Tumsas rats

58

Vairākas minūtes Konstansa vēroja, kā Pendergasts soļo šur­pu turpu pa tjudoru apartamentu viesistabu. Viņš jau apstājās, lai ko teiktu, taču tad atkal atsāka soļot. Beidzot viņš pievērsās Konstansai. — Tu apsūdzi mani egoistiska rīcība. Velme izglāb­ties uz citu "Britānijas" pasažieru rēķina. Saki, lūdzu, Konstansa, kuru no cilvēkiem, kuri atrodas uz kuģa, tu uzskati par glāb­šanas vērtu?

Viņš atkal apklusa, gaidīdams atbildi, bet acis rotājās smieklu dzirksts. Neko tādu Konstansa gan nebija cerejusi dzirdēt.

— es tev uzdevu jautājumu, nesaņēmis atbildi, Pendergasts turpināja. Kuru no vulgārā, zemiska pūļa uz šī kuģa klāja tu uzskati par glabšanas vērtu?

Konstansa joprojām klusēja.

Pēc brīža Pendergasts ļauni saviebas. Redzi nu? Tu nevari atbildēt jo atbildes nav.

— tā nav taisnība, iebilda Konstansa.

— taisnība? Tu mani pati sevi. Kas ir taisnība? Jokodams jautā­ja pilāts un negaidīja atbildi. Jau kopš uzkapšanas uz kuģa tev bija pretīgas bezjēdzīgās pārmērībās, tevi kaitinaja bagāto un izlepušo ļautiņu riebīga pašapmierinatiba. Tu biji sašutusi par kliedzošo nevienlīdzību kalpotāju un apkalpojamo starpa. Tava izturēšanas pirmajā vakara, pienācīgi asas atbildes" šiem neciešami aprobe­žotajiem mietpilsoņiem, ar kuriem mēs bijām spiesti sēdēt pie vie­na galda, liecināja, ka tev ir savs noteikts viedoklis par "britāniju". Un tev bija pilnīga taisnība. Tāpēc es jautāju tev vēlreiz, citādos vārdos vai šis kuģis nav īsts peldošs piemineklis cilvēka al­katībai, vulgaritātei un muļķībai? Vai šis atbaidošais izvirtību pe­rēklis nav pelnījis taisnīgu iznicināšanu?

Viņš izpleta rokas, it kā atbilde būtu acīmredzama.

Konstansa apjukusi raudzījās uz Pendergastu. Viņa teiktajam nevarēja nepiekrist. Viņai tiešam bija pretīgas daudzu satikto pa­sažieru kundziskas manieres un liekuļotā laipnība. Tiešām sapeja sirds, uzzinot par komandas necilvēcīgajiem dzīves un darba apstākļiem. Aģenta vārdi atbalsojās viņas sirdi, atmodinot un pa­stiprinot dziļi apslēpto naidu pret līdzcilvēkiem.

— nē, Konstansa, turpināja Pendergasts. Mēs esam vienī­gie glābšanas vērtie.

Viņa papurinaja galvu. Tu runā par pasažieriem. Bet koman­da un apkalpe? Viņi tikai pūlas nopelnīt iztiku. Vai viņi ir pelnī­juši nāvi?

Pendergasts atmeta ar roku. Viņi ir tikai mazvērtīgas darba bites, sīkas lāsītes bezgaligaja vienkāršo ļautiņu jūra, kas uzplūst un aizplūst no krasta, neatstājot nekādās pēdas.

— ko tu runa? Tu taču cieni cilvēkus. Tu esi veltījis visu savu mužu citu dzīvību glabšanai.

tad esmu to izniekojis nevajadzīgā, pat bezjēdzīga nodarbe. Vienīgais jautājums, kurā es biju vienisprātis ar savu brāli Diogenu, ir par to, ka antropoloģija ir vismuļķīgākā zinātnes nozare. Iedomājies veltīt visu dzīvi savu līdzcilvēku pētīšanai. Viņš paņēma no galda Broka monogrāfiju, pašķirstīja to un pasniedza Konstansai. Paskaties šo.

