši tomēr nav, iebilda Liu.

— kāpēc ne?

— visu sarežģī kuģa ātrums. Trīsdesmit mezgli. Gandrīz trīs­desmit piecas jūdzes stundā…

— es zinu, kas ir mezgls, velns pārāvis!

— nelaime tada, ka mēs nezinām, ka kuģa ātrums var ietekmēt laivas. Noteikumos ļoti stingri prasīts, ka laivas janolaiž, kad ku­ģis stāv uz vietas.

— mēs palaidīsim izmēģinājumā laivu tukšu.

— tā mēs neuzzināsim, ka sanu triecieni iedarbosies uz pasa­žieriem.

Gevins Bruss sarauca pieri. — Sapratu. Mums ir vajadzīgs iz­mēģinājumā trusītis. Ļoti labi. Dodiet man portatīvo rāciju un lie­ciet mani laiva. Palaidiet to jūrā. Es pateikšu, cik smagi tā atsitas.

Kroulijs papurinaja galvu. — Jūs varat savainoties.

— vai mums ir izvēle?

— mēs nedrīkstam apdraudēt pasažieri, iebilda Liu. Es to izdarīšu.

Bruss raudzijās viņā. Nekādā gadījumā! — Jūs esat bocmanis. Jūsu pieredze ir nepieciešama šeit, augšā.

Liu skatiens šaudījas no Brusa pie Kroulija. — Kritiens var būt smags. Kā braucot mašīnā, kad sānos ietriecas cits auto, kas brauc ar trīsdesmit piecu judžu ātrumu.

— tomēr tas ir ūdens. Nevis mašīna pret mašīnu. Klausieties, kādam ir jākļūst par izmēģinājumā trusīti. Un es savulaik esmu uzņemies vēl lielākus riskus. Ja mani ievainos, vismaz būšu ticis nost no kuģa. Manuprat, man nav ko zaudēt. Neteresim laiku.

Liu vilcinājās. — Tas būtu jādara man.

Bruss sāka zaudēt pacietību. — Liu kungs, cik jums gadu?

— divdesmit seši.

— un jums, Kroulija kungs?

— trīsdesmit deviņi.

— bērni ir?

Abi pamāja ar galvu.

— man ir sešdesmit astoņi. Es esmu labāk piemērots izmēģinā­jumam, jo mans vecums un veselības stāvoklis vairāk atbilst pārejiem pasažieriem. Jūs esat vajadzīgi uz kuģa. Un arī, viņš pie­bilda, saviem berniem.

Pēkšņi ierunājās Emīlija Dalberga. — Ar vienu cilvēku laiva iz­mēģinājumam nepietiek. Vajag vismaz divus.

— jums taisnība, piekrita Bruss. Viņš paraudzijās uz Nailzu Velču. Kā tu domā, Nailz?

— esmu tavā rīcībā, Velčs nekavējoties atbildēja.

— pagaidiet! Iesaucas Dalberga. Es nedomāju tā…

— es zinu, ko jūs domājāt, atbildēja Bruss. — Un es to augsti novērtēju, Emīlij. Bet ko gan teiktu Aberdmas banka un trests, ja es pakļautu briesmām vienu no svarīgākajiem klientiem? To pa­teicis, viņš paņēma no Liu rāciju, devās pie tuvākā oranža "kos­mosa kuģa" pakaļgala lūkas un pagrieza rokturi. Lūka pneimatiskājas eņģes atvērās, klusi nošalcot. Bruss iegāja tumšaja kabīnē, ar galvas mājienu aicinadams Velču sekot. Pēc mirkļa viņš atkal pabāza ārā galvu.

— te jau iekārtots vēl glaunāk nekā greznā jahtā. Kurš kanāls?

— izmantojiet septiņdesmit otro. Laiva ir arī fiksētas augstfrek­venču un SSB rācijās, ka arī radars, karšu ploteris, dziļuma notei­cējs, eholote viss vajadzīgais.

Bruss pamāja ar galvu. — Tas labi. Tagad nestāviet tur kā aitu bars. Kad mēs dosim zīmi, sakiet lūgšanu un raujiet to sasodīto sviru!

Un, neteicis vairs ne vārda, viņš aizvēra un nostiprināja lūku.