Tumsas rats

62

Otrās klases informācijas tehnoloģiju speciālists Korijs Penners sēdēja monitoru blāzmas apgaismotajā centrālaja serveru telpa uz B klāja.

It nodaļas vadītājs Hufnagels, noliecies par Pennera plecu, caur aizsvīdušajām brillēm raudzījās ekrāna. — Nu, vai varēsi to izdarīt? Viņš jautāja.

Jautājumu pavadīja skābenās elpas dvesma, un Penners sa­knieba lūpas. — Šaubos. Izskatās tīri spēcīgi aizsargāts.

Klusībā viņš bija pārliecināts, ka varēs. Uz "Britānijas" nebija daudz tādu sistēmu ja vispār kāda bija - kuras viņš nespētu ielauzties, taču nebija ieteicams par to lielīties priekšniekam. Jo vairāk priekšniecība uzzina par savu darbinieku prasmēm, jo smagak tos apkrauj ar darbiem par to viņš bija pārliecinājies no rūgtas pierēdzes. Turklāt viņš negribējā, lai kāds uzzina, ka viņš bnvaja laika piekļūst kuģa slepenajiem datiem. Piemēram, pievēršot īpašu uzmanību "Britānijas" maksas video kanāliem, viņš bija izveidojis tīri jauku personisku dvd filmu kolekciju.

Viņš nospieda dažus taustiņus, un ekrāna parādījās cits logs:

Kuģis "Britānija" centrālas sistēmas

Autonomie pakalpojumi (uzturēšanas režīms) motori

Vadība

Apkure, ventiiacijā, gaisa kondicionēšana

Elektrība

Finanses

Korpuss / stabilizatori

Ārkārtas gadījumi

Penners ar peli sameklēja vadība un no apakšizvelnes, kas parādījās, izvēlējās komandu autopilots. Ekrānā parādījās kļūdas paziņojums: autopilotam uzturēšanas režīms sistēmas darbības iaika nav pieejams.

To jau viņš bija gaidījis. Izejot no izvelņu sistēmas, viņš atvēra komandu atgadni un sāka ātri klabinat taustiņus. Ekrānā parādījās vairāki mazi lodziņi.

— ko tu dari? Jautāja flufnagels.

— piekļūšu autopilotam no diagnostikas puses. Ka tieši viņš panāks šo piekļuvi, viņš neteiks. I lufnagelam viss nav jazina.

Serveru telpas tālākajā galā iezvanījas telefons, un viens no tehniķiem pacēla klausuli. Hufnagela kungs, jums zvana, ser. Tehniķa sejas izteiksme bija saspringta un raižpilna. Penners zināja, ka viņš pats droši vien arī uztrauktos, ja nebūtu tik augstas domas par savam prasmēm.

— nāku. Un Hufnagels aizsteidzas.

— Paldies dievam. Penners aši izņēma no laboratorijas uzsvārča kabatas kompaktdisku, ieslidināja to diskiekārtā un iekopeja da­tora trīs utilītprogrammas sistēmas procesu novērotāju, kripto­grāfisku analizētāju un heksadecimālo disasembleru. Atkal noglabājis disku kabatā, viņš ekrāna paslēpa programmas fona vēl pirms Hufnagela atgriešanas.

Pēc dažiem peles klikšķiem ekrāna parādījās jauns logs:

Kuģis "Britānija" centrālas sistēmas

Autonomas sistēmas (diagnostikas režīms)

Vh apakšsistēma

Autopilota valdības pamata apakšstruktūra

Viņš nolēma jautāt pirmais, kamēr Hufnagels atkal nesāk vi­ņu iztaujat. — Kad es… tas ir, ja es pārņemšu vadības kontroli, ko pēc tam?

— dezaktivē autopilotu. Piebeidz to pavisam un pārslēdz stū­res manualo vadību uz rezerves komandtiltiņu.

Penners aplaizīja lūpas. — Tā taču nav taisnība, ka kapteine Meisone sagrābusi…

— ir gan. Bet tagad ķeries pie darba.

Penners pirmoreiz sajuta tādu ka nemieru. Pārliecinājies, ka procesu novērošanas programma darbojas, viņš izvēlējās autopi­lotu un noklikšķināja uz pogas "diagnostika". Parādījās jauns logs, un tajā sāka zibēt bezgalīgas skaitļu virknes.

— kas tas?

Penners paraudzijās uz procesu novērošanas programmu un iekšēji nopūtās. Tipisks it šefs, viņš nodomāja. Hufnagels zinaja visus jaunākos modes vārdiņus "platņserveru bloka slodzes līdzsvarošana" un "serveru virtualizacija" un varēja apvārdot virsniekus līdz bezsamaņai, taču nenieka nejēdza no sarežģītas datu sistēmas īstājiem darbības principiem. Skaļi viņš atbildēja: — tie ir autopilota dati, kas tiek radīti realaja laikā.

