Tumsas rats

12

Huanita Santamarija stūma istabenes ratiņus pa divpadsmita klāja eleganto zeltaino paklāju, savilkusi lūpas neapmierinātā grimase un raudzīdamās taisni uz priekšu. Ar tīru veļu un smaržīgam ziepenri smagi piekrautie ratiņi čīkstēdami ripoja pa biezo grīdsegu.

Kad viņa nogriezās ap gaiteņa stūri, pretī nāca kāda pasažie­re labi kopta sieviete ap sešdesmit ar violeti tonetiem matiem. Atvainojiet, darga, sieviete ierunājās. Vai šis ir īstais ceļš uz šunspa?

-jā, atbildēja istabene.

un vēl kas. Es vēlētos aizsūtīt kapteinim pateicības vēstuli. Kāds bija viņa vārds?

jā, Huanita neapstadāmas atkārtoja.

Priekšā, gaiteņa gala, bija vienkāršās bruņas durvis. Huanita pa tam iestūma ratiņus saimniecības telpa. Viena puse bija sa­krauti lieli brezenta maisi ar netīro veļu un lielas plastmasas mu­cas ar izlietotajiem numuru apkalpošanas traukiem, kas gaidīja nogadašanu kuģa apakšstavos. Pa labi bija vairāki kravas lifti. Piestūmusi ratiņus pie tuvakājām lifta durvīm, Huanita pastiepa roku un nospieda pogu.

Viņas pirksts tikko manāmi drebēja.

Lifta durvis klusi nošņācās un atvērās. Huanita iestūma ratiņus kabīne un pagriezās pret vadības paneli. Atkal pasniedzas, lai no­spiestu pogu. Taču šoreiz viņa vilcinājās, truli raudzidāmas uz pa­neli. Viņa kavējas tik ilgi, ka lifta durvis atkal aizvērās un tas palika nekustīgi uz vietas šahta, beidzot, pavisam lēni, ka hipnozes vara, viņa nospieda c klāja pogu. Lifts iedūcās un sāka braukt lejup.

C klāja galvenais laba borta gaitenis bija šaurs un smacīgs, ar zemiem griestiem. Atšķirība no tukša divpadsmita klāja gaiteņa šeit valdīja rosība un burzma izsūtāmie, istabenes, krupjē, barmēnes, tehniķi, stjuarti, manikires, elektriķi un neskaitāmi citi dar­barūķi skraidīja šurpu turpu dažādos uzdevumos un pienāku­mos, kas bija lepna okeāna lainera ikdienas neatņemama sastāvdaļa. Huanita iestūma ratiņus šī skudru pūžņa vidu, tad apstājās un paraudzījās apkārt, it kā būtu apmaldījusies. Dau­dzi, garām steidzoties, uzmeta viņai niknus skatienus šaura gai­teņa vidu novietotie ratiņi uzreiz izraisīja sastrēgumu.

li, tu! Piesteidzās pikta sieviete uzraudzes uniformā. Seit nedrīkst vest ratiņus, tūlīt ved tos augšā uz saimniecības daļu!

Huanita neatbildējā, stavēdama ar muguru pret sievieti. Uz­raudze sagrāba viņu aiz pleca un pagrieza atpakaļ. Es teicu, aizvac tos… pazinusi Huanitu, viņa aprāvās.

Santamarija? Viņa iesaucas. Ko, elle, tu te meklē? Tev līdz maiņas beigām vēl piecas stundas. Tūlīt pat velcies augšā uz div­padsmito klāju!

Huanita klusējā, novērsusi skatienu.

-tu dzirdi? Brauc augšā, kamēr neesmu ierakstījusi tev rājie­nu un atvilkusi dienas algu. Tu…

Uzraudze apklusa. Viņu samulsinaja Huanitas stingā sejas iz­teiksme un tukšais, trulais skatiens.

Pametusi ratiņus gaiteņa vidu, Huanita pagāja garām uzrau­dzei un nedrošiem soļiem spraucas caur burzmu. Uzraudze ka apstulbusi lūkojas viņai nopakaļ.

Huanitas miteklis bija nomācoši šauru kajīšu džungļi kuģa pa­kaļgala tuvuma. Lai gan mašīntelpa atradās trīs klājus zemāk, bija jūtama dobja vibrācijā, un dīzeļdegvielas smaka indēja gaisu ka sērga. Tuvojoties kajītei, viņas soļi kļuva vēl gausaki. Citi apkal­pes locekļi, iēdami garām, bieži pagriezās atpakaļ un bažīgi no­raudzījās, sievietes dīvaina skatiena un rēgainas sejas izteiksmes pārsteigti.

Huanita nedroši apstājās pie savas kajītes durvīm. Pagāja minute, vēl viena. Pēkšņi durvis atvērās no iekšpuses, un iznāca melnigsnejā, tumšmataina sieviete. Viņa bija ģērbusies "haidparka" septītā klāja neformālā restorānā viesmīles formastērpa. Ierau­dzījusi Huanitu, viņa strauji apstājās.

-Huanita, meitiņ! Viņa iesaucās ar haiti akcentu. Tu mani nobiedēji.

Huanita joprojām klusēja. Raudzījas garām sievietei, it kā ne­redzētu to.

Huanita, kas noticis? Tu tik jocīgi skaties, it kā būtu redzejusi spoku.

Pēkšņi Huanitas urīnpūslis neiztureja spiedienu. Dzeltenas urīna tercītes šļakstot plūda gar kājām un krājās peļķe uz linoleja grīdas.

Sieviete viesmīles tērpa palēca atpakaļ. Ci!

Skaļais uzsauciens atmodināja Huanitu. Stiklaino acu skatiens atdzīvojas. Pievērsās durvis stāvošajai sievietei. Tad tas lēni, pa­visam lēni nopētīja viņas seju, kaklu, kur vienkāršā ķedite karājās zelta medaljons. Uz tā bija attēlota daudzgalvaina čūska zem stilizētas saules stariem.

Pēkšņi Huanitas acis iepletās. Strauji izstiepusi rokas, it kā lai atgaiņatos, viņa paspēra grīļīgu soli atpakaļ gaiteni. Viņas mute pavērās ka biedejoša sārta ala.

Tad atskanēja kliedzieni.