Tumsas rats

63

Rēgs, kuram nebija vārda, klīda caur mēmu ēnu valstību. Tas dzīvoja neskaidrā paralēlajā pasaulē, kas atradās pelēkaja josla starp "Britānijas" dzīvo pasauli un tīras domas valstību. Rēgs ne­bija dzīvs. Tam nebija jutekļu. Tas neko nedzirdējā, neko nesao­da, neko nejuta, neko nedomāja.

Tas zina ja tikai vienu tieksmi - uzbrukt.

Tas lēni, it kā taustīdamies, virzījās pa "Britānijas" gaiteņu la­birintiem. Kuģa pasaule tam bija tikai ēna, nereāla ainava, ne­skaidrs ēnu un klusuma plīvurs, caur kuru jaizkļūst, lai piepildī­tu savu vēlmi. Laiku pa laikam tas sastapa blāvi spīdošas dzīvas būtnes, bet nepievērsa uzmanību to juceklīgajam kustībām. Šīs būtnes rēgam šķita tikpat svešas kā tas cilvēkiem.

Rēgs neskaidri apjauta, ka tuvojās medījumam. Tas juta, ka šīs dzīvas būtnes aura pievelk viņu ka magnēts. Sekojot klusajam aicinajumam, rēgs zigzagiem virzījās no viena klāja uz citu, pār­vietojoties caur tērauda korpusu tikpat viegli ka pa gaiteni, meklēdams, nemitīgi meklēdams to, kura apnšanai un iznicināšanai tas bija izsaukts. Laiks šim rēgam nebija tads pats ka šis pasaules iemītniekiem laiks bija ka vaļīgs tīkls, ko var staipīt, parraut, nomest, ieiet un iziet no ta. Tam bija mūžības pacietība.

Rēgs neko nezināja par būtni, kas to bija izsaukusi. Tā vairs nebija svarīga. Tagad pat izsaucējs vairs nespēja to apturēt rēgs darbojās neatkarīgi. Tam nebija nekādas nojausmas, ka izskatās uzbrukuma mērķis. Tas zinaja tikai vienu - neparvaramu ilgoša­nos atrast šo būtni, izraut tas dvēseli no šīs pasaules auduma un sadedzinat to ar savu kāri, aprīt to, lai remdētu izsalkumu, bet pēc tam izmest pelnus ārpustelpas tumsā.

Rēgs slīdēja pa pustumšu gaiteni, pelēku pusgaismas tuneli līdz ar slīdošiem dzīvu butņu stāviem, caur smagiem baiļu un šausmu mākoņiem. Šeit medījuma aura bija stiprāka, nu jau pa­visam stipra. Rēgs juta uzbruktkāri pieaugam un tiecās pretī cī­ņas karstumam.

Tulpa jau bija tuvu, pavisam tuvu savam medījumam.