Tumsas rats

20

Konstansa Grīna kopā ar Mariju Kazuļinu soļoja pa lepno gai­teni. Viņa juta neierastu satraukumu noslēpumu, mānīšanās un detektīva gaitu patīkamas trīsas.

— jums šī forma lieliski piestāv, Kazuļina sava neveiklajā iz­runā nočukstēja.

— paldies, ka atnesat to uz manu kajīti.

— tas nebija grūti. Lai nu kas, bet šie formastērpi mums ir pār­pilnībā. Varbūt tikai netīras veļas ir vairāk.

— nekad nebiju redzējusi šādas kurpes.

— darba kurpes. Tādas valka medmāsas. Tām ir mīksta zole kā krosenēm.

— krosenēm?

— vai tas nav īstais vārds? Brīnījās Marija. Tagad atcerie­ties jūs esat kajīšu stjuarte un nedrīkstat runāt ar pasažieriem to drīkst tikai, strādājot viņu kajītēs. Garām ejot, neskatieties nevie­nam acis. Atkāpieties pie malas un skatieties grīda.

— sapratu.

Marija soļoja pa priekšu līdz stūrim, tad iegāja pa durvīm bez uzraksta. Aiz tam bija vēlas telpa un divi kravas lifti. Marija piegāja pie liftiem un nospieda pogu braukšanai lejā. Ar ko jūs gribat runāt?

— ar cilvēkiem, kuri uzkopj lielas luksuskajītes divstāvu un trīsstāvu.

— tie arī labāk runa angliski, tāpat kā es.

Lifta durvis atvērās, un viņas iegāja kabīnē. Daži strādājošie nemaz neruna angliski? Jautāja Konstansa.

Marija nospieda C klāja pogu, un lifts sāka braukt lejup. Lielākā daļa apkalpojoša personāla nerunā angliski. Firmai tas ir pa prātam.

— lētāks darbaspēks?

— jā. Un, ja mēs nevaram sava starpa sarunaties, tad nevaram apvienoties. Protestēt pret darba apstākļiem.

— kas vainas darba apstākļiem?

— pati redzēsiet, Grīnas jaunkundze. Bet jums jābūt ļoti piesar­dzīgai. Ja jūs pieķers, mani atlaidīs un Ņujorkā izsēdinās no ku­ģa. Jums jaizliekas par ārzemnieci, jarunā lauzītā angļu valodā. Mums jaatrod jums tāda valoda, ko neviens cits nezina, lai nevarētu iztaujāt. Vai jūs protat vēl kādu valodu?

— ja. Itāliešu, franču, latiņu, grieķu, vācu…

Marija iesmējās, šoreiz no sirds. Pietiek! Man šķiet, vāciešu apkalpes vidu nav. Jūs būsiet vāciete.

Durvis atvērās uz C klājā, un viņas izkāpa. Uzreiz bija redza­ma pasažieru un apkalpes klāju atšķirība. Šeit nebija ne paklāju uz grīdas, ne gleznu pie sienas, ne cēlkoksnes apdares. Tas drī­zāk izskatījās pēc slimnīcas gaiteņa šaura, nospiedoša metāla un linoleja valstība. Griestu paneļos paslēptas dienasgaismas spuldzes meta asu, nemīlīgu gaismu. Gaiss bija smacīgs un netī­kami silts, dažādu dvaku pārpilns ceptas zivis, veļas mīkstinā­tājs, motoreļļa. Šeit arī vairāk bija jūtama motoru dobja duna. Šur­pu turpu savas darba gaitas šaudījās komandas locekļi vieni formastērpos, citi T kreklos vai netīros treniņtērpos.

Marija soļoja pa priekšu pa šauro gaiteni. Abas puses bija nu­murētas durvis bez uzrakstiem, ar koka imitācijas apdari. Šis ir kopmītņu klājs, čukstēja Marija. Manas istabiņas kaimiņienes strādā lielajās kajītēs, varēsiet parunāt ar viņām. Teiksim, ka jūs esat mana draudzene, ko es satiku veļas mazgātavā. Atcerieties, jūs esat vāciete un angliski runājat slikti.

