Tumsas rats

6

Konstansa Grīna zināja, ka Gsalrigčongas klostera mūku die­nas režīms ir stingrs un nemainīgs meditācijas, mācībās un miegs, ar diviem pārtraukumiem maltītēm un tējai. Miegam atvē­lētais laiks bija stingri noteikts no astoņiem vakara līdz vieniem naktī. Šī kārtība nekad netika mainīta un droši vien pastāvēja jau tūkstoš gadus. Tāpēc viņa varēja droši cerēt, ka pusnaktī visā pla­šajā klosterī nesastaps nevienu.

Tāpēc tieši divpadsmitos, tāpat kā trīs iepriekšējās naktis, vi­ņa pacēla raupjo jaka ādu, kas kalpoja segas vietā, un piecēlās gulta sēdus. Vienīga skaņa nakts klusumā bija vēja gaudas klos­tera ārējos paviljonos. Viņa piecēlās un uzvilka mūka tērpu. Cellē bija stindzinoši auksts. Piegājusi pie maza lodziņa, viņa atvēra koka slēģi. Logam nebija stikla, un celle ieplūda salta gaisa pūs­ma. Pavērās skats uz tumšajām debesīm, kur augstu samtainajā plašumā mirgoja viena vienīga zvaigznīte.

Konstansa aizvēra logu, piegāja pie durvīm un apstājās, lai ieklausītos. Viss bija kluss. Pēc brīža viņa atvēra durvis, izslīdēja ārā un sāka soļot pa garo ārejo gaiteni. Viņa pagāja garām lūgšanu dzirnavām, kas bez apstājās raidīja čīkstošos sveicienus debesīm, pēc tam pa citu gaiteni izgāja cauri telpu labirintam, meklējot iemurēto eremītu, kas sargā iekšējo klosterī. Lai gan Pendergasts bija pastāstījis, kur tas atrodas, klosteris bija tik milzīgs un gaiteņu līkloči tik sarežģīti, kā to sameklēt izrādījās gandrīz neiespējami.

Taču šonakt, pēc ilgas līkumošanas, viņa beidzot nonāca pie nogludināto akmeņu mūra, kas bija vientuļnieka celles arējā sie­na. Atvērāmais ķieģelis bija savā vietā, un tā malas no biežas vi­rināšanas bija nodilušas un apdrupušas. Viņa pāris reizes pie­klauvēja un gaidīja. Pagāja krietns brīdis, tad ķieģelis mazliet izkustējās. Ar klusu čerkstoņu tas sāka griezties. Tumsā parādījās divi kaulaini pirksti kā gari balti tārpi, satvēra ķieģeļa malu un pagrieza to, paverot mazu lodziņu.

Konstansa jau iepriekš bija rūpīgi izdomājusi savu sakāmo Tibetiešu valodā. Tagad viņa pieliecās pie lodziņa un čukstēja: ielaidiet mani iekšējā klosterī.

Viņa pagriezās un pielika ausi pie lodziņa. Atskanēja kluss čuksts kā kukaiņa sīkšana. Viņa pūlējas sadzirdēt un saprast.

— Tu zini, ka tas ir aizliegts.

— jā, bet…

Pirms viņa paguva pabeigt teikumu, atskanēja čerkstoņa un siena līdzās cellei izkustējās, pavērās un parādījās ieeja tumšā gaitenī. Konstansa bija pārsteigtā sargs pat nebija sagaidījis vi­ņas rūpīgi sacerēto paskaidrojumu.

Viņa pietupas, aizdedzināja aromatisko svecīti un iegāja slepenajā ejā. Siena viņai aiz muguras aizvērās. Priekšā stiepās garš gaitenis, kur mitrajā gaisā slapju akmeņu smārdam piejaucās uz­mācīgs sveķu aromāts. Vēdīja tvanīgi vīraka dūmi.

Pacēlusi gaismekli, viņa spēra soli uz priekšu. Liesma bailīgi noraustijas. Viņa devās uz priekšu pa garu gaiteni, kur uz tum­šajam sienam neskaidri bija saredzami biedējoši savādu dievību un dejojošu dēmonu teli.

