Tumsas rats

33

Šajā ceļojumā tik daudz kas ir pirmoreiz, nodomāja Betija Džondrova no parādaishilsas Arizonas štata, gaidīdama kinote­ātra "Belgravia" zeltitaja vestibila ar programmas gramatiņu ro­ka. Vakar viņa kopā ar dvīņumāsu villu bija aizgajusi uz sejona sunspa izveidot jauki saskaņotus tetovējumus uz dibena viņai taureniti, Villai kameni. Rīdžentstrita viena no kuģa divām lepnākajām iepirkšanās arkadem viņas bija iegādājušās kaju sprādzes ar īstiem briljantiem un tagad uzlika tās katru vakaru. Kas varētu noticēt, domāja Betijā, ka viņam abam ir astoņi bērni un tagad jau ir vienpadsmit sprigani mazbērni? Paldies dievam, ka viņas vienmēr rūpējās par savu izskatu, atšķirība no daudzam vidusskolas klasesbiedrenem. Betija īpaši lepojas ar to, ka sešdes­mit trīs gadu vecuma viņai vēl der vidusskolas izlaiduma kleita tas uzlaikošanas rituālu viņa nepagurusi atkārtoja katru gadu izlaiduma balles gadadiena.

Viņa atkal paraudzijās apkārt un ieskatījās pulksteni. Jau gan­drīz viens nakti. Kur tā Villa iekritusi? Viņa pirms kādas pusstun­das aizgāja nopirkt baterijas fotokamerai. Varbūt vēl agrāk.

Tieši Villa visvairāk karoja satikt kinozvaigzni Bredoku vailiju. Viens no šī brauciena spožākajiem piedāvājumiem un viens no iemesliem, kāpēc viņas to izvēlējās, bija vailija jaunākās šaus­mu filmas pirmizrādes solījums okeāna vidu. Tā bija paredzēta desmitos, taču Bredoku vailiju, ka vēstīja baumas, vetrainaja lai­ka bija pievārējusi neliela jūras slimība.

Viņa atkal nopētīja publiku, bet Villa joprojām nerādījās. Ja vi­ņa tūlīt neieradīsies, Betijai būs vienai jātiēkas ar vailiju. Viņa iz­vilka no somiņas pūdernīcu, aplūkoja spogulīti savu seju, viegli pieskārās ar mutautiņu lupu kaktiņiem, tad aizcirta pudernicu un ielika atpakaļ somiņa.

Pēkšņa rosība skatitaju pulciņa ārmala vēstījā, ka gaidīšana nav bijusi veltīga. Bredoks vailijs bija klat uzcirties lepna tumši zila bleizerā un kremkrāsās bikses, iesoļoja vestibila vairāku ku­ģa virsnieku pavadībā. Viņš izskatījās vesels ka rutks.

Ieraudzījis sieviešu bariņu, viņš nāca pie tam, plati smaidī­dams. Labvakar, dāmas! Viņš sveicinaja un pasniedzas krūšu kabatā pēc pildspalvas, kamēr sievietes, ķiķinadāmas un sarkdāmas, pastiepa viņam pretī filmas programmiņas. Vailijs spraucas cauri pubtikai, uzrunādams visus, parakstīdams programmiņas un pozēdams fotogrāfijām. Dzīvē viņš bija pat vēl glītāks nekā uz ekrāna, Betija vēl brīdi vilcinājās, cerība, ka masa uzradisies pē­dēja brīdi, bet tad jau vailijs stāvēja viņas priekšā.

— pēdējā, bet ne mazsvarīgakā, viņš šķelmīgi piemiedza ar aci, satvēra viņas plaukstu savējas un silti to saspieda. Man jau teica, ka ar šo kuģi ceļo dažas patiesi burvīgas dāmas. Es viņiem neticēju līdz šim brīdim!

— ko jūs, vailija kungs, Betija ar draisku smaidu atbildēja. Jūs jokojat. Man ir seši mazbērni, vai zināt.

Viņa acis izbrīna iepletās. Seši mazbērni? Kas to būtu domā­jis? Tad viņš atkal piemiedza ar aci.

