Tumsas rats

50

Pulksten pusdivos Rodžers Meilzs pavadīja bariņu kašķīgu desmitā klāja pasažieru uz vēlāko pusdienu maiņu restorānā "Oskars". Vairāk nekā stundu viņš bija atbildējis uz jautājumiem vai drīzāk izvairījies no atbildēm par to, kas noliks, kad viņi nonāks ņufaundlenda. Ka viņi nokļūs mājas? Vai tiks atmaksata nauda? Viņam pašam neviens nekā nebija teicis, viņš nezinaja ne­nieka, neko nevarēja paskaidrot un tomēr viņu bija pierunājuši palīdzēt uzturēt "drošību", lai ko arī tas nozīmētu.

Nekas tāds ar viņu vēl nekad nebija noticis. Dzīve uz kuģa viņam vislabāk patika tieši tāpēc, ka viss bija iepriekš paredzams, bet šajā ceļojuma viss bija sagriezies kājām gaisa. Un viņš juta, ka ilgi vairs nespēs izturēt.

Viņš soļoja pa gaiteni, savilcis seju krampjaina smaida. Pasa­žieri aiz muguras skaļas, ķildīgas balsis apsprieda tos pašus apni­cīgos jautājumus, ko viņš jau bija uzklausījis visu dienu, par iz­devumu atmaksašanu, tiesas darbiem, nokļūšanu mājas. Iedams viņš jula kuģa gauso šūpošanos un centās neskatīties lielajos laba borta logos, kas stiepās gar vienu gaiteņa malu. Viņam bija aprie­bies lielus, vēja gaudošana, viļņu dobja dunoņa pret kuģa sāniem.

Patiesība jūra viņu biedēja jau sen, un viņam nekad nesagadaja prieku skatīties ūderu no kuģa klājā, pat laba laika nē, jo jūra vienmēr izskatījās tik dziļa un auksta. Un bezgalīga tik ļoti, bezgalīgi plaša. Kopš sāka pazust pasažieri, viņu ik nakti mocīja murgi, ka viņš iekrīt tumšajos Atlantijas okeāna ūdeņos, bezpalīdzīgi kuļas pa viļņiem, redzēdams, ka kuģa gaismas izgaist dūmaka. Viņš ik­reiz pamodas savandltos palagos, izmisuma klusi šņukstēdams.

Vēl drausmīgāku nāvi viņš nespēja iedomāties. Nespēja.

Viens no vīriešiem aiz muguras piesteidzas pie viņa. — Meilza kungs?

Meilzs pagriezās, Nepalēninot gaitu, ar to pašu stīvo smaidu sejā. — Jā, kungs…?

— Vendorfs. Bobs Vendorfs. Paklausieties man piecpadsmitaja datuma Ņujorka ir svarīga tikšanās. Man jazina, kā mēs no Ņufaundlendas nokļūsim Ņujorka.

— Vendorfa kungs, es nešaubos, ka kompānija par visu parū­pēsies.

— sasodīts, tā nav nekāda atbilde! Un vēl kas ja jūs domājāt, ka mēs dosimies uz Ņujorku ar kuģi, jūs smagi maldaties. Es vairs nekad mūžā nesperšu kaju uz kuģa klāja! Es gribu lidot, un pirmajā klase!

Pasažieri aiz muguras piekrītoši piebalsoja. Meilzs apstājās un pagriezās. Starp citu, kompānijā jau sāk rezervēt lidojumus. Neko tādu viņš nebija dzirdējis, bet šobrīd bija gatavs sastāstīt nezin ko, lai tikai dabūtu nost no kakla šos idiotus.

— visiem trim tūkstošiem pasažieru? Priekšā izspraucas sie­viete, vicinadama kaulainas, krunkainas rokas, ko rotāja neskai­tāmi gredzeni ar dārgakmeņiem.

— Sentdžonā ir starptautiska lidosta. Vai tiešam? Par to Meilzam nebija ne jausmas.

Sieviete turpināja žēloties atbaidoši griezīgā balsī. Atklāti sakot, noklusēšana ir neciešama. Mēs par šo ceļojumu samaksajam lielu naudu. Mēs esam pelnījuši zināt, kas noliek!

Tu esi pelnījusi spērienu pa vecīgo pakaļu, kundzīt! Meilzs jopro­jām smaidīja. — Kompānija…

— un ka būs ar kompensāciju? Iejaucas cita balss. Cerams, jūs nedomājāt, ka mēs maksāsim naudu par šādu attieksmi…

— kompānija parūpēsies par katru, solīja Meilzs. Tikai, lūdzu, esiet pacietīgi. Viņš ātri pagriezās, lai paglābtos no turp­mākiem jautā jumiem… un tad viņš to ieraudzīja.

Tas bija kāds rēgs parādiba, līdzīga blīvam dūmu mākonim gaiteņa līkumā. Tas tuvojās viņiem, atbaidoši līgodamies. Meilzs apstājās ka sastindzis un raudzījas uz. Parādibu. Tā atgādinaja tumšu, draudīgu miglu, tikai šķita veidota no tādā ka auduma ar neskaidru, izplūdušu rakstu, vidu tumšāku ar blāviem, netīriem spīdūmiem. Tuvojoties uz rega virsmas ceļas un viļņojas izciļņi ka muskuļi.

Meilzs nespēja parunat, nespēja pakustēties. Tātad tā ir patie­sība, viņš nodomāja. Bet tas nav iespējams. Tas nav iespējams…

Rēgs tuvojās viņam, apņēmīgi slīdēdams un viļņodams. Pasa­žieri aiz muguras neveikli apstājās. Kāda sieviete šausmās noelsās.

— kas, pie velna? Iesaucas kāda balss.

Pasažieri atkāpās, saspiedas cieši kopa, atskanēja baiļu klie­dzieni. Meilzs nespēja atraut skatienu no rēga, nespēja pakustē­ties.

— tā ir kāda dabas parādiba, skaļa balsi paziņoja Vendorfs, it kā cenzdamies pārliecināt pats sevi. Kā lodveida zibens.

Rēgs grīļodamies nāca arvien tuvāk.

— ak dievs!

Meilzs dzirdēja, kā ļaudis aiz muguras sākt atkapties un pa­nika metas begt. Kliedzienu un bļāvienu jūklis attālinājās gaiteni un pieklusa. Meilzs joprojām nespēja ne pakustēties, ne runāt. Viņš bija palicis viens ka piēkalts pie grīdas.

Kad rēgs tuvojās, viņš saskatīja kaut ko tā iekšienē. Tas bija kāds mazs, neglīts, plēsīgam dzīvniekam līdzīgs apveids ar me­žonīgi šaudīgām acīm…

— Nē, nē, nē, nēēēē….

Meilzs klusi ievaidējas. Kad rēgs pienāca tuvāk, viņš sajuta mitruma un pelējuma dvingu, pretīgu dubļu un pūstošu sēņu smaku… rīkle sakapis kamols aizžņaudza vaidu, kad rēgs paslī­dēja garām, nepievēršot viņam uzmanību, uzdvešot drēgnu pa­graba dvaku.

Kad Meilzs attapās, viņš gulēja uz grīdas, raudzīdamies uz noliekušos apsargu, kas sniedza viņam ūdens glāzi.

Viņš atvēra muti, lai kaut ko teiktu, bet no rīkles izlauzas tikai vārgs seciens.

— Meilza kungs, jautāja apsargs, ka jutāties?

Meilzs iegārdzās kā pārdurtu dūdu plēšas.

Meilza kungs, ser?

Meilzs norīstījās, pavēra sastingušos žokļus. — Tas… bija… šeit.

Pasniedzas spēcīga roka, satvēra viņa žaketi un piecēla viņu sēdus.

— jūsu pavadītie pasažieri paskrēja man garām histērija. Lai kas arī tas būtu, ko jūs redzējāt, tas jau ir projām. Mēs pārmeklē­jām visus tuvākos gaiteņus. Tā nekur nav.

Meilzs paliecās uz priekšu, mokoši norīstījās, tad, it kā pūlēdamies atbrīvoties no atmiņām par biedējošo rēgu, izvēmās uz bie­zā, zeltainā paklāja.