— un?

— un es tiem mainīšu virzienu, sameklēšu partraukuma steku, pēc tam ar iekšējo trigeru notikumu palīdzību izjaukšu procesu.

Hufnagels gudri pamāja ar galvu, it kā būtu kaut ko no teikta sapratis. Pagāja krietns brīdis, kamēr Penners pētīja datus.

— nu? Satraucas Hufnagels. Darbojies! Mums ir nepilna stunda laikā.

— tas nav tik vienkārši.

— kāpēc ne?

Penners norādīja uz ekrānu. — Paskatieties. Tas nav heksade­cimālās komandas. Tas ir šifrētas.

— vai vari noņemt šifru?

Vai lācis var kakāt mežā? Nodomāja Penners. Un pēkšņi viņš apjautā, ka, izspēlējot šo situāciju pareizi, viņš varētu iegūt jau­ku, dāsnu prēmiju vai varbūt pat paaugstinajumu. Korijs Penners pirmās klases it specs, hakeris varonis, "Britānijas" glābējs.

Tas viņam patika, tas skanēja lepni. Satraukums pārgaja šis darbiņš būs tīrais nieks. — Tas būs grūti, ļoti grūti, viņš atbildēja pienācīgi melodramatiskā tonī. Te ir izmantota nopietna šifrē­šanas metode. Vai varat kaut ko par to pastastīt?

Hufnagels papurinaja galvu. — Autopilota kodēšana tika uzdota ka arpakalpojums kādai vācu firmai. Korporācijā nevar atrast ne do­kumentus, ne specifikācijas. Bet Hamburgā darba laiks beidzies.

— tad man būs jaanalizē kodēšanas paraksts, lai varētu no­teikt, kādu atšifrēšanas stratēģiju pielietot.

Hufnagels vēroja, ka viņš izlaiž autopilota datu straumi caur kriptogrāfisko analizetaju. — Izmantota vietēja aparatūras bāzes šifrēšanas sistēma, viņš paziņoja.

— vai tas ir slikti?

— nē, tas ir labi. Parasti aparatūras šifrēšana ir diezgan vāja, varbūt kāds trīsdesmit divu bitu variants. Ja vien tas nav simet­riskas šifrēšanas algoritms vai kāds liela bitu skaita algoritms, es, cerams, varēšu to uzlauzt… tas ir… atšifrēt pēc kāda laiciņa.

— mums nav nekāda laiciņa. Ka jau teicu, mums ir nepilna stunda.

Penners neklausijās viņā, ieurbies ar skatienu analizētāja lo­ga. Par spīti optimismam, viņš sāka apjaust uzdevuma nopietnī­bu. Viņš pēkšņi vairs neraizējās par to, vai priekšnieks redz viņa izmantotos ne pārāk atļautos līdzekļus.

— nu? Mudinaja Hufnagels.

— uzgaidiet, ser. Analizētajs pašlaik nosaka, cik stipra ir šifrē­šana. Atkarība no bitu dziļuma es varu veikt sanu kanāla uzbru­kumu vai…

Analizētājs beidza darbu, un ekrāna parādījās skaitļu stabiņš. Lai gan serveru telpa bija silti, Penneram pārskrēja auksti drebuļi.

— Jēziņ, viņš nomurmināja.

— kas ir? Uzreiz iejautājās Hufnagels.

Penners ka apstulbis raudzijās uz datiem. — Ser, jūs teicāt, ne­pilna stundā. līdz… kam tieši?

— lidz "Britānijas" sadursmei ar Maitasputnu klintīm.

Penners norija siekalas. — Un, ja man neizdodas, kāds ir rezer­ves plāns?

— tas uz tevi neattiecās, Penner. Darbojies tikai!

Penners atkal norīstījās. — Šajā sistēma izmantota eliptiskas līk­nes kriptogrāfijā. Visjaunākais variants. Tūkstoš divdesmit četru bitu publiskas atslēgas priekšgals ar piecsimt divpadsmit bitu si­metriskas atslēgas aizmuguri.

— un? Noprasīja it šefs. Cik daudz laika tas tev prasīs?

Jautājumam sekojošaja klusuma Penners pēkšņi skaidri sa­dzirdēja kuģa motoru dobjo dunoņu, viļņu sišanos pret kuģa priekšgalu, joņojot pārmērīgā ātruma pretī vētrai, vēja un viļņu attālo šalkoņu, kas bija dzirdama pat caur bezlogu telpas venti­latoru troksni.

— Penner? Sasodīts, cik ilgi?

— tik daudz gadu, cik smilšu graudiņu ir visas pasaules jūru krastos, viņš nočukstējā, un vārdi no šausmām gandrīz aizķērās kaklā.