Betija Džondrova nezināja, ko atbildēt. Nosarkusi līdz matu saknēm, viņa pirmoreiz pēdējā pusgadsimta laika atkal sajūtas ka nevainīga, samulsusi, apjukusi skolniecite, kuras roku satvē­ris futbola komandas kapteinis.

— Es jums uzrakstīšu veltījumu. Vailijs paņēma no viņas pro­grammiņu, ar lepnu žestu uzšņāpa savu parakstu un devās tālāk, pēdējoreiz pamadams pielūdzejam.

Betija pacēla programmiņu un aplūkoja uzrakstīto. "visjaukakajai draiskajai vecmāmuļai mīla un franču skūpsti, Breds Vailijs."

Viņa turēja programmiņu trīcošas rokas. Liktenis bija lēmis, ka šis bija viens no skaistakajiem brīžiem viņas dzīve. Kad Villa to ieraudzīs…

Vailijs bija pazudis, un.vestibilu sāka pildīt sapucejušies skatitaji. Betija atguvas no sapņiem jāiet aizņemt divas labas vie­tas, un veicīgi! Lai gan Villa nokavēja tikšanos ar Bredoku, viņa vēl varēja paspēt uz pirmizrādi.

Viņa parādīja kontrolierim savu iepriekš rezervēto biļeti, iegāja zālē, atrada ļoti labu vietu paša priekšā un nolika uz, blakus esoša krēsla savu somiņu, "Belgravia" kinozāle bija iespaidīga telpa, kas aizņēma lielāko daļu kuģa priekšgala no otra līdz piek­tajam klājam, svinīgi tumša, gaumīgi rotata ar zilam un dzelte­nam neona gaismam, ar mīkstiem, ērtiem sēdekļiem, platu skatu­vi un lielu balkonu. Drīz vien, par spīti vēlajai stundai, ietilpīga zāle ar piecsimt vietām bija pilna. Jau pēc brīža gaismas nodzisa, un Bredoks vailijs smaidīdams parādījās uz skatuves priekškara priekšā, viena prožektora spožaja gaisma. Viņš teica dažus vār­dus par filmu, pastāstīja pāris joku par uzņemšanas grupas dar­bu Ņujorka, pateicas dažādiem producentiem, aktieriem, scenāri­jā autoram, režisoram un spēcefektu dizaineram. Aizsūtīja pubtikai gaisa skupstu un nogaja no skatuves. Zāle atskanēja ap­lausi, uz, priekškara parādījās izgaismots 20th century fox logo­tips, un priekškars atvērās.

Skatitaji noelsas. Betija Džondrova pielika roku priekšā mutei. Tieši ekrāna priekšā karājās izcils butaforiju mākslas meistar­darbs filmas projektora apgaismota pārsteidzoši reālistiskā sie­vietes līķa figūra, no kuras pilēja asinis. Skatitaju vidu atskanēja satraukta murdoņa, redzot šo baiso pārsteigumu, kas laikam bija īpaši paredzēts pirmizrādes noskaņas uzkurināšanai. Figūra bija paslēpta aiz priekškara un pēc tam atklala, lai pārbiedētu publi­ku. Tā bija apbrīnojami reālistiskā pat pārāk.

Parādījās filmas nosaukums "vivisektors", un burti rēgojās tie­ši uz ķermeņa, uz krūtīm, kas tiešam izskatījās ka prāta jukuša ķirurga apstrādātas. Publika apbrīna noelsas par šādu asprātīgu, bet reize arī atbaidošu akcentu.

Betija pēkšņi paliecās uz priekšu. Butaforiska līķa apģērbs šķita dīvaini pazīstams ar asinīm nošķaidītā vizuļojošā zīda kleita, melnas laiviņas, īsie, gaišie mati…

Pieķērusies pie priekšējās rindas sedekļa atzveltnes, viņa pie­trūkās kājās.

Villa! Viņa iesaucas, radīdama ar roku. Ak, mans dievs! Tā ir Villa! Mana māsa! Kajs viņu noslepkavojis! Ar griezīgu klie­dzienu, kas parskaneja visu zaļi, viņa bezsamaņa atkrita krēsla. Attēls uz ekrāna nodrebēja, tad satumsa. To redzot, skatitaji pie­lēca kājās un, panika kliegdami, grūstīdamies, metas uz izejas durvju pusi.