Tumsas rats

70

Rodžers Meilzs dzirdēja steidzīgus soļus un paslēpās devītā klāja gaiteņa stūrī. Garām aizskrēja histērijas pārņemtu pasažieru bars, klaigajot, vicinot rokas, sazin kādas neprātīgās iedomas pārņemti. Viena roka viņš bija sažņaudzis magnētisko atslēgu, nemitīgi taus­tīdams un berzēdams to kā burvju amuletu. Ar otru roku viņš iz­vilka blašķi un iedzera lielu malku dārga viskija astoņpadsmit gadus veca macallan -, tad ielika blašķi atpakaļ kabatā. Viena acs jau sāka aizpampt no sitiena, ko viņš bija saņēmis cīniņā ar histē­risku pasažieri pie restorāna "Oskars", bija tādā sajuta, it kā sasi­tuma vieta kāds suknetu iekša gaisu, piepušot to arvien vairāk. Bal­tais krekls un smokings bija notraipīts ar asinīm, kas vēl joprojām pilēja no deguna. Viņš laikam izskalas drausmīgi.

Viņš ielūkojas pulksteni, lidz sadursmei trīsdesmit minūtes, ja tas, ko viņš bija dzirdējis, atbilda patiesībai, un, visticamak, tā arī bija. Viņš paraudzijās apkārt, lai pārliecinātos, vai gaitenis ir tukšs, tad izspraucas no slēptuves. Par katru cenu bija jaizvairas no pasažieriem. Tagad uz "Britānijas" klāja bija ka filma "mušu valdnieks" katrs pats par sevi, bet tieši bagalu kretīnu bars visāt­rāk mēdz nonākt līdz brutalai rīcībai.

Viņš uzmanīgi lavijas projām pa devītā klāja gaiteni. Lai gan tuvumā neviena nebija, no visam pusēm skanēja attāli kliedzieni, bļāvieni, izmisuma saucieni un šņuksti. Viņš nespēja noticēt sa­vam acīm, ka kuģa virsnieki un drošības dienesta darboņi kaut kur pazuduši, atstājot viesu apkalpošanas personālu satrakota pasažieru pūļa varā. Viņš neko nebija dzirdējis, nebija saņēmis nekādus norādījumus, bija skaidri redzams, ka šādā mēroga ka­tastrofai nekāda glabšanas plana nebija. Kuģis bija pārvērties par īstu elli, kur neko nevarēja uzzināt, bet visdrausmīgākās baumas izplātījās ka meža ugunsgrēks.

Meilzs aizslīdēja pa gaiteni, sažņaudzis sauja atslēgu. Tā bija viņa glābiņš no šis vājprātā valstības, un viņš to liks lieta nekavējoties. Viņš negribeja būt viens no četrtūkstoš trīssimt nelaimī­gajiem, kas tiks sašķaidīti ka malta gaļa, kad kuģis uztrieksies uz liela sēkļa bīstamākajām klintīm. Veiksminieki, kuri pārcietis trie­cienu, nodzīvos divdesmit minūtes ilgāk, kārpīdamies ledaina ūdeni, līdz nosals.

Šaja ballīte viņš nepiedalīsies, liels paldies, bet nē.

Viņš iedzera vēl malku viskija un izslīdēja pa durvīm ar sar­kanu uzrakstu "izeja". Noskrēja pa metāla kāpnēm, sparīgi ci­lājot īsās kājas, tad apstājās kāpņu laukumiņa divus posmus ze­māk, lai ielūkotos gaiteni, kas veda uz starpklāju, kur atradās kreisa borta glabšanas laivas. Lai gan gaitenis atkal bija tukšs, izmisušo un nikno pasažieru klaigašana uz šī klāja bija skaļāka. Viņš nespēja saprast, kāpēc netiek palaistas glabšanas lai­vas. Viņš bija piedalījies glabšanas apmācības un pāris reizes bija nolaidies jūra bnvaja kritiena. Šis laivas bija neticami iztu­rīgas, un kritiens ūdeni, sēžot droši piesprādzētām mīksta sedekli, nebija bīstamāks par braucienu disnejlendas ātrākciju kalni­ņos.