Viņa iedomājās, ka agrāk iekšēja klosterī noteikti bija daudz vairāk mūku nekā tagad. Tagad tas bija milzīgs, auksts un tukšs. Nezinādama, uz kurieni īsti dodas, un vēl mazāk nojauzdama, ko īsti gatavojas darīt, tikai zinadama, ka jaatrod un vēlreiz jaiztauja mūks, ar kuru runāja Pendergasts, viņa vairākkart nogrie­zās līkumos, izgāja caur lielam tukšam zālem, kur uz sienam glez­notas tankus un Mandalas laika gaita bija gandrīz nomelnējušas. Kāda telpa vientuļa aizmirsta svece dega sena, apsūbējuša bron­zas hudas teļa priekšā. Līdzpaņemtais gaismeklis sāka izdzist, viņa izņēma no kabatas citu, aizdedzināja to, un gaiteni piepildī­ja sandalkoka dumu smarža.

Viņa vēlreiz nogriezās ap stūri un apstājās. Tur stāvēja kāds mūks garš, kalsns, noplīsuša tērpa, ar savādu, gandrīz biedējo­ši dedzīgu skatienu dziļi iegrimušajās acis. Konstansa nostājās viņa priekšā. Viņš klusēja. Abi slavēja nekustīgi.

Tad Konstansa pacēla rokas un nolaida kapuci no galvas, ļau­jot brūnajiem matiem izplūst par pleciem.

Mūka acis iepletās, bet tikai mazliet. Viņš joprojām klusēja.

— esiet sveicināts, Konstansa ierunājas Tibetiešu valoda.

Mūks tikko manāmi nolieca galvu. Lielas acis joprojām cieši raudzijās pretī.

— Agozjens, viņa ieminējās.

Atbildes joprojām nebija.

— es atnācu pajautāt, kas ir Agozjens, viņa nedroši turpināja lauzīta Tibetiešu valoda.

— kāpēc tu atnāci, mācekle? Mūks klusi apjautājas.

Konstansa paspēra soli viņam pretī. Kas ir Agozjens? Viņa jau uzstājīgāk atkārtoja.

Mūks aizvēra acis. Tava prāta plosās satraukuma vētra, mā­cekle.

— man tas jāuzzina.

— jauzzina, viņš atkārtoja.

— ko Agozjens dara?

Mūks atvēra acis. Pagriezās un soļoja projām. Mirkli nogaidī­jusi, Konstansa sekoja viņam.

Mūks soļoja pa daudzam līkumainam ejam un mīklainiem pa­griezieniem, augšā un leja pa kāpnēm, pa raupjiem akmeni kal­tiem tuneļiem un gariem gaiteņiem ar apgleznotam sienam. Bei­dzot viņš apstājās pie akmens durvīm, kuram priekšā karājās nodriskāts oranža zīda aizkars. Viņš atvilka aizkaru, un Konstansa pārsteigtā ieraudzījā, ka telpa uz akmens soliem sēž trīs mūki, it kā sanakuši uz apspriedi, un zeltītas sēdoša Budas statuetes priekšā deg sveces.

Viens no mūkiem piecēlās. Lūdzu, nāciet iekša, viņš pār­steidzoši laba angļu valoda aicināja.

Konstansa paklanījās. Vai mūki tiešam bija viņu gaidījuši? Tas šķita neiespējami. Tomēr cita loģiska izskaidrojuma arī nebija.

— es mācos pie lamas Čeringa, viņa paskaidrojā, priecādamās, ka var atkal runāt angliski.

Mūks pamāja ar galvu.

— es vēlos kaut ko uzzināt par Agozjenu, viņa turpināja.

Mūks pagriezās pret pārējiem un ierunājās Tibetiešu valodā.

Konstansa pūlējās saprast vārdus, bet viņu balsis bija pārāk klu­sas. Beidzot mūks atkal pievērsās viņai.