Konstansa ielūkojas atvērtajā lappuse, laja bija melnbalta eļļas gleznas reprodukcija skaists jauns eņģelis noliecies par apju­kušu vīrieti un vada viņa roku uz manuskripta lappuses.

— "svētais Matejs un eņģelis", viņš paskaidroja. Vai zini to?

Konstansa neizpratne raudzījās viņa. — Jā.

tad tu zini arī to, ka šajā pasaulē nav daudz tik ceļu mākslas darbu. Vai tik brīnumskaistu. Paskaties uz. Piepūles izteik­smi Mateja sejā it kā katrs evaņģelija vārds, ko viņš raksta, nāk­tu no viņa dvēseles dzīlēm. Un salīdzini to ar rāmo eņģeļa tēlu, kas tam palīdz, brīvi noliekto galvu, rotaļīgi naivo kāju pozu, gandrīz nepiedienīgi juteklisko seju. Paraugies, ka Mateja putek­ļaina kreisa kāja pavērsta pret mums, tik spēcīga kustība, ka gan­drīz laužas ārā no gleznas. Nav nekāds brīnums, ka pasūtītājs atteicās no gleznas! Tomēr, ja eņģelis šķiet sievišķīgs, pieliek tikai paraudzīties uz, tā krašņajiem, varenajiem spārniem, kas uzreiz atgādinas par šis būtnes dievišķumu. Viņš uz brīdi apklusa. Vai zini, Konstansa, kāpēc šis gleznas attēls vienīgais visa mono­grāfijā ir melnbalts?

— nē, nezinu.

— jo nav nevienas krāsu fotogrāfijās. Glezna tika iznicināta. Ja šis apbrīnojami ģenialais mākslas darbs gāja bojā bombardēša­na otrajā pasaules karā. Ka tev šķiet ja man būtu jāizvēlas ļaut uguns liesmām aprit šo gleznu vai miljoniem nekur nederī­gu, tumsonīgu, niecīgu ļautiņu dzīvību, kuras man it kā esot tik svarīgas, ko es izvēlētos? Viņš pastūma attēlu uz Konstansas pusi.

Konstansa šausmās raudzijās uz savu aizbildni. — Kā tu vari teikt kaut ko tik drausmīgu? Un kas tev dod tiesības tā runāt? Kāpēc tu uzskati sevi par kaut ko īpašu?

— dārgā Konstansa! Neiedomājies ne uz mirkli, ka es uzskatu sevi par labāku nekā pareja cilvēce. Man piemīt tieši tie paši iedzimtie grēki ka visai šai sugai. Un viens no šiem grekiem ir savtīgums. Es esmu glabšanas vērts, jo veļos, lai mana dzīve tur­pinās, un spēju kaut ko darīt, lai to panāktu. Si vairs nav tikai riskanta situācijā mēs pilnā gaita traucamies pretī katastrofai. Un, runājot no praktiska viedokļa, ka gan es varētu glābt šo ku­ģi? Ka jau katra kuģa bojāejā katrs glabjas ka var!

— vai tu tiešām domā, ka spētu sadzīvot ar apziņu, ka esi pa­metis visus šos cilvēkus drošai nāvei?

— protams, spētu. Un tu arī.

Konstansa vilcinājās. Es gan šaubos, viņa nomurmināja. Tomēr pašos sirds dziļumos bija jaatzīst, ka aizbildņa vārdiem piemīt mulsinoša pievilcība un tieši tās viņu visvairāk biedeja.

— šie ļautiņi mums neko nenozīme. Gluži ka mirušie, par ku­riem raksta avīzēs. Mēs vienkārši atstasim šo peldošo izvirtību perekli un atgriezīsimies Ņujorka. Nodosimies intelektuālām no­darbēm, filosofijai, dzejai, sarunam. Riversaidas ielas astoņsimt deviņdesmit pirmais nams ir lieliski piemērots patvērums, īsta miera osta pārdomām un noslēgtībai. Viņš apklusa. Un vai tad tieši tā nerīkojās tavs pirmais aizbildnis, mans attālāis radi­nieks Enoks Lengs? Viņa noziegumi bija daudz briesmīgāki nekā mūsu neliela savtības izpausme. Un tomēr tas viņam netrauceja baudīt ikdienas komfortu un prāta gandarījumu. Ilgu, ilgu mužu. Tu zini, ka tā ir patiesība, Konstansa, tu pati biji ar viņu kopā vi­su laiku. Un viņš atkal pamāja ar galvu, it kā ar šo atgādināju­mu pieliekot punktu sarunai.

