Tumsas rats

5

Sasveries uz sāniem, džips izjoņoja no kalna likuma, šūpoda­mies un šļakstīdamies šķērsoja vairākas lielas, dubļiem pilnas bedres, līdz nonāca uz plata zemes ceļa, kas veda uz cjanas pil­sētu mitrā ielejā netālu no Tibetas un ķīnas robežas. Smidzinaja pelēcīgs lielus, sajaucoties ar brūnu dūmu mākoņiem, ko par pil­sētiņu izvirda skursteņu puduris netīras upes otrā krastā. Abas ceļa malas mētājās atkritumu kaudzes.

Skaļi taurēdams, džipa vadītājs pabrauca garām smagi pie­krautam kravas furgonam. Bīstamā pagriezienā apdzina vēl vie­nu kravas auto, novaldot džipu tikai dažas pēdas no kraujas ma­las, tad sāka braukt lejup uz pilsētu.

— uz dzelzceļa staciju, Pendergasts mandarīnu dialektā pa­vēlēja šoferim.

— vei, vei, sjaņ sen!

Džips veikli līkumoja starp gājējiem, divriteņiem, vēršu pajūgu. Pie lokveida ceļa vadītājs sastrēgumā strauji nobremzēja, pēc tam sāka pamazam virzīties uz priekšu, visu laiku skaļi taurē­dams. Gaisu pildīja izplūdes gāzes un apdullinošs signaltauru troksnis. Vējstikla tīrītāji zibēja šurpu, turpu, izsmērēdami dub­ļus, ko vārgais lietutiņš nespēja noskalot.

Aiz lokveida ceļa plaša avēnija veda uz zemu pelēku cementa ēku. Vadītājs apturēja džipu tās priekšā. Esam klāt, viņš pazi­ņoja.

Pendergasts izkāpa no auto un atvēra lietussargu. Gaiss oda pēc sēra un benzīna tvaikiem. Viņš iegāja stacijā un sāka sprauk­ties caur cilvēku pūļiem, kas grūstījās un klaigajā, stiepdami mil­zīgus maisus un grozus uz riteņiem. Daži nesa sasietas dzīvas vistas un pīles, bet viens vecos metāla iepirkumu ratiņos stūma izmisīgi kviecošu sasietu cūku.

Stacijas aizmugure cilvēku bija, un Pendergasts atrada to, ko meklējā, patumšu gaiteni, kas veda uz parvaldes telpām, pagājis garām snaudošajam sargam, viņš ātri aizsoļoja pa garo gaiteni, vērodams uzrakstus uz kabinetu durvīm. Beidzot viņš apstājās pie kādam īpaši noplukušām durvīm. Nospiežot rokturi, pārliecinājās, ka tas nav aizslēgtas, un iegāja bez klauvēšanas.

Aiz papīriem apkrauta rakstamgalda sēdēja maza auguma apaļīgs ķīnietis. Galda mala stāvēja veca tējas servīze ar apdrupušam un nemazgātām tasēm. Telpa oda pēc ceptiem ēdieniem un hoisin mērces.

Ieraugot nelūgto viesi, ierēdnis saniknots pielēca kājās. Kas jūs? Viņš iebļāvās neveikla angļu valodā.

Pendergasts apstājās, sakrustojis rokas uz krūtīm, ar augstprātīgu smaidu sejā.

— ko jūs gribat? Es saucu apsardzi. Ierēdnis pasniedzās pēc te­lefona, bet Pendergasts viņu apsteidza un uzlika roku uz klausules.

— Ba, Pendergasts klusi iebilda mandarīnu dialektā. Pagai­diet.

Redzot šādu nekaunību, ierēdņa seja piesarka.

— man jāuzdod jums daži jautājumi, paziņoja Pendergasts, joprojām runādams vēsi pieklājīgā mandarīnu dialektā.

Ierēdni tas satrieca ne pa jokam viņa sejā atspoguļojās sašu­tums, apjukums un bažas. Jūs mani apvainojat, viņš beidzot atkliedza mandarīnu dialektā. Ielaužaties manā kabineta, aiztiekat manu telefonu, izsakat prasības! Kas jūs esat, kāpēc atļau­jaties iebrukt un izturēties kā barbars?

— lūdzu, apsēdieties, kungs, apklustiet un klausieties. Vai ari… Pendergasta tonis kļuva skarbs un draudošs, tūdaļ ar nākamo vilcienu brauksiet projām no šejienes uz jaunu darba vietu kādā sardzes būdā kuņluņa kalnos.

Ierēdņa seja pietvīka tumši violeta, taču viņš neizdvesa ne ska­ņu. Pēc brīža viņš stīvi apsēdas, salika rokas uz galda un gaidīja.

Pendergasts arī apsēdas. Izņēma no kabatas Tubteņa iedoto pergamenta rulli un pasniedza to ierēdnim, brīdi vilcinājies, tas negribīgi paņēma rulli.

— pirms diviem mēnešiem šis cilvēks bija pie jums. Viņa vārds ir Džordans Ambross. Viņš nesa koka kasti, ļoti senu. Viņš jums iedeva kukuli, lai jūs viņam izrakstītu kastes izvešanas atļauju. Es vēlētos redzēt šis atļaujas kopiju.

