Tumsas rats

51

— kapteini Meisone! Lesērs nikni nospieda durvju mikrofo­na izziņota treša līmeņa trauksme. Lūdzu, atbildiet!

— Lesēra kungs, ieminējās Kempers, viņa ļoti labi zina par treša līmeņa trauksmi. Viņa pati to aktivizēja.

Lesērs pagriezās un pārsteigts paraudzijās. — Droši zināt?

Kempers pamāja ar galvu.

Kapteiņa palīgs atkal pagriezās pret durvīm. — Kapteini Meisone! Viņš iekliedza mikrofona. Kas jums noticis?

Atbildes nebija. Viņš sāka dauzīt durvis ar dūri.— Meisone!

Viņš pievērsās Kemperam. — Kā tur var tikt iekša?

— nevar, atbildēja drošības dienesta priekšnieks.

— un ka vēl var! Kur ir avarijas atvēršanas sistēma? Kapteinei Meisonei kaut kas noticis!

— komandtiltiņš ir aizsargāts tāpat kā lidmašīnas pilota kabī­ne. Kad iekšpuse tiek iedarbinats trauksmes signāls, telpa tiek no­slēgta. Pilnigi. Neviens nevar iekļūt ja to neielaiž no iekšpuses.

— ir jābūt manuālajai ārkārtas atvēršanai!

Kempers papurinaja galvu. — Nav nekā tada, kas ļautu tur iekļūt teroristiem.

— teroristiem? Lesērs neticīgi raudzījās uz Kemperu.

— protams. Jaunajos 1sps noteikumos tiek prasīti daudzi dažādi pretterorisma pasakumi uz kuģa. Pasaulē lielākais okeāna laineris ir ļoti uzkrītošs mērķis teroristiem. Jūs pat nevarat iedo­māties, kādas drošības sistēmas mums ir uz kuģa. Varat man ticēt tur nevar iekļūt, pat ar spridzekļiem ne.

Lesērs, smagi elpodams, atslīga pret durvīm. Kaut kas neap­tverams. Vai Meisone pārcietusi sirdslēkmi? Zaudējusi samaņu? Viņš pārlaida skatienu raižpilnajam, apjukušajam sejām, kas rau­dzījās viņa. Gaidot rīkojumus, lēmumus.

— sekojiet man uz rezerves komandtiltiņu, viņš teica. Tur novērošanas kameras parādis, kas notiek.

Viņš kopā ar pārejiem aizsteidzas pa gaiteni un atvēra durvis uz metāla kāpnēm. Lēkdams ik pa diviem pakāpieniem, viņš noskrēja vienu stāvu zemāk, atrava vēl vienas durvis, tad aizjoņoja pa gaite­ni, garām matrozim, kas mazgaja grīdu, līdz nonāca pie durvīm, kas veda uz rezerves komandtiltiņu. Viņiem ienākot, dežurants, kas tur vēroja novērošanas kameru rādījumus, pārsteigts pacēla skatienu.

— pārslēdziet uz komandtiltiņa kamerām, pavēlēja Lesērs. Visām

Dežurants ievadīja datora dažas komandas, un uzreiz nelie­lajos videoekrānos parādījās seši dažādi komandtiltiņa skati.

— tur viņa ir! Iesaucas Lesērs, atvieglojuma gandrīz saļim­dams. Kapteine Meisone stāvēja pie stūres, ar muguru pret kame­ru, izskatīdāmas tikpat mierīga un savaldīga kā viņu nesenas sa­runas laikā.

— kāpēc tad viņa nedzirdēja, kad mēs viņu saucam? Viņš ne­saprata. Un dauzīšanos pie durvīm?

— viņa dzirdēja, atbildēja Kempers.

— bet kāpēc tad…? Lesērs aprāvas. Viņš pēkšņi sajuta tikko jaušamas izmaiņas milzīga kuģa vibrācijā un viļņu virziena. Kuģis griezās.

— kas, pie velna?

Taja paša brīdi kuģis nodrebēja, nepārprotami liecinot par mo­tora ātruma palielinājumu ievērojamu palielinājumu.

Viņš juta, ka sirdi sažņaudz ledaina roka. Viņš paraudzijās uz ekrānu, kur tika radīts kurss un ātrums, vēroja ņirbošas skaitļu virknes, līdz tas apstājās pie jaunajiem virziena un kursa radīju­miem. Tieši divsimt grādi, ātrums pakāpeniski palielinas.

Tieši divsimt grādi… Lesērs aši ielūkojās kāršu ploterī, kas dar­bojas blakus esošajā plakana paneļa monitora. Tur viss bija re­dzams skaistas, košās krāsās mazais kuģa simbols, tā kursa tais­na līnijā, sēkļi un liela sēkļa klintis.

Viņa kājas saļodzījās.

— kas ir? Jautāja Kempers, vērīgi raudzīdamies Lesēra sejā. Tad viņš sekoja kapteiņa palīga skatienam monitorā.

— kas…? Kempers atkal ievaicajas. Ak dievs. Viņš uzma­nīgāk ieskatījās lielaja ekrānā. Jūs taču nedomājat…?

— kas noticis? Ienakdams noprasīja Kreiks.

kapteine Meisone palielinājusi ātrumu, atbildēja Lesērs, un paša balss viņam šķita plakana un nedzīva. Un mainījusi kur­su. Taisna ceļa pretī Maitasputnu klintīm.

Viņš atkal pievērsās videoekrānam, kura bija redzama kaptei­ne Meisone pie stūres. Viņa bija mazliet pagriezusi galvu, tā ka profila bija saskatāma seja ar tikko jaušamu smaidu lupās.

Aiz durvīm, gaiteni, Lī Ngs partrauca linoleja grīdas mazgašanu, lai ieklausītos uzmanīgāk. Tur notika kaut kas svarīgs, bet tad balsis pēkšņi apklusa. Turklāt viņš droši vien visu parprata. Vainīga valodas barjera par spīti cītīgam mācībām, viņa angļu valodas prasme bija visai vārga. Sešdesmit gadu vecuma grūti ap­gul jaunu valodu. Un vēl visi tie jūrniecības termini, kas nebija iekļauti viņa letaja vjetnamiešu angļu vārdnīcā.

Viņš atkal ķeras pie slotas un lupatas. Klusumu aiz atvērta­jam rezerves komandtiltiņa durvīm nomainīja satrauktu balsu jūk­lis. Lī Ngs pielavijas tuvāk, noliecis galvu, stumdīdams slotu pla­šos puslokos un uzmanīgi ieklausīdamies. Balsis bija skaļas, satrauktas, un tagad Lī sāka apjaust, ka nav pārpratis.

Slotas kats grabēdams nokrita uz grīdas. Lī Ngs paspēra soli atpakaļ, tad vēl vienu. Pagriezās, sāka iet projām, tad metas skrie­šus. Kara laika bēgšana daudzkart bija izglābusi viņa dzīvību bezcerīgas situācijās. Taču tagad skriedams viņš apjautā, ka šo­reiz nav tā ka bija kara nebijā, kur glābties, nebija drošas slēp­tuvēs džungļos aiz pēdējā risu lauciņa.

Viņš atradās uz kuģa. Te nebija, kur bēgt.