Kad viņš ap stūri tuvojās ārējam starpklājam, puļa klaigašana pieņēmās spēkā. Tas jau bija gaidams pie aizslēgtajām lūkam bija sapūlējies bariņš pasažieru, kas dauzijas pie durvīm un sau­ca, lai atver.

Vienīgais ceļš pie kreisa borta glabšanas laivam bija caur šo pūli. Arī labā borta pusē noteikti bija saskrejis vismaz tikpat daudz cilvēku. Viņš devās uz priekšu, joprojām sažņaudzis sau­ja atslēgu. Varbūt neviens viņu nepazīs.

— skatieties! Kruiza direktors!

— kruiza direktors! Ei, jūs! Meilz!

Pūlis metas viņam pretī. Piedzeries vīrietis ar ugunīgi piesar­kušu seju sagrāba Meilzu aiz piedurknes. — Kas, ellē, te notiek? Kāpēc netiek palaistas glabšanas laivas? Viņš parāva Meilza roku. Ko? Kāpēc?

— es pats neko vairāk nezinu! Pārbīli aizžņaugta balsi iesau­cas Meilzs, pūlēdamies atbrīvoties. Man neviens nekā nav teicis!

— nemuldi! Viņš iet uz glābšanas laivam tāpat kā tie pirms viņa!

Kāda cita roka sagrāba Meilzu un parāva sāņus. Viņš juta, ka plīst smokinga žakete. — Laidiet mani! Meilzs ieķērcās, sprauk­damies uz priekšu. Es neko nezinu!

— stāsti vien!

— mēs gribam tikt glābšanas laivas! Šoreiz jūs mūs neatstāsiet aiz durvīm!

Panikas parņemtais pūlis saklupa ap viņu un raustīja ka bēr­ni, ķīvēdamies par lelli. Skaļi notirkšķeja krekla piedurkne.

— laidiet! Viņš lūdzās.

— jūs, nelieši, neatstasiet mūs noslīkt!

— glabšanas laivas jau ir palaistas, tāpēc neviens no koman­das nav manams!

— vai tā ir taisnība, tu, mērkaķi?

— es jūs ielaidīšu, pārbijies iekliedzas Meilzs, pacēlis vīrs gal­vas atslēgu, ja jūs liksiet man mieru!

Pūlis pierima, apdomājot dzirdēto. Tad kāds ierunājās: — viņš teica, ka ielaidīs mūs!

— Vai dzirdējāt? Laidiet mūs iekšā!

Pasažieri stūma viņu uz priekšu, pēkšņi pierimuši, cerību spārnoti. Ar trīcošu roku Meilzs ielika atslēgu slēdzenē, atgrūda durvis vaļā, metās iekšā, pagriezās un mēģināja aizcirst tās aiz sevis. Tas bija veltīgas pulēs. Pūlis izspraucas cauri, nostumjot viņu pie malas.

Viņš pierausās kājas. Viļņu duna un vēja gaudošana bija ap­dullinoša. Vīrs bangam bija sabiezējuši lieli, saraustīti miglas blā­ķi, bet starp tiem vidēja melns, nikni putojošs okeāns. Klāju ap­skaitīja šļakatu mākoņi, uzreiz izmērcējot Meilzu līdz adai. Viņš pamanīja piu un Krouliju stāvam pie laivu palaišanas vadības paneļa kopā ar kādu pasažieri baņķieri un pārsteigumā raugamies uz saskrejušajiem ļaudīm. Viņiem līdzās stāvēja gaļas rūpnieka atraitne fmilija halberga. Pasažieru pūlis metas pie pirmās brīvās laivas, un Liu un Kroulijs kopā ar baņķieri metas tos aptu­rēt. Atskanēja kliedzieni un bļāvieni, un atbaidošas duru sitienu skaņas. Kroulijam no rokam izkrita rācija un aizslīdēja pa klāju, pazūdot no skata.