— lama Tubteņs pastāstīja detektīvam visu, ko mēs zinām, viņš paziņoja.

— piedodiet, bet es jums neticu.

Šāds tiešums samulsināja mūku, bet viņš ātri atguvās. Bērns, kāpēc tu tā runa?

Telpa bija neciešami auksti, un Konstansa sāka drebināties. Vi­ņa ciešāk ietinās mūka tērpā. Varbūt jūs nezināt, kas tieši ir Agozjens, taču jūs zināt tā mērķi. Tā nākotnes mērķi.

— vēl nav pienācis laiks to atklāt. Agozjens tika paņemts.

paņemts paragri, tā jūs domājāt?

Mūks pašūpoja galvu. Mēs bijām tā sargi. Ir bezgala svarīgi atgūt to, pirms… viņš apklusa.

— pirms kā?

Mūks tikai šūpoja galvu, un rūpju rievas viņa seja blāvajā gais­ma šķita dziļas un pelēkas.

jums japastāsta man viss. Tas palīdzēs Pendergastam, palī­dzēs mums atrast šo relikviju. Es to neizpaudīšu nevienam citam, tikai viņam.

aizvērsim acis un meditēsim, aicināja mūks. Meditēsim un lūgsim, lai tas ātri un droši atgriežas.

Konstansa norija siekalas un centās nomierināties. Protams, viņa rīkojas impulsīvi. Bez šaubam, viņas uzvedība mūkiem šķi­ta nepieņemama. Taču viņa bija solījusi Aloizijam un turēs doto vārdu.

Mūks sāka skandēt lūgšanu, un pārējie pievienojas. Savādas, monotonas, vienmuļas skaņas piepildīja viņas apziņu, un dus­mas, izmisīgie centieni uzzināt ko vairāk šķita aizplūstam kā ūdens no caura trauka. Urdoša velme izpildīt Pendergasta lūgumu it kā pagaisa. Viņas apziņa kļuva modra, gandrīz rāma.

Skandešana apklusa. Viņa lēni atvēra acis.

vai tu vēl joprojām dedzīgi meklē atbildi uz savu jautājumu?

Pagāja ilgs klusuma brīdis. Konstansa atcerejas kādu mācību stundu mācību par vēlmi. Viņa nolieca galvu. Nē, viņa me­loja. Viņa alka pēc atbildes vairāk nekā jebkad.

Mūks pasmaidīja. Tev vēl daudz jaapgūst, mācekle. Mēs glu­ži labi saprotam, ka tev vajag šis zināšanas, ka tu vēlies tas iegūt un tas tev noderēs. Taču tās meklēt nav labi tev pašai. Šīs zināšanas ir ārkārtīgi bīstamas. Tās spēj ne tikai tevi nogalināt, bet arī iznīcināt tavu dveseli. Tās var uz visiem laikiem liegt tev iespēju sasniegt apskaidrību.

Viņa pacēla galvu. — Man tās ir vajadzīgas.

— mēs nezinām, kas ir Agozjens. Nezinām, no kurienes tas nonāca Indijā. Nezinām, kas to radīja. Taču zinām, kādeļ tas tika radīts.

Konstansa gaidīja.

-— tas tika radīts, lai sarīkotu briesmīgu atriebību visai pasaulei.

— atriebību? Kādu atriebību?

— šķīstītu zemi.

Kāda pašai neizprotama iemesla pēc Konstansa vairs īsti nevēlējās, lai mūks turpina. Viņa ar piespiešanos iejautājās: šķīs­tītu? Kā?

Raižpilno izteiksmi mūka sejā nomainīja patiesas skumjas. Man ļoti žēl, ka jaapgrūtina tevi ar šīm drūmajām zināšanām. Kad zeme pārāk mirks savtībā, alkatībā, nežēlībā un ļaunumā, Agozjens šķīstīs to no cilvēku nastas.

Konstansa norija siekalas. — Es laikam īsti nesaprotu.

tas pilnība šķīstīs zemi no cilvēku nastas, mūks klusi pa­skaidroja. Lai viss varētu sākties no jauna.