Tumsas rats

53

Levins Bruss ar domubiedriem, kurus viņš bija sācis dēvēt par savu komandu, sēdēja astotā klāja centrālajā salonā, apspriezda­mi kuģa pašreizejo stāvokli un savu turpmāko rīcību. Agrajā pēc­pusdienā uz "Britānijas" valdīja neparasts klusums. Lai gan ko­mandanta stunda bija noteikta tikai naktis, daudzi pasažieri laikam bija patvērušies savās kajītēs, baidīdamies no slepkavas vai noguruši pēc spriedzes pilnā rīta cēliena.

Bruss sagrozijās krēslā. Lai gan gājiens pie komodora Katera bija neveiksmīgs, viņš priecājās, ka šis komandieris tika atcelts no amata, bet viņa ieteikumi ņemti verā. Viņš uzskatīja, ka savā ziņā viņa iejaukšanās bija ietekmējusi notikumu gaitu.

Katers nebija īstais vīrs šajā postenī. Šādus kapteiņus Bruss bija labi iepazinis sava dienesta laika karaliskajā kara flotē. Tie bija komandieri, kuri neprata atšķirt sturgalvību no neatlaidības un jauca aklu sekošanu priekšrakstiem ar gudrību. Haosa apstākļos šādi vīri bieži kļuva bezpalīdzīgi. Jaunā kapteine labi tika galā ar vadības pārņemšanu, viņam patika arī šīs sievietes uzruna pasažieriem un komandai. Ļoti profesionālā, ļoti saprātīga.

— mēs dodamies tieši vētrai zobos, ieminējās Nailzs Velčs, pamājot ar galvu uz ūdens šaltīm aiz logiem.

— es negribētu to pārciest uz mazāka kuģa, atbildēja Bruss. Šis lielais gan ir apbrīnojami stabils.

— ne tā kā iznicinātājs, uz kura es dieneju Folklendu karā, piebilda Kventins Šarps. Tas gan varēja raustīties un lēkat.

— brīnos, ka kapteine šādos apstākļos palielinājusi ātrumu, teica Emīlija Dalberga.

— nevaru viņu par to nosodīt, atbildēja Bruss. Es viņas vie­tā arī gribētu aizdabūt šo Jonasa kuģi līdz ostai pēc iespējas āt­rāk, un pie velna pasažieru komfortu. Lai gan es tomēr mazliet samazinatu apgriezienus. Viļņi dauza kuģi ne pa jokam. Viņš paraudzijās uz Dalbergu. Starp citu, Emilij, vēlos uzslavēt jūs par to, cik labi nomierinājāt to histērisko meiteni. Viņa bija jau ce­turtais cilvēks stundas laika, kuru jūs vedat pie prāta.

Dalberga eleganti sakrustoja kājas. Gevin, mēs visi te esam tā paša iemesla deļ palīdzēt uzturēt kārtību un darīt visu iespē­jamo kopēja mērķa labā.

— jā, bet man tas nebūtu izdevies. Tik satriektu es laikam ne­vienu vēl nebiju redzējis.

— es tikai klausīju savām mātes jūtām.

— jums taču nav bērnu.

— tas tiesa. Dalberga viegli smaidīja. Bet man ir laba iztēle.

Gaitenī atskanēja steidzīgi soļi un satraukta klaigāšana.

— kaut tas nebūtu kartējais žūpu bars! Nomurmināja Šārps.

Balsis tuvojās, un parādijās satrauktu pasažieru grupa ar stipri iereibušu vīrieti priekšgalā. Viņi bija izretojušies visa gaiteņa pla­tumā un bungoja pa kajīšu durvīm, saucot to iemītniekus sev lī­dzi.

— vai dzirdējāt? Neskaidra balsi sauca grupas vadonis. -Dzirdējāt? Pārējie turpināja dauzīties pie durvīm un saukt visus ārā no kajītēm.

Bruss izslējās krēslā.

— vai kaut kas noticis? — asi iejautājās Dālberga.

