Durvis klusi atvērās. Konstansa piecēlās no dīvāna, strauji ievelkot elpu. Pendergasts ieslīdēja pa durvīm, piegāja pie neliela bariņa, izņēma kādu pudeli un aplūkoja tas etiķeti. Ar klusu paukšķi izvilka korķi, sameklēja glāzi un bezrūpīgi ieleja šeriju. Paņēmis līdzi glāzi un pudeli, viņš apsēdas uz dīvāna, nolika pudeli uz galdiņa un, ērti atlaidies, sāka pret gaismu pētīt dzēriena krasu.
— vai atradi? Jautāja Konstansa.
Viņš pamāja ar galvu, joprojām vērodams šerija krāsu, tad iztukšoja glāzi viena malka. Vētra pieņēmusies spēkā, viņš ieminējās.
Konstansa paraudzijās uz balkona stikla durvīm, ko klāja sīkas ūdens lāsītes. Blīvais lietus plīvurs vairs neļāva saskatīt jūras virsmu visapkārt bija tikai bezgalīga pelēka dūmaka, bet tālāk melna tumsa.
— stāsti! Viņa centās neizrādīt satraukumu. Kas tas ir?
— sena Mandala. Aģents ieleja vēl vienu glāzi un pacēla to pret Konstansu. Vai gribi pievienoties?
— nē, paldies. Kāda Mandala? Kur tā bija paslēpta? Šis vilcināšanas spēlītēs bija neizturamas.
Pendergasts lēni ar baudu iemalkoja dzērienu un izputa elpu. Mūsu ļaundaris bija paslēpis to aiz braka gleznas. Lai paslēptu aiz tas Agozjenu, viņš bija apgriezis gleznu mazāku un ielicis jauna rāmi. Tik skaists braka darbs no viņa agrīna kubisma perioda, neglabjami sabojats. Zel gan. Turklāt viņš to paslēpis pavisam nesen. Laikam uzzinājis par istabeni, kas sajuka prāta pēc viņa kajītes uzkopšanas. Un varbūt pat viņš nojautā, ka es to meklēju. Kaste bija seifā. Acīmredzot viņš uzskatījā, ka seifs nav pietiekami droša vieta un izrādās, ka viņam bija taisnība. Vai varbūt gribējā, lai tā vienmēr būtu pieejama.
— kā tā izskatās?
— Mandala? Parastais savstarpēji savienotu kvadrātu un apļu sakārtojums no četrām pusēm agrīnajā Kādampas stilā, pārsteidzoši sarežģīts taču diez vai var kādu interesēt, izņemot kolekcionārus un bariņu māņticīgu Tibetas mūku. Konstansa, vai tu, lūdzu, varētu apsēsties? Nav ērti sarunāties, ja otrs stāv kājas.
Konstansa paklausīja. — Tas ir viss? Tikai sena Mandala?
— tu esi vīlusies?
— es domāju, ka mums ir darīšana ar kaut ko neparastu. Varbūt pat… viņa vilcinājās. Nezinu. Varbūt pat ar pārdabisku spēku.
Pendergasts sausi iesmējās. Šķiet, ka tu būsi pārāk burtiski uzņēmusi klostera mācības. Viņš atkal iemalkoja šeriju.
— kur tā ir? Viņa jautāja.
— pagaidam atstāju turpat. Pie viņa tā ir drošība, un tagad mēs zinām, kur tā ir. Paņemsim to no viņa ceļojuma beigas, pēdēja brīdī, kad viņam vairs nebūs laika pretoties.
Konstansa atlaidas pret dīvāna atzveltni. — Es kaut ka nespēju noticēt. Tikai glezna…
Pendergasts atkal ielūkojās glāzē. Mūsu mazais labdarības uzdevums ir gandrīz paveikts. Atliek tikai atņemt Blekbernam nolaupīto senlietu, bet tas, ka jau teicu, ir tīrais nieks. Esmu jau gandrīz visu izdomājis. Ceru, ka nevajadzēs viņu nogalināt, lai gan, manuprat, tas nebūtu nekāds lielais zaudējums.
— nogalināt? Ak dievs, Aloizij, tik tālu gan nevajadzētu nonākt!
Pendergasts izbrīna savilka uzacis. — Tiešam? Es domāju, ka tu jau būsi pie tā pieradusi.
Konstansa piesarkusi raudzijās viņa. — Ko tu runā?
Pendergasts pasmaidīja un atkal novērsa skatienu. — Piedod, Konstansa, tas bija netaktiski. Nē, mēs nenogalināsim Blekbernu. Atradīsim kādu citu iespeju atņemt viņa dārgo rotaļlietu.
Iestājās ilgs klusums, kamēr aģents malkoja šeriju.
— vai esi dzirdējis baumas par dumpi? Apjautājas Konstansa.
Pendergasts neko tādu nebija dzirdējis.
— Marija man tikko pastāstīja. Vadību it kā esot pārņēmusi komandas kapteine, un tagad mēs dodamies uz Ņufaundlendu, nevis uz Ņujorku. Uz kuģa valda panika. Tiek noteikta komandantstunda, un divpadsmitos… viņa ieskatījās pulksteni. Pēc stundas būs kaut kāds svarīgs paziņojums.
Pendergasts nolika tukšo glāzi un piecēlās. — Esmu noguris pēc visiem šiem pūliņiem. Iešu nosnausties. Vai tu parūpēsies, lai trijos, kad piecelšos, būtu gatavas brokastis olas benedikta gaume un hojicha zaļa tējā, svaiga un karsta?
To pateicis, viņš aši devās augšā pa kāpnēm uz guļamistabu. Pēc mirkļa durvis aiz viņa aizvērās, un klusi noklikšķēja slēdzene.