— atcerēšos.

— mums vajag kādu iemeslu, kāpēc jūs uzdodat jautājumus.

Konstansa brīdi padomāja. Varbūt teikt, ka es strādāju mazajās kajītēs un gribētu tikt pie labāka darba?

— labi. Tikai neizrādiet pārmērīgu dedzību šeit katrs gatavs iedurt otram dunci mugura, lai iegūtu darbu ar labākam dzeramnaudam.

— sapratu.

Marija vēlreiz nogriezās ap stūri, tad apstājās pie kādam dur­vīm. Šī ir mana istabiņa, viņa paziņoja. Esat gatava?

Konstansa pamāja ar galvu. Marija dziļi ievilka elpu un atvē­ra durvis.

Telpa bija šaura ka cietuma kamera, kādas četrpadsmit reiz desmit pēdas liela. Pie tālākas sienas bija ierīkoti seši nelieli sie­nas skapīši. Nebija ne krēslu, ne galdu, nedz arī durvju uz vannasistabu. Pie kreisās un labas puses sienas bija ierīkotas pieticī­gas guļamlavas trijos stāvos. Katras guļvietas galvgali bija mazs plauktiņš ar naktslampiņu. Paraudzījusies apkārt, Konstansa pa­manījā, ka uz katra no šiem plauktiņiem bija sakrautas gramatas, tuvinieku fotogrāfijās, sakaltēti ziedi, žurnāli trūcīga un skum­ja lāviņās iemītnieces privātā valstība.

— jūs te dzīvojat sešas? Viņa neticīgi jautāja.

Marija pamāja ar galvu.

— es nevarēju iedomāties, ka var būt tādā šaurība.

— tas vēl nav nekas. Jums vajadzētu redzēt, ka izskatās uz D klājā, kur guļ NKP personāls.

— NKP?

— "nav kontakta ar pasažieriem". Cilvēki, kuri mazgā veļu, uz­kopj motortelpas, gatavo ēdienu. Marija pašūpoja galvu. Kā cietumā. Viņi neredz dienasgaismu, neieelpo svaigu gaisu pat čet­ru menešu garumā. Strādā sešas dienas nedēļā, desmit stundas dienā. Saņem no divdesmit līdz četrdesmit dolāriem diena.

— bet tas taču ir mazāk par minimālo algu!

— minimālo algu kur? Mēs esam nekurienē jūras vidu. Algu likumi šeit nav spēka. Kuģis reģistrēts Libērijā. Viņa paraudzī­jās apkārt. Manas kaimiņienes ir ēdnīca. Atradīsim viņas tur.

Atkal viņas līkumoja pa šaurajiem, pēc sviedriem dvakojošajiem gaiteņiem Marija pa priekšu, Konstansa cieši pa pēdam. Apkalpes ēdamtelpa atradās kuģa vidu, tā bija liela telpa ar ze­miem griestiem. Apkalpes locekļi, visi formastērpos, sēdēja pie ga­riem kafetērijas galdiem, nodūruši skatienus šķīvjos. Iestājusies rindā, Konstansa paraudzījās apkārt, un viņu nepatīkami pārstei­dza telpas trūcīgais izskats, kas tik ļoti atšķiras no pasažieru greznajiem restorāniem un saloniem.

— tads klusums, viņa nobrīnījās. Kāpēc cilvēki nesarunā­jās?

— visi noguruši. Un arī satriekti par Huanitu. Istabeni, kas sa­juka prātā.

— sajuka prātā? Kas notika?

Marija pašūpoja galvu. Tas nav nekāds retums, tikai parasti tas notiek ilga brauciena beigas. Huanita sajuka prātā… izplēsa pati sev acis no pieres.