Meilzs nogaidīja. Viņš zinaja kārtību. Zināja, ka rīkoties ar iaivam, zinaja to palaišanas secību un neparko negatavojas sēsties tajā kopā ar sātrakotu pasažieru baru. Pūļa un Liu vīru kautiņš kļuva arvien neželīgāks, un pasažieri cīniņa karstuma šķita pie­mirsuši Meilzu. Viņš pagūs tikt projām, kamēr tie vēl neko nebūs apjēguši.

Liu saplosīta seja bija nopludusi asinīm. Paziņojiet uz re­zerves komandtiltiņu! Viņš uzsauca Dalbergai, pirms satrako­tais pūlis nogaza viņu no kājām.

Meilzs devās garām kaušļiem uz klāja tālāko galu. Garām iedams, viņš neuzkrītoši nospieda pāris pogas laivu palaišanas panelī. Viņš iekāps laiva, palaidis to un dosies projām. Iedarbo­sies GPIRB, un līdz vakaram kāds viņu atradīs.

Nonācis pie pēdējas laivas, viņš ar trīcošu roku atvēra vadī­bas paneli un sāka iedarbinat palaišanas mehānismu. Viņš vēro­ja, kā pūlis spēkojas ar baņķieri un bradā kājām tagad jau nekus­tīgos Liu un Krouliju. Kāds pagriezās uz viņa pusi. Vēl viens.

— skat! Viņš grib palaist laivu! Maitasgabals!

— pagaidi!

Vairāki pasažieri metas uz viņa pusi.

Meilzs drudžaini nospieda pārejās pogas, un laivas pakaļga­la iekāpšanas lūka atvērās hidrauliskajās eņģēs. Viņš metas turp, bet pūlis viņu apsteidza. Sagrāba un atvilka atpakaļ.

— tu, maita!

— laivā pietiek vietas mums visiem! Viņš iespiedzas. Lai­diet, idioti! Pa vienam!

— tu pēdējais! Kārns vecs kraķis ar neticamu spēku pagrūda viņu malā un pazuda laivā, viņam sekoja pārejie, kliegdami, asi­nīm notašķījušies. Meilzs arī mēģināja iekļūt laiva, bet viņu sagrāba un atrāva atpakaļ.

— mērglis!

Paslīdējis uz slapja klāja, viņš pakrita un tika atgrūsts pret klāja margam. Pieķeries pie tam, viņš pieslējās kājas. Tie neatstas vi­ņu ārpus laivas. Viņš neļaus šiem atņemt laivu. Viņš sagrāba vī­rieti, kas stāvēja ceļa, nogaza no kājām, atkal paslīdēja. Vīrietis piecēlās un uzbruka viņam, un viņi abi sāka spēkoties, cieši sa­ķērušies, atspiedušies pret margam. Meilzs stingri nostājās uz kājām, turēdamies pie margam, kamēr pūlis drūzmējas un plosījās, pūlēdamies iekļūt iekša pa šauro luku.

— es jums esmu vajadzīgs! Meilzs cīkstēdamies iebļāvās. Es protu to darbinat!

Atgrūdis uzbrucēju, viņš atkal metas uz lūku, bet tajā sakāpušie tagad jau pulējās aizvērt ieeju.

— Es protu to darbināt! Viņš ieķērcās, ar nagiem iegrābies dur­vis ieklupušo pasažieru muguras.

Un tad tas nolika atbaidošā, drudžainā paātrinajumā kā ļaunā murgā. Šausmu pārņemts, viņš redzējā, ka pagriezās rite­nis, noslēdzot lūku. Viņš sagrāba riteni, pūlējās pagriezt to atpa­kaļ, tad nošķindeja atlaistie turētāji un glabšanas laiva sāka slī­dēt lejā pa rampu, raujot līdzi Meilzu un vēl dažus cilvēkus. Viņš tentereja tiem līdzi pa ieeļļotajām metāla sliedēm, bezpalīdzīgs, nespēdams apstāties, līdz piepeši bija nonācis brīvajā kritienā virs melnajiem okeāna viļņiem un meta gaisā kuleņus.

Pēdējais, ko viņš redzēja pirms iekrišanas ūdeni, bija kuģis, kas iznira no dūmakas tieši "Britānijas" priekšā, gatavs to taranēt.