Tumsas rats

31

Uz tjudoru apartamentu ēdamistabas pulēta ķirškoka galda mētājas pavisam neiederīgas drazas. No liela caurspīdīga atkri­tumu maisa bija izbērti dažādi gruži, saburzīti papīri, saņurcī­tas salvetes, cigāru pelni. Pendergasts ka ziņkārīgs kaķis staigaja apkārt galdam, salicis rokas aiz muguras, reizēm noliekdamies, lai aplūkotu kaut ko tuvāk, bet nepastiepdams roku un nekam nepieskardamies. Konstansa sēdēja turpat līdzās uz dīvāna, pārģēr­busies viena no elegantajām, kuģa veikalos iegadatajam kleitām, un vēroja viņu.

— tu saki, viņš tevi nogāza uz grīdas? Pendergasts pār plecu nomurmināja.

— jā.

— kāds rupeklis! Viņš atkal apgāja apkārt galdam, tad apstājās un paraudzijās uz Konstansu. Tas ir viss?

— augšējos stāvos es nevarēju uziet. Tos sargāja istabene. At­vaino, Aloizij.

— nevajag atvainoties. Tas tik un tā nebija pats svarīgākais. Galvenais ir tas, ka mēs tagad zinām viņa seifa lielumu un atra­šanas vietu. Un tu tik lieliski raksturoji viņa kolekciju. Žel gan, ka Agozjens laikam nebija izlikts apskatei. Viņš iebāza roku ka­batā, izvilka lateksa cimdu pāri, uzvilka tos un sāka pētīt atkritu­mus. Pacēla no galda tukšu zeltera pudeli, aplūkoja un nolika malā. Tai sekoja vairākas ķīmiskās tīrītavas zīmītes, cigara gals ar pelniem, saburzīta vizītkarte, netīra kokteiļu salvete, salauzts kompaktdiska vāciņš, uz pusēm pārplēsts kuģa buklets, kokteiļu maisamais kociņš, tukša swan vestu kastīte un pusducis izlietotu koka sērkociņu. Pendergasts to visu pārcilāja ļoti rūpīgi. Nolicis pie malas pēdējo priekšmetu, viņš atkal sāka riņķot ap galdu, sa­licis rokas aiz muguras, un brīžiem apstājās, lai aplūkotu dažas lietas ar lupu. Pēc tam ar klusu nopūtu izslējās.

— noglabāsim to visu tādā vietā, kur neatradis uzkopēja, viņš nosprieda. Varbūt vēlāk vajadzēs ielūkoties vēlreiz. Viņš no­vilka cimdus un nometa tos uz galda.

— ko tagad? Jautāja Konstansa.

— tagad jaatrod iespēja ielūkoties seifā. Vēlams tad, kad paša Blekberna nav klat.

— tas varētu būt grūti. Šķiet, kaut kas ir viņu iebiedējis. Viņš nelabprāt atstāj kajīti uz ilgāku laiku un nelaiž, nevienu iekšā.

— ja tas būtu kāds cits, tad es teiktu, ka viņu iebiedejusi divu pasažieru pazušana, par ko tu man stāstīji. Taču ne jau Blekberna kungu. žēl, ka ātrāk nesašaurinajam meklējamo personu lo­ku. Vakar es būtu varējis samērā viegli izpētīt viņa kajīti. Viņš paraudzījās uz Konstansu. Un mēs nedrīkstam aizmirst arī to, ka, lai gan Blekberns varbūt ir galvenais aizdomās turamais, mums ir jaaplūko arī Kalderona un Streidza kajītes, kaut vai tā­dēļ vien, lai varētu viņus atmest.

Viņš piegāja pie bufetes, ieleja mazu mēriņu kalvadosa un ap­sēdas uz dīvāna. Viegli saskalinaja dzintardzelleno šķidrumu, pa­smaržoja, iedzēra mazu malciņu un nopūtas ar baudu, bet ar no­žēlas pieskaņu. Paldies tev, mīļā, viņš teica. Man ļoti žēl, ka Blekberns tev uzbruka. Drīz vien es likšu viņam to nožēlot.