— ak dievs! Vai jūs viņu pazinat?

— mazliet.

— vai viņai varēja būt kādi sarežģījumi dzīve?

— mums visiem ir savi sarežģījumi, Marija nopietni atbildē­ja. Citādi mēs te nestrādātu.

Viņas izvēlējās pusdienas no nepievilcīgā piedāvājumā trek­nas vārītās sālītas liellopu gaļas šķeles, ūdeņaini kāposti, saķepuši rīsi, lipīgs gaļas un kartupeļu sacepums, pliekana izskata dzeltenas biskvītkūkas, un Marija veda Konstansu pie galdiņa, kur divas viņas istabas biedrenes gurdeni tiesaja savas porcijas. Marija viņas iepazistināja jauna tumšmataina grieķiete vārda Nika un pusmuža filipiniete Lurdesa.

— es tevi iepriekš neesmu redzējusi, Nika neskaidrā izruna ieminējās.

— es strādāju uz astotā klāja, Konstansa atbildēja, neaizmir­stot vācu akcentu.

Sieviete pamāja ar galvu. Tev jauzmanas. Šī nav tava ēdnīca. Nerādies viņai acis. Viņa norādīja uz druknu maza auguma sie­vieti ar kuplu balinatu matu ērkuli, kas stāvēja tālākaja stūri un bargi vēroja telpu.

Sievietes tērzēja savāda valodu jucekli, kam pievienoti daudzi angļu vārdi laikam tā bija "Britānijas" apkalpojoša personālā vietēja sarunvaloda. Visvairāk runas grozījās ap istabeni, kura sa­juka prātā un sakropļoja pati sevi.

— kur viņa ir tagad? Jautāja Konstansa. Vai viņu evakueja no kuģa?

— pārāk tālu okeāna, lai atlidotu helikopters, atbildēja Nika. Viņu ieslēdza medpunktā. Un tagad man jātīra puse no viņas kajītēm. Viņa nikni saviebas. Es jau zināju, ka Huanita iekul­sies nelaimē. Viņa visu laiku pļāpāja, stāstīja, ko redzējusi pasa­žieru kajītēs, bāza degunu, kur nevajag. Laba istabene neko ne­redz, neko neatceras, tikai dara savu darbu un tur muti ciet.

Konstansa iedomājās, vai Nika pati kādreiz ievēro pēdējo no šiem noteikumiem.

Nika turpināja: ko viņa vakar pie pusdienām stāstīja! Par to luksuskajīti, kur gulta bija ādas siksnas un atvilktnē vibrators. Kas viņai ļāva līst atvilktnē? Ziņkārība pie laba gala nenovedīs. Un tagad man jātīra puse no viņas kajītēm. Īsts Jonasa kuģis.

Pikti sakniebusi lūpas, viņa atlaidās pret krēsla atzveltni un lepni sakrustoja rokas uz krūtīm.

Galda biedrenes piebalsoja un piekrītoši pamāja.

Klausitaju uzmundrināta, Nika atbrīvoja rokas un ierunājās atkal. Kāda pasažiere arī ir pazudusi. Vai dzirdējāt? Varbūt iz­lēca par bortu. Es jums saku īsts Jonasa kuģis!

Konstansa steidzīgi iejaucas, lai apturētu Nikas vārdu plūdus.

Marija teica, ka tu strādā lielajās kajītēs, viņa teica. Laimīga

— man ir tikai parastās.

— laimīgā? Nika neticīgi paraudzījās viņa. Man ir divreiz vairāk darba.

— bet dzeramnaudas ir lielākas, vai ne?

Nika saviebās. Tieši bagātie dod vismazākās dzeramnaudas. Un vienmēr sūdzas, nekas šiem nav gana labs. Tas trakais trīs­stāvu numurā šodien lika man trīs reizes nākt atpakaļ un par jau­nu saklāt šim gultu.

