Tumsas rats

73

Īpašais aģents Pendergasts raudzijās uz ērmīgo miglas un tum­sas rēgu, kas bija viņam uzklupis, laja pašā mirkli viņš juta, ka kajīte nodreb un sasveras slīpi. Apakša bija jūtama dobjā, spēcī­ga vibrācijā. Kuģi bija piemeklējusi kāda nopietna nelaime. Viņš krita atmuguriski, paklupa pret atzveltnes krēslu un atsitas pret grāmatplauktu. Kad kuģis sasveras vēl vairāk, no visam pusēm atskanēja skala katastrofas simfonija kliedzieni un brecieni, rī­boņa, dārdoņā, dobja viļņu duna pret korpusu. Kad kajīte sasve­ras biedējošā leņķi, no plaukta viņam uz galvas sāka gāzties gramatas.

Viņš centās nepievērst uzmanību nekam citam ka vienīgi uz­brucējam -savādajai parādibai. Kustīgo dumu vidu bija neskaidri samanama kāda dīvaina būtne izvalbītas sarkanas acis, mute ar asiem ilkņiem, alkatīgi viņam pretī pastieptas rokas ar asiem nagiem. Būtnes izskats pauda uzstājību un mežonīgu izsalkumu.

Viņa prāta pazibēja vairākas domas vienlaikus. Viņš saprata, kas tas ir, saprata, kas to uzburis un kāpēc. Viņš zinājā, ka tagad būs jaciņas ne tikai par dzīvību, bet arī par savu dvēseli. Viņš sa­kopoja visus spēkus, kad rēgs sagrāba viņu lipīga tverienā, apdullinot ar pretīgu mīkla, sapelējuša pagraba, glumu kukaiņu un trudošu līķu smaku.

Pēkšņi Pendergastu pārņēma miers vienaldzīgais, atbrīvojo­šais miers, ko viņš tikai nesen bija atklājis. Viņš tika pārsteigts negaidīti, nebija laika sagatavoties, tomēr viņš varēja izmantot milzīgo garīgo spēku, ko viņa prāta bija atbrīvojis Agozjens, un tas viņam ļaus uzvarēt. Šis cīniņš būs jauno spēju parbaude, pirmās ugunskristības.

Rēgs mēģināja iekļūt viņa prata, urbjoties tajā ar mikliem gribas un uzstājības taustekļiem. Pendergasts atbrīvoja pratu no visam domam. Viņš neatstās neko, kur rēgam pieķerties un pieturēties. Galvu reibinošā ātruma viņš panāca vispirms taņ fiņ gha stāvokli durvis uz pilnīgu tukšumu, bet pēc tam stong pa nyid pilnīga tukšuma stāvokli. Rēgs ienāks, bet istaba būs tukša. Nē, patiesībā nebūs arī pašas istabas.

Viņš neskaidri juta, ka uzbrucejs pārmeklē viņa tukšumu, klīst tajā, ļauni spīdinot sarkanas acis ka kvēlojošas cigaretes. Rēgs svaidijas šurpu un turpu, meklējot enkuru, slīkstot ka kaķis bez­galīgas okeāna dzīles. Tas jau bija sakauts.

Rēgs parstāja svaidīties, bet tad zibenīgi ātri apvija aģentam savus lipīgos taustekļus un iecirta zobus tieši viņa prātā.

Pendergastu caururba briesmīgas sāpes. Viņš nekavējoties at­bildēja ar prettriecienu. Viņš cīnīsies ar uguni pret uguni, izvei­dos nepārkāpjamu prāta barjeru. Paslēpsies aiz domu trokšņa mūra, apdullinoša un neparvarama.

Tumšaja tukšuma viņš atsauca simts pasaules svarīgākos filosofus un sāka sarunu ar tiem parmenidu un lrtu, heraklitu un kantu, sokrātu un niči. Uzreiz izraisījās desmitiem dažādu disku­siju par dabu un apziņu, brīvību un tīro pratu, patiesību un skait­ļu dievišķumu veidojot īstu intelektuālā trokšņa vētru, kas pletās no apvāršņa līdz apvarsnim. Tik tikko spēdams paelpot, Pendergasts uzturēja šo iluziju ar milzīgu gribasspēka piepūli.

Dialogu šalkoņai pārskrēja neliels vilnītis ka ūdens lase, kas pieskārās melnai ūdens virsmai. Kad tas pletās plašak, tuvākās filosofu balsis apklusa. Sarunu centra izveidojas klusuma lodziņš, ka vētras sirdi. Ēnu rēgs nepielūdzami ieslīdēja pa šo lodziņu, lavīdamies arvien tuvāk.

Pendergasts uzreiz partrauca neskaita mās diskusijas, izmeta no prāta visus sarunu biedrus. Ar milzīgu piepūli viņš atkal at­brīvojas no visām apzinātajām domam. Ja šāds izteikti racionāls paņēmiens nelīdzejā, varbūt līdzēs kaut kas abstraktaks.

