Tumsas rats

42

Trīs minūtes pāri desmitiem devītā klāja tukšaja gaiteni pavērās elektrības sadales skapja durvis. Trauksmes sirēnas ķērkšana bija apklususi, tas vieta skaļruņos skanēja ierakstītais paziņo­jums, atkārtojoties atkal un atkal. No vienas puses bija dzirdāmas ugunsdzēsēju balsis, kas attalinajas, bet no otras neskaid­ras priekšgala salona trokšņa atskaņas. Īsu mirkli vilcinājies, Pendergasts iznira no tumša elektrības sadales skapja ka zirnek­lis no slēpņa. Viņš aši paraudzījās uz vienu, tad uz otm pusi, no­pētot krāšņiem paklājiem un tapetēm rotāto gaiteni. Tad veikli ka kaķis metas uz priekšu, atvēra Penshērsta apartamentu durvis, iespruka iekša, aizvēra durvis un aizslēdza drošo slēdzeni.

Kādu brīdi viņš nekustīgi stāvēja pustumšaja priekštelpa. Sa­lona aizkari tumša ja un vetrainaja rīta bija aizvilkti, un telpa iekļuva tikai vārga gaismiņa. Bija dzirdama attālā kuģa motoru duna un lietus un vēja plosīšanas aiz loga. Viņš ievilka elpu, sa­asinot visus jutekļus. Tad viņš sajuta tikko jaušamu aromatu, ko bija pieminējis taksometra šoferis, pēc vaska, dūmiem, sveķiem. Šo smaržu viņš atcerējas no Gsalrigčongas iekšēja klostera.

Viņš ieskatījās pulksteni divdesmit četras minūtes.

Penshersta apartamenti bija viens no diviem lielakajiem kuģa numuriem, kas vairāk atradina ja elegantu savrupmaju nekā ku­ģa kajīti ar trim guļamistabam un vingrošanas zaļi augšējos stā­vos un salonu, virtuvi, ēdamistabu un balkonu apakšstavā. Stā­vus savienoja vītņu kāpnes. Viņš devās tālāk tumšaja salonā. Ēnas blāvi spīdēja sudrabs, zelts, tirkīzs un laka. Pendergasts ieslēdza gaismas un uz mirkli apžilba, ieraugot apbrīnojamo un eklektis­ko kolekciju, kas pavērās skatienam, braka un pikaso agrīnas kubisma gleznas, brīvi sajauktas ar Āzijas glezniecības un skulp­tūras meistardarbiem no Indijas, dienvidaustrumĀzijas, Tibetas un Ķīnas, bija arī citi dārgumi galds ar agrīnam angļu reljefi kaltām sudraba un zelta tabakdozem, vairākas vitrīnas ar senas grieķijas monētām, ka arī savāda kolekcija tādas ka romiešu togu saspraudes un jostas.

Kopuma kolekcija raksturoja tas īpašnieku ka cilvēku ar vērī­gu aci, nevainojamu gaumi un milzīgi biezu naudas maku. Un vēl vairāk to bija izveidojis kultūras pazinējs ar labu izglītību un kritisku skatījumu, tads, kura intereses un zināšanas tālu pār­sniedz ikdienas darījumu cilvēka līmeni.

— Vai tiešām, brīnījās Pendergasts, tas ir tas pats cilvēks, kurš tik nežēlīgi un nevajadzīgi sakropļoja Džordana Ambrosa nedzī­vo ķermeni? Viņš atkal nodomājā, cik ļoti Ambrosa slepkavība šķi­ta psiholoģiski neiederīga un absurda.

Viņš uzreiz devās pie liela tīkkoka skapja salona tālākajā galā, kura Konstansa bija atradusi kajītes seifu. Atvēris skapi, viņš izņēma Kempera iedoto magnētisko kārti un ielika slēdzenē. Pēc mirkļa seifa durvis klusi noklikšķēja un pavērās.

Viņš atvēra durvis līdz galam un ieskatījās seifa. No tā uzreiz izplūda spēcīgs sveķu un dumu aromats. Seifa atradās tikai viens priekšmets gara, taisnstūraina koka kaste ar izbalējušiem Tibetiešu uzrakstiem.

Viņš saudzīgi izcēla kasti, sajūtot, cik viegla tā ir. Kukaiņu saēsta koksne bija poraina un trausla ka sakaltis sūklis, no katra pieskārienā tā drupa un bira putekļi. Atbīdījis seno vara bultu, viņš piesardzīgi atvēra vaku, kas viņa rokas izjuka. Uzmanīgi no­cēlis vaka gabalus, viņš ieskatījās kaste.

Tā bija tukša.