Iereibušais vīrs apstājās, viegli šūpodamies. Mēs dodamies pretī katastrofai!

Atskanēja izbiedētas balsis. Vīrietis savicinaja rokas. — Kap­teine sagrābusi komandtiltiņu! Viņa grib uztriekt kuģi uz liela sēkļa!

Sekoja satraukti jautājumi un izsaucieni.

Bruss piecēlās. — Ser, šādi apgalvojumi uz kuģa ir musināša­na. Lūdzu, pamatojiet tos!

Vīrietis paraudzījās viņa ar miglainam acīm. — Pamatošu. Es tevi pašu pamatošu, vecīt. Par to runā viss kuģis, visa komanda.

— tas tiesa! Iesaucas kāda balss aizmugurē. Kapteine vie­na ieslēgusies uz komandtiltiņa. Noteikusi kursu uz Maitasputnu klintīm!

— kādas muļķības! Iebilda Bruss, tomēr, dzirdot pieminam Maitasputnu klintis, sajūtās nelāgi. Viņš tas labi atcerējās no sa­viem jūrnieka laikiem platās klinšainu, ilkņiem līdzīgu sēkļu virknes, kas slējās virs okeāna virsmas. Nopietns drauds kuģiem.

— tā ir taisnība! Iesaucas iereibušais vīrs un savicinaja roku tik sparīgi, ka gandrīz zaudēja līdzsvaru. Viss kuģis par to runā!

Bruss redzeja, ka cilvēkus sāk pārņemt panika. Draugi, viņš stingrā balsī ierunājās. Tas ir pilnīgi neiespējami. Uz šādā kuģa komandtiltiņa nekad, nekad nedrīkst atrasties tikai viens cilvēks. Un noteikti ir tūkstoš iespējas pārņemt kuģa vadību, piemēram, no mašīntelpas vai rezerves komandtiltiņa. Es zinu es savulaik biju komandieris karaliskajā kara flote.

— tagad viss ir citādi, vecais muļķi! Iebļāvās piedzērušais. Šis kuģis ir pilnība automatizēts. Kapteine sadumpojās, pārņēma vadību un tagad nogremdēs kuģi!

Kāda sieviete izskrēja priekšā un pieķērās pie Brusa žaketes. Jūs dienējāt flote! Dieva deļ, jums kaut kas jādara!

Bruss atbrīvojas no viņas tvēriena un pacēla rokas. Viņš prata iedvest autoritati, un izbiedētā klaigāšana pierima.

— lūdzu! Viņš iesaucās. Visi apklusa.

— mēs, mana komanda noskaidrosim, vai šīm baumām ir kāds pamats, viņš turpināja.

— ir!

— klusumu! Viņš nogaidīja. Un, ja ir, tad mēs rīkosimies to es apsolu. Bet pagaidam jums visiem japaliek tepat un jagaida rīkojumi.

— ja es atceros pareizi, ieminējās Dalberga, admirāļu klu­ba uz desmitā klāja ir monitors, kas rada kuģa pozīciju, šķērsojot okeānu, ka arī kursu un ātrumu.

— lieliski, atbildēja Bruss. Tur mēs iegūsim neatkarīgu ap­stiprinājumu.

— un ko pēc tam? Iespiedzās sieviete, kas bija tvērusies pie Brusa pēc palīdzības.

Bruss pievērsās viņai. — Ka jau teicu, palieciet tepat un iesa­kiet visiem citiem rīkoties tāpat. Palīdziet visiem saglabāt mieru un neļaujiet izplatīt baumas panika mums ir vismazāk vajadzī­ga! Ja šis runas atbilst patiesībai, mēs palīdzēsim pārejiem virs­niekiem atgūt kuģa vadību. Un ziņosim jums par visu.

Tad viņš pagriezās pret saviem draugiem. — Vai iesim paskatī­ties?

Viņš ātrā solī devās tiem pa priekšu uz kāpņu pusi. Kaut kāds neprāts, kas to izdomājis? Tā taču nevar būt patiesība…

Vai tomēr?