— jā, tas tiesa. Es biju tur. Un redzēju, ka sirdsapziņas pārme­tumi pamazam sāk sagrauzt viņu ka ķirmji satrunējušu koku. Bei­gas no šī kādreiz tik izcila vīra bija atlikusi tikai nožēlojama ēna, un nāve bija gandrīz atvieglojums… viņa aprāvās. Taču tagad viņa bija izlēmusi viņa zināja, ka Pendergasts ar saviem naidī­gajiem apgalvojumiem viņu nepārliecinās. Aloizij, es neticu tam, ko tu saki. Tā ir kāda drausmīga kļūda. Tu vienmēr esi palīdzējis citiem. Iii veltīji tam visu savu darbu un dzīvi.

— tieši tā! Un kāds no tā labums? Ko es no tā esmu ieguvis? Tikai sarugtinājumu, nožēlu, atsvešinašanos, pazemojumu, sāpes un pārmetumus. Ja es aizietu no i ib, tu doma, kāds par to sēro­tu? Sava ziņa manas nemakulibas dčj mans vienīgais draugs bi­rojā gāja bojā šausmīga nāve. Nē, Konstansa, beidzot es esmu sa­pratis rūgto patiesību. Visu šo laiku esmu pulējies veltīgi, vēlis akmeni ka Sīzifs, cenzdamies glābt to, ko glābt nav iespējams. To pateicis, viņš atkal atlaidas ādas klubkrēsla un paņēma tējas tasi.

Konstansa satriekta raudzijās viņa. Šis vairs nav tas Aloizijs Pendergasts, kuru es pazinu. Tu esi pārvērties. Kopš atgrie­šanas no Blekberna kajītes tu izturies arvien dīvaināk.

Pendergasts iemalkoja tēju un nicīgi nosmējās. — Es tev pateik­šu, kas notika. Man beidzot nokrita zvīņas no acīm. Rūpīgi no­licis tasi uz galda, viņš paliecās uz priekšu. Tas man parādīja patiesību.

— tas?

— Agozjens. Tiešam apbrīnojams mākslas darbs, Konstansa, Mandala, kura ļauj saskatīt cauri šķietamājam īsto patiesību, kas ir pasaules pamata. Tīru, nesagrozītu patiesību. Tik varenu pa­tiesību, kas spēj salauzt vārgāku pratu, bet mums ar izcilam prāta spējam apveltītiem cilvēkiem tā ir īsta atklasme. Tagad es beidzot esmu iepazinis sevi un vēl svangak zinu, ko vēlos.

— vai neatceries, ko teica mūki? Agozjens ir ļauns, tas ir tumšs atriebības ierocis, kura uzdevums ir šķīstīt pasauli.

— jā. Diezgan neveiksmīga vārdu izvēle, vai ne? Šķīstīt pasau­li. Es, protams, neko tādu nedomāju pasākt. Es šo dārgumu no­vietošu riversaidas ielas nama bibliotēka un līdz pat mūža bei­gām apcerešu tā skaistumu. Pendergasts atkal atlaidas krēsla un paņēma tējas tasi. Tāpēc ņemšu Agozjenu līdzi uz glābša­nas plosta. Un ceru, ka tu arī man pievienosies ja mans plāns tev šķiet pieņemams.

Konstansa norija siekalas. Viņa neatbildēja. Laika atlicis maz. Konstansa, tev jāizlemj, vai esi kopā ar ma­ni… vai pret mani?

Un, dzerot nākamo tējas malku, Pendergasts ar bālajām kaķa acīm pāri tases malai mierīgi raudzijās viņā.