Iestājās ilgs klusums. Ierēdnis nolika portretu uz rakstamgalda. Nesaprotu, par ko jūs runājāt, viņš nikni atcirta. Es ne­ņemu kukuļus. Turklāt šai stacijai ik dienas iet cauri tik daudz cilvēku. Visus nevar atcereties.

Pendergasts izņēma no kabatas plakanu bambusa kārbiņu, at­vēra to, apgrieza otrādi, un uz galda parādījās glita jaunu, spod­ru simt juaņu banknošu kaudzīte. Ierēdnis raudzijās uz tam un norīstījās.

— šo cilvēku jūs droši vien atcerēsieties, Pendergasts turpināja. Kaste bija liela pusotru metru gara. Acīmredzami sena. Ambrosa kungs nekādi nevarētu iziet muitu vai izvest kasti no valsts bez atļaujas. Tagad jums, godatais kungs, ir izvēle pār­kāpt savus principus un pieņemt kukuli vai ievērot principus un nonākt kuņluņa kalnos. Kā jau būsiet nojautis pēc mana akcenta un valodas prasmes, man ķīnā ir pazīšanās ietekmīgās aprindās, lai gan esmu ārzemnieks.

Ierēdnis ar mutautiņu noslaucīja plaukstas. Tad pastiepa ro­ku un uzlika plaukstu uz naudas kaudzītes. Pavilka to uz savu pusi, un nauda ātri pazuda atvilktnē. Pēc tam viņš piecēlās. Arī Pendergasts piecēlās, viņi sarokojas un pieklājīgi sasveicinājās, it kā tikko būtu satikušies.

Ķīnietis apsēdas. Vai kungs nevēlas tēju? Viņš apjautājas.

Pendergasts paraudzijās uz netīro, apķepušo servīzi un pa­smaidīja. -tas būtu liels pagodinājums, godātais kungs.

Ķīnietis skarbi kaut ko uzsauca. No dibentelpas izsteidzas kāds viņa padotais un aizvāca paplāti ar traukiem. Pēc piecām minūtēm viņš atgriežas ar kūpošu kannu. Ierēdnis salēja tēju ta­ses.

— es atceros to cilvēku, par kuru jūs jautājat, viņš paziņoja. Viņam nebija ķīnas vīzas. Viņam bija līdzi gara kaste. Viņam bija vajadzīga gan iebraukšanas vīza, lai varētu atstāt valsti, gan iz­vešanas atļauja. Es viņam iedevu abas. Tas viņam… maksāja ļoti dārgi.

Lundzjiņas zaļās tējas kvalitate Pendergastu patīkami pārstei­dza.

— viņš, protams, nerunāja ķīniešu valoda. Pastāstīja pavisam neticamu pasaciņu par gājienu no nepālās uz Tibetu.

— un kaste? Vai par to viņš kaut ko teica?

— viņš teica, ka tajā esot kāda senlieta, ko viņš nopircis Tibetā. Jūs jau zināt, kādi ir tie nekrietnie Tibetieši viņi par dažam juaņam pārdos pat savus bērnus. Un visādu senlietu Tibetas auto­nomajā reģiona ir kaudzēm.

— vai jūs jautājāt, kas tas ir?

— viņš teica, ka tas esot phur-bu rituālā duncis. Ierēdnis parakņājās atvilktnē, pacilaja dažus papīrus un izņēma atļauju. Pastūma to pāri galdam, un Pendergasts ieskatījās dokumentā.

— taču kaste bija aizslēgta un viņš atteicas to atvērt, turpinā­ja ķīnietis. Tas viņam izmaksaja vēl kādu summiņu par to, ka neļāva apskatīt kastes saturu. Birokrāts pasmaidīja, atsedzot ar tēju iekrāsotu zobu rindu.

— kā jūs domājāt, kas tur bija?

— nav ne jausmas. Heroīns, valūta, dārgakmeņi? Viņš noplātīja rokas.

Pendergasts norādīja uz atļauju. Te rakstīts, ka viņš brauks ar vilcienu uz Čendu, pēc tam ar Chinu air reisu lidos uz Pekinu, bet tur pārsēdīsies lidmašīnā uz Romu. Vai tas atbilst patiesībai?

— jā. Es viņam liku parādīt biļeti. Ja viņš atstātu Ķīnu pa kādu citu ceļu, viņam draudētu aizturēšana. Šī atļauja derīga vienīgi maršrutam Cjana-Cendu-Pekina-Roma. Tāpēc nešaubos, ka tā viņš arī aizceļoja. Protams, nokļuvis Romā… ierēdnis atkal noplātīja rokas.

Pendergasts pierakstīja ceļojuma maršrutu. Kā viņš izturē­jās? Vai nervozēja?

Birokrāts brīdi apdomājas. Nē. Tas bija ļoti savādi. Viņš šķita… priecīgs. Sajūsmināts. Gandrīz vai staroja laimē.

Pendergasts piecēlās. Liels paldies par tēju, sjaņ sen.

— paldies jums, godātais kungs, atbildēja ierēdnis.

Pēc stundas Pendergasts sēdēja slavena "Ķīnas ekspreša" pir­mās klases kupejā, ceļā uz Čendu.