Viņš ātri uzbūra iztēlē tūkstoš izcilākās rietumu mākslinieku gleznas. Ļāva, lai tas hronoloģiska secībā cita pēc citas aizpilda viņa apziņu līdz maļam, lika, lai gleznu krāsās, otas triepieni, simboli, apslēptie vēstījumi, nemānāmās vai izteiktas alegorijas parpludina viņa apziņu. Dučo "Maesta", Botičelli "Veneras Dzim­šana", Mazačo "Trīsvienība", Fabriano "Pielūgsme", Van Eika "Arnolfini Precības" atkal un atkal pārņēma viņa apziņu, ar sa­vu sarežģītību un apbrīnojamo skaistumu izspiežot visas domas. Viņš turpināja pārcilāt gleznas, arvien ātrāk un ātrāk, līdz nonāca pie mūsdienu māksliniekiem Ruso, Kandinska un Marina. Tad viņš atgriezās sākumā un sāka visu no jauna, virzoties ar­vien ātrāk, līdz viss saplūda vienā krāsu un formu juceklī, kura mākslas darbi sava bezgaligaja sarežģītība vienlaikus un pilnībā pārņēma visu viņa apziņu, neatstājot brīvu vietu, kur dēmonam pieķerties.

Krāsu ņirboņa sašūpojas, sāka pagaist. Tulpas zemā, neskaid­ra forma sāka spraukties caur tēlu kaleidoskopu ka tumsas rīkle, kas aprij visu savā ceļā, tuvojoties upura prātam.

Pendergasts vēroja tas tuvošanos, sastindzis ka pele kobras skatiena priekšā. Ar milzu piepūli viņš atbrīvoja domas. Viņš ju­ta, ka sirds tagad sitas daudz ātrāk. Viņš nojautā, cik alkatīgi rēgs iekāro visu viņa butibu, viņa dvēseli. Durnu rēgs izstaroja šo alkatibu ka karstuma vilni. Šī apjausma izsauca panikas trīsas, kas parskrcja visai viņa apziņai.

Uzbrucējs bija daudz stiprāks, nekā viņš spēja iedomāties. Pro­tams, jebkurš cits cilvēks bez brīnumaina garīgas aizsardzības lī­dzekļa, ko viņš bija licis lietā, būtu padevies tulpam uzreiz un bez cīņas.

Rēgs tuvojās vēl vairāk. Nonācis tuvu izmisumam, Pendergasts meklēja glābiņu absolūtas loģikas valstība, izsaucot sava ar­vien vairāk sadrumstalotaja prāta tīras matemātikas spriedumus. Tulpa izslīdēja cauri šim aizsargvalnim vēl ātrāk nekā iepriekš.

To nevarēja pieveikt ne ar vienu paņemienu. Varbūt tas tiešam bija neuzvarams…

Un tad pēkšņi viņš visa pilnība apzinājās draudošas briesmas. Rēgs uzbruka ne tikai viņa prātam, bet arī ķermenim. Viņš juta, ka muskuļi raustās nevaidamos krampjos; sirds dauzās ka traka; rokas sažņaudzas dūrēs un atlaižas. Tas bija drausmīgi un bie­dējoši - uzbrukums gan prātam, gan fiziskājām ķermenim. Arvien grūtāk bija uzturēt atrautību no sava ķermeņa, kas ir tik svarīga atong pa nyid stāvoklim. Viņa rokas un kājas arvien vairāk nonā­ca tulpas varā, un pūliņi, kas nepieciešami fiziska ķermeņa neievērošanai, kļuva arvien jūtamāki.

Un tad pienāca brīdis, kad tas vairs nebija iespējams. Sabruka visi rūpīgi uzbuvetie aizsargmūri, iztēles celtnes, viltības un stra­tēģijas. Tagad Pendergasts spēja domāt tikai par izdzīvošanu.

Tagad gara acu priekšā parādījās senais ģimenes savrupnams dofina iela, atmiņu pils, kas līdz šim vienmēr bijusi drošs patvē­rums. Viņš izmisīgi steidzās uz turieni. Viena elpas vilciena šķēr­soja pagalmu, viena ieciena uzskrēja pa ieejas pakāpieniem. Un tad jau viņš bija ieskrejis pa durvīm un aizelsies drudžaini slē­dza ciet slēdzenes un ķēdes.

Viņš pagriezās, atspiedis muguru pret durvju aili, un satrauk­ti paraudzijās apkārt. Rošnuara nama valdīja modrs klusums.

Priekšā, gara, ēnaina gaiteņa gala, viņš varēja saskatīt lepno foa­jē ar izcilo senlietu un mākslas darbu kolekciju, un arī greznas kāpnes, kas veda uz otro stāvu. Vēl tālāk tumsas aizsega slēpās bibliotēka, kur zem planas putekļu kartiņas snauda tūkstošiem ādas vākos iesietu gramatu. Parasti šī iztēles aina izraisīja viņa ramu mieru un prieku.

Pašlaik viņu bija pārņēmušās pirmatnējas vajāta medījuma bailes.