— Ta gan bija īsta veiksme! Trīsstāvu luksusnumuri bija tikai di­vi, un viena no tiem bija apmeties viens no Pendergasta aizdo­mas turamo saraksta interneta biznesa miljardieris. Tas bija Blekberna kungs? Viņa jautāja.

Nika papurinaja galvu. Ne. Blekberns ir vēl sliktāks! Viņam ir pašam sava istabene, tā arī gādā veļu. Šī izturas pret mani tik nicīgi, it kā es būtu viņas kalpone. Tagad man jāuzkopj arī tas trīsstāvu luksusnumurs, pateicoties Huanitai.

— viņš ir paņēmis līdzi savu istabeni? Brīnījās Konstansa. Kāpēc?

— viņš visu paņēmis līdzi! Savu gultu, savus paklājus, savas statuetes, savas gleznas, pat savas klavieres. Nika pašūpoja gal­vu. Fu! Neglītas mantas!

— kā, lūdzu? Konstansa izlikās nesaprotam šo vārdu.

— bagāts un traks, Nika atkal nolamājās grieķu valodā.

— un kāds ir viņa draugs Terenss Kalderons blakus kajīte?

— tas? Viņam nav ne vainas. Dod labās dzeramnaudas.

— tu uzkop arī viņa numuru? Vai viņš arī paņēmis līdzi savas mantas?

Nika pamāja ar galvu. Dažas. Daudz senlietu. Franču. Ļoti skaistas.

— jo bagātāki viņi ir, jo riebīgāki, iemnajas Lurdesa. Viņas angļu valoda bija nevainojama, tikai ar vieglu akcentu. Vakar vakara es biju viena kajīte…

— ei, tu! Aiz muguras atskanēja bargs uzbļāviens. Konstansa pagriezās un ieraudzīja, ka tur stāv uzraudze, iespiedusi dūres masīvajos sānos, un nikni raugās uz viņu.

piecelies! Pavēlēja uzraudze.

— vai jūs runājāt ar mani? Jautāja Konstansa.

— es teicu piecelies!.

Konstansa mierīgi piecēlās.

— es tevi līdz šim neesmu redzējusi, sieviete draudīgi pazi­ņoja. Ka tevi sauc?

— Rilke, atbildēja Konstansa. Lēnija Rilke.

— kur tu strādā?

— astotā klāja kajītēs.

Uzraudzes uzblīdušajā sejā parādījās ļauna prieka izteiksme. Tā jau es domāju. Tu taču zini, ka nedrīksti te pusdienot. Ej at­pakaļ leja uz D klāja kafetēriju, kur ir tava vieta.

— kāda starpība? Konstansa rāmi apjautājas. Ēdiens te ne­maz nav labāks.

Uzraudzes sejā ļauno prieku nomainīja apjukums. Ak tu, nekaunīgā kuce… un viņa iecirta Konstansai pļauku pa labo vaigu

Konstansai nekad mūža vēl neviens nebija cirtis pļauku. Uz mirkli viņa sastinga. Tad instinktīvi paspēra soli uz priekšu, cie­ši sažņaugusi saujā dakšiņu. Redzot viņas kustības, uzraudzes acis iepletās. Viņa paspēra soli atpakaļ.

Konstansa lēni nolika dakšiņu uz galda. Viņa atcerējās Mariju un solījumu nesagādāt viņai nepatikšanas. Viņa paraudzijās lejup. Marija, šausmās nobālējusi, raudzijās uz viņām. Abas pā­rejās sievietes bija nodūrušas skatienus šķīvjos.

Pie citiem galdiem atsākās ķīviņa laika pieklusušās gurdenās sarunas. Konstansa vēlreiz paskatijas uz uzraudzi, lai iegaumē­tu tās seju. Tad, juzdama, kā vaigs svilst ugunis, atkāpās no gal­da un izgāja no ēdnīcas.