— man tikai žēl, ka… tad Konstansa pēkšņi apklusa.

— kas ir?

— gandrīz aizmirsu. Es atnesu no viņa kajītes vēl kaut ko. Ar putekļsuceju savacu savādu putekļu paraugus.

— kāpēc savādu?

— zinot, ka viņam ir istabene, kas dzīvo turpat, un viņš, bez šaubam, ir visistākais tirāns, man šķita jocīgi, ka viesistaba ir tik putekļaina.

— putekļaina? Atkārtoja Pendergasts.

Konstansa pamāja ar galvu. Visvairāk to bija gar sienam, zem paneļiem. Izskatījās pat drīzāk pēc zāģu skaidām.

Pendergasts pielēca kājās. Konstansa, kur ir tas putekļsucēja maisiņš?

— tur, pie durvīm…

Tikko viņa bija paspējusi to pateikt, aģents metas pie durvīm, paķēra maisiņu, paņēma no virtuves skapīša tīru šķīvi un atgrie­zās pie galda. Tad viņš sāka darboties īpaši piesardzīgi. Izņēmis no kabatas saliekāmo nazi, viņš uzmanīgi pargrieza maisiņu un izbēra tā saturu uz šķīvja. Uzlicis uz vienas acs juveliera lupu, viņš sāka ar naža asmeni atdalīt putekļus, it kā pētīdams katru graudiņu atsevišķi.

— vai zini, Konstansa, viņš murmināja, noliecies par galdu, tikai pāris collas no tā virsmas, šķiet, ka tev taisnība. Tas ir zā­ģu skaidas.

— palikušas vēl no būvdarbu laikiem?

— nē. Svaigas zāģu skaidas. Un, ja šis ir tas, ko es domāju… viņš satvēra kaut ko ar mazu pinceti un izslējās, tad mums ne­būs jānopūlas ar Kalderonu un Streidžu.

Konstansa raudzijās uz Pendergasta bālo, satraukto seju. Viņa nespēja pat iedomāties, kāda nozīme varētu būt zāģu skaidam.

Konstansa piecēlās un pienāca tuvāk, kamēr aģents steidzīgi meklēja pelnutrauku un sērkociņu. Tad viņš pamāja, aicinot pienākt vēl tuvāk. Pincetē, ko Pendergasts turēja virs pelnutrauka, viņa varēja saskatīt sīciņu, spīdīgu brūnu kristaliņu.

— skaties uzmanīgi, pieteica Pendergasts. Tas nebūs ilgi. Tad viņš aizdedzināja sērkociņu, nogaidīja mirkli, līdz noplok lie­lākā sēra liesma, pēc tam pielika liesmu kristālam.

Viņi vēroja, ka tas pincetē uzliesmo un kūp. Tad tikai uz īsu mirkli Konstansa sajuta gaisa vieglu aromātu pikantu muskusa un mirru aromatu, eksotisku, savādi reibinošu un nekļūdīgi pazīstamu.

— es zinu šo smaržu, viņa čukstēja.

Pendergasts pamāja ar galvu. Gsalrigčongas iekšejā klostera smarža. Īpašs vīraks, ko izgatavo tikai tur un izmanto, lai atbai­dītu neparasti rijīgos kokgraužus.

— kokgraužus? Atkārtoja Konstansa.

— jā.

Viņa pievērsās nelielajai kaudzītei uz galda. Tu doma, ka šīs zāģu skaidas…

— Tieši tā. Daži no šiem kokgraužiem acīmredzot nokļuvuši uz kuģa kopā ar kasti, kura glabājās Agozjens. Blekberns izdarījis īstu lāča pakalpojumu "Polārzvaigznei", ievazājot tos uz kuģa. Viņš pievērsa Konstansai satraukuma starojošu skatienu. Mēs esam atraduši vainīgo. Tagad atliek tikai izvilināt viņu no midze­ņa un piekļūt seifam.