Viņš skrēja caur ēdamzali uz foajē pusi, piespiezdams sevi ne­skatīties atpakaļ. Nonācis foajē, viņš paraudzījās visapkārt, dru­džaini meklēdams kādu slēptuvi.

No mugurpuses uzvēdīja vesa, mitra gaisa dvesma.

Viņa skatiens pievērsās durvju arkai, kas vidēja ka melna ēna tālākas sienas nospodrināto paneļu vidu. Viņš zināja, ka aiz tas ir kāpnes, kas ved uz pagrabu un vēl tālāk uz savrupnama dziļa pagraba bezgalīgajām katakombam un kambariem. Viņš atcerejas simtiem nišu, kapeņu un slepenu eju, kur varēja paslēp­ties.

Viņš ātri devās uz aizvērto durvju pusi, bet tad apstājās. Domā par slēpšanos tumšā, mitra strupceļa nostūrī kā kaktā iedzī­tai žurkai, gaidot vajātāju, bija neciešama.

Arvien lielākā izmisuma pārņemts, viņš skrēja pa sētas puses gaiteni, caur vairākam durvīm, līdz nonāca virtuvē. Tai līdzās bi­ja pieputējušu pieliēkāmo un kalpoņu kambarīšu labirints, un viņš joņoja tiem visiem cauri, meklēdams slēptuvi. Veltīgas pulēs. Viņš atkal apstājās, drudžaini elpodams. Rēgs bija turpat, viņš to juta, un tas nenoveršami tuvojās.

Nekavējoties ne brīdi, viņš skrēja atpakaļ uz foajē. Tur viņš vil­cinājās tikai mirkli, drudžaini pārlaižot skatienu pulētajiem koka skapīšiem, spožajai lustrai, apgleznotajiem griestiem. Bija tikai viena slēptuve, viens patvērums, kur viņš varētu būt drošība.

Viņš uzskrēja pa lepnajam kāpnēm otraja stāva un, cik vien airi spēdams, aizjoņoja pa augsto galeriju. Nonācis pie atvērtam durvīm pusceļa pa kreisi, viņš metas iekša, aizcirta durvis, stei­dzīgi pagrieza atslēgu slēdzene un aizbīdīja bultu.

Viņa istaba viņa valstība. Lai gan māja sen jau bija nodegusi ugunsgrēka, viņš šeit vienmēr bija drošība. Si vienīga vieta viņa atmiņu celtnē bija tik labi aizsargāta, ka tajā nespēja ielauzties neviens, pat viņa brālis Diogens.

Kamīna sprēgāja uguns, un uz galdiem kvēloja sveces. Istabu pildīja malkas dūmu smarža. Viņš nogaidījā, pamazām atgūstot mierīgu elpu. Viņu nomierināja šī telpa, tas silta, rama gaisma. Sirdsdarbība pierima. Kas to būtu domājis tikai pirms brīža viņš sēdēja šajā istaba, meditēdams kopā ar Konstansu un apgudams jaunas, neticami varenās gara spējas. Likteņa ironijā, pat neliels pazemojums, bet tas nav svarīgi. Drīz, pavisam drīz briesmas būs garām, un viņš varēs atkal nākt ārā. Viņš bija pārbijies, līdz nāvei pārbijies, un ne velti regs, kurš bija viņam uzklupis fiziskaja pa­saule, bija gandrīz pievārējis viņu arī dvēseles valstība. Viņš tik tikko paglābas, lai nezaudetu visu savu dzīvi, atmiņas, dveseli un itin visu, kas raksturo viņu ka cilvēku. Taču šeit naidnieks nespēja ielauzties. Nespējā, nekād, neparko…

Un tad pēkšņi viņš to sajuta tieši pie pakauša vēsu, drēg­nu gaisa pūsmu, mitras zemes un slidenu, ložņājošu kukaiņu smaku.

Viņš iekliedzas un pielēca kājas. Tas jau bija šeit, viņa istabā, ļodzīdamies tuvojās viņam, sarkani melnā dēmona seja savilkta atbaidošā smaidā, izpludušās pelēkas rokas sniedzas pretī gan­drīz draudzīgā apskavienā, bet ar asiem nagiem…

Viņš atkāpās, un rēgs uzreiz uzklupa viņam, ielauzās viņa nežēligi drausmīgi, izpletās, pārņemot viņu arvien dziļāk, ievelkot, nesatigi ievelkot viņu sevi, līdz viņš juta kādu svešu spēku tik dzi­ļi sevi, ko līdz šim pat nebija apjautis, ieplešoties, atbrīvojoties, izkropļojot viņu… un tad viņš, šausmas nodrebot, saprata, ka ce­rību vairs nav nekādu cerību.

Konstansa, bailes sastingusi, turējās pie grāmatplauktiem, ka­mēr Pendergasts gulēja uz grīdas pie sienas, bāls ka nāve, miglas apņemts. Kuģis turpināja sverties uz sāniem, viņai apkārt gazas dažādas lietas, ūdens rēkoņa ārā aiz loga pieņēmās spēkā. Vairākas reizes viņa vēlējās pasniegt aizbildnim palīdzīgu roku, taču nevarēja atrauties no atