Tumsas rats

14

Konstansa grina klīda pa lepno veikalu un salonu valstību uz sestā klājā, ko dēvēja par sv. Džeimsa arkadi. Lai gan jau bija pāri pusnaktij, "brilanijas" pasažieri pat nedomāja doties pie mie­ra. Grezni tērpti pāri staigajā, vērodami skatlogus vai klusi tērzē­dami. Lielas vāzes smaržoja svaigu ziedu pušķi, kaut kur tālumā caur smiekliem un sarunu troksni skanēja stigu kvarteta mūzika. Gaisa vēdīja ceriņu, lavandas un šampanieša aromats.

Konstansa lēni pagāja garām vinu baram, juvelieru veikalam un mākslas galerijai, kura par astronomiskam cenām piedāvāja miro, kle un dali darbus ar autoru parakstiem. Galerijas durvis sirma večiņa ratiņkresla raja jaunu gaišmatainu sievieti, kas vi­ņu veda. Ieraugot jauno sievieti, Konstansa apstājās svešinie­ces nodurtais skatiens un nomāktā sejas izteiksme, kas liecinaja par dziļi slēptam skumjam, bija tik pazīstami.

Aiz sv. Džeimsa arkades greznas divviru durvis veda uz lie­lo ātriju milzīgu, astoņus stāvus augstu telpu paša kuģa sirdi. Konstansa piegāja pie margam, paraudzijās uz augšu, tad uz le­ju. Pavērās pārsteidzošs skats uz terasveida balkoniem, mirdzo­šam lustrām un neskaitāmiem izgaismotiem panoramas liftiem, ko rotāja vitrāžās un kristāli. Lejā, restorānā "karaļa kronis" uz otra klājā, cilvēki sēdēja uz sarkaniem ādas dīvāniņiem, mieloda­mies ar paltusu duvras gaume, austerēm"kokfellera gaume un liel­lopa steiku. Viņiem apkārt rosījās viesmīļi un vīna viesmīļi, vieni, pasniegdami delikatesem piekrautus šķīvjus, otri bijīgi pielie­kušies, lai uzklausītu viesu prasības. Arī uz treša un ceturta klāja balkoniem ar skatu uz ātriju bija galdiņi. Sudraba galda piede­rumu šķindoņa un sarunu murdoņa saplūda ar neskaidru mūzikas skaņu viļņiem.

Šis bija īsts greznības un bagātības šūpūlis, milzīga peldoša pilsēta, kurai līdzīgu pasaule vēl nebija redzējusi. Taču Konstansu tas nemaz neaizkustinaja. Drīzāk šī izmisīga dzīšanas pēc baudam viņai šķita atbaidoša. Cik ļoti šī drudžainā rosība, alkatīgā patērēšana un pārmērīga pieķeršanas pasaulīgam lietam atšķiras no dzīves klosterī! Viņa ilgojas atgriezties tur.

Dzīvot pasaulē, bet nebūt no tās.

Pagriezusi muguru margam, viņa aizgāja līdz tuvakājām lif­tam un brauca uz divpadsmito klāju. Tas gandrīz pilnībā bija at­vēlēts pasažieru mājokļiem, tāpēc tas bija daudz mierīgāks, lai gan tāpat lepojas ar greznību ar bieziem austrumu paklājiem un eļļa gleznotam ainavam zeltītos rāmjos. Konstansa soļoja tālāk. Priek­šā bija gaiteņa pagrieziens taisna leņķi pa kreisi. Tieši pretī bija durvis uz viņas kajīti tjudoru apartamentiem, kas atradās kuģa pakaļgala kreisaja stūri. Viņa jau sāka meklēt durvju atvēršanas karti, bet tad sastinga.

Kajītes durvis bija pusvirus.

Viņas sirds uzreiz sāka mežonīgi dauzīties, it kā būtu gaidīju­si tieši šādu pavērsienu. Pendergasts nebūtu rīkojies tik nevērīgi tas noteikti bija kāds cits. Tas nevar būt viņš viņa nodomāja. Nevar but. Es redzeju, kā viņš krīt. Redzeju, ka nositas. Ar pratu viņa saprata, ka šim bailēm nav nekāda pamata, tomēr nespēja nomie­rināt pēkšņi tik drudžainos sirdspukstus.

Pasniegusies somiņa, viņa izņēma plānu kārbiņu, atvēra to un izcēla no samta polsterējuma spožu skalpeli. To bija dāvinājis viņš.

Turēdama asmeni gatavība, viņa klusi ielavijas kajīte. Tas gal­venais salons bija ovāls ar milzīgu logu divu stāvu augstuma un ar skatu uz melnajiem Atlantijas okeāna ūdeņiem dziļi leja. Ivis pa kreisi veda uz mantu glabāšanas telpu, pa labi uz ista­bu, ko viņa un Aloizijs izmantoja par darbistabu. Salonu blāvi apgaismoja nelielas spuldzītes. Ārā, aiz loga, mēnesnīca sudra­baini apspīdēja okeāna viļņus, rotājot kuģa ceļu ar dārgakmeņiem. Gaisma varēja saskatīt dīvānu, divus atzveltnes krēslus, ēdam­telpu, nelielas klavieres. Labaja un kreisaja puse izliektas kāpnes veda augšā. Pa kreisi uz. Pendergasta, pa labi uz Konstansas guļamistabu. Klusi paspērusi vēl vienu soli uz priekšu, viņa pa­stiepa kaklu un paraudzijās augšup.

Viņas istabas durvis bija pavērtas. Zem tam spīdēja bali dzel­tena gaisma.

Konstansa ciešāk satvēra skalpeli. Tad lēni un nedzirdami šķērsoja salonu un sāka kāpt augšā pa kāpnēm.

Vakara gaita okeāna viļņi pamazam pieņēmās spēkā. Kuģa lena šūpošanās, kas vēl nesen bija tikko manama, tagad bija skaidri sajūtama. Vīrs galvas, tālu priekšā atskanēja gari stiepts, sērīgs kuģa svilpes pūtiens. Ar vienu roku turoties pie margam, Konstansa lēni, piesardzīgi lika soļus uz pakāpieniem.

Nonākusi uz kāpņu laukumiņa, viņa piegāja pie durvīm. No istabas nebija dzirdama neviena skaņa. Viņa apstājās. Tad ar spēku atgrūda vaļa durvis un metas iekša.

Atskanēja izbiļa sauciens. Konstansa pagriezās skaņas virzie­na, turēdama skalpeli izstiepta roka.

Ta bija kajītes stjuarte, tumšmatainā sieviete, kas iepriekš bija ienākusi pieteikties. Viņa stāvēja pie grāmatplaukta, acīmredzot lasīdama gramatu, kuni pārbīli nupat bija nometusi. Tagad viņa raudzijās uz Konstansu ar pārsteigumā, izmisuma un baiļu iz­teiksmi sejā. Viņa nespēja atraut skatienu no spožā skalpeļa.

ko jūs te meklējat? Noprasīja Konstansa.

Sieviete ilgi nespēja atjēgties no pārsteiguma. Atvainojiet, jaunkundz. Lūdzu, es tikai ienācu sagatavot gultas… viņa tais­nojas neveiklājā austrumEiropas izruna. Ar šausmam seja viņa joprojām raudzijās uz skalpeļa asmeni.

Konstansa ielika skalpeli atpakaļ kārbiņā, bet to somiņa. Tad pasniedzās pēc talruņa līdzās gultai, lai izsauktu apsardzi.

nē! Iesaucas sieviete. Lūdzu! Viņi mani pametis nakamāja ostā, atstas Ņujorka, bet ka es no turienes tikšu mājas!

Konstansa vilcinājās, turēdama roku uz klausules. Viņa pie­sardzīgi nopētīja sievieti.

lūdzu, piedodiet, sieviete turpināja. Es ienācu sagatavot gultu, nolikt uz spilvena šokoladiti. Un tad ieraudzīju… ieraudzī­ju… viņa norādīja uz nokritušo gramatu.

Konstansa paraudzījās uz to. Viņai par lielu pārsteigumu, tas bija plāns sejumiņš "ahmatovas dzeja".

Konstansa pati īsti nesaprata, kāpēc paņēma līdzi šo grama­tu. Viņu sapinaja ar to saistītas atmiņas un tas mantojums. Ta­gad bija grūti pat raudzīties uz to. Varbūt viņa veda to līdzi tāpat kā grēku nožēlotajs nesa ērkšķu jostu cerība, ka sāpes palīdzes izpirkt kļudīšanas grēku.

juma patīk ahmatova? Viņa jautāja.

Sieviete pamāja ar galvu. Es nedrīkstēju ņemt līdzi uz šejieni gramatas. Man to pietrūkst. Un tad, kārtojot jūsu gultu, es ierau­dzīju… jūsu gramatas. Viņa norija siekalas.

Konstansa joprojām domīgi vēroja viņu. Es iededzu visdārgā­kās sveces, viņa citēja ahmatovu. Citu pēc citas, lai svētītu šo nakti.

Neatraudama skatienu no Konstansas, sieviete atbildēja: kopā ar tevi, kas neatnāca, es gaidu jauna gada dzimšanu.

Konstansa atkāpās no telefona.

mājās, baltkrievijā, es mācīju ahmatovas dzeju, paskaid­roja stjuarte.

vidusskola?

Sieviete papurinaja galvu. Universitāte. Protams, krievu va­lodā.

-jus esat profesore? Konstansa pārsteigtā jautāja.

biju. Es zaudēju darbu tāpat kā daudzi citi.

un tagad jūs strādājāt uz kuģa… par istabeni?

Sieviete skumji pasmaidīja. Šeit tādu ir daudz. Cilvēki zau­dē darbu. Mūsu pašu valstis nav daudz darba vietu. Visur valda korupcija.

jūsu ģimene?

maniem vecākiem bija zemnieku saimniecība, bet valdība to atņēma piesārņojumā dēļ. No černobiļas. Indīgie izgarojumi plū­da uz rietumiem. Desmit gadus es universitāte pasniedzu krievu literaturu. Bet tad zaudēju šo amatu. Vēlāk uzzināju par darbu uz lielajiem kuģiem. Pieteicos un saku strādāt, sutu naudu uz mā­jām, viņa skumji pašūpoja galvu.

Konstansa apsēdas tuvakaja krēsla. Ka jūs sauc?

Marija Kazuļina.

Marija, es esmu ar mieru aizmirst šo privāto lietu neaizska­ramības pārkāpumu. Bet par to es vēlētos jūsu palīdzību.

Sievietes acis pazibēja bažas. Ka gan es varētu jums palīdzēt?

es vēlētos laiku pa laikam iegriezties apakšējos klājos, apru­nāties ar strādniekiem, ar stjuartiem, dažādiem apkalpes locek­ļiem. Uzdot dažus jautājumus. Jūs varētu mani ar viņiem iepa­zīstināt, aizbilst labu vārdu.

jautājumus? Sievietes balsi iezagās nemiers. Jūs strādā­jāt kuģniecība?

Konstansa papurinaja galvu. Ne. Man ir pašai savi iemesli, tie ir personiski. Nav saistīti ar parvadajumu firmu vai kuģi. Atvainojiet, ja pašlaik neko sīkāk nevaru paskaidrot.

Marija Kazuļina, šķiet, mazliet nomierinājās, tomēr vēl šaubijas. Tā es varu iekļūt nepatikšanas.

es rīkošos ļoti piesardzīgi. Gribu tikai patērzēt, uzdot dažus jautājumus.

kādus jautājumus?

par dzīvi uz kuģa, par kādiem neparastiem notikumiem, ten­kas par pasažieriem. Un par to, vai kāds kajītēs nav redzējis kādu noteiktu priekšmetu.

par pasažieriem? Tā gan nav laba doma.

Konstansa vilcinājās. Kazuļinas kundze, es pateikšu jums, kāds ir mans mērķis, ja jūs apsolīsiet nevienam to neizpaust.

Mirkli šaubījusies, istabene pamāja ar galvu.

es meklēju kaut ko, kas ir paslēpts uz šī kuģa. Kādu senlie­tu, svētu un ļoti retu. Es cerēju, ka varētu iepazīties ar apkalpojo­šo personālu un mēģināt uzzināt, vai kāda kajītē nav redzēts kaut kas līdzīgs.

un kas tā ir par senlietu? Ka tā izskatās?

Konstansa brīdi klusēja. Tā ir gara šaura koka kaste, ļoti se­na, ar savādiem uzrakstiem.

Marija apdomāja dzirdēto. Tad izslējās. I,abi, es jums palī­dzēšu. Viņa pasmaidīja tādā ka priecīga satraukuma. Strādāt uz kruiza kuģa ir frrirvnigi. Tā būs patīkama pārmaiņa. Un jūsu mērķis ir labs.

Konstansa pastiepa roku, un Marija to paspieda.

Tad stjuarte nopētīja viņu. Es jums sadabūšu tādu pašu for­mastērpu. Viņa norādīja uz savu apģērbu. Pasažieru drebēs jūs leja nedrīkstat rādīties.

paldies. Ka es varu ar jums sazināties?

līs došu ziņu jums, atbildēja Marija. Viņa pietupas, pacēla gramatu un atdeva to Konstansai. Ar labu nakti, jaunkundz.

Konstansa uz brīdi satvēra viņas plaukstu, tad iespieda tajā gramatu. Ņemiet to. Un, lūdzu, nesauciet mani par jaunkundzi. Mans vārds ir Konstansa.

Kautrīgi pasmaidījusi, Marija devās pie durvīm un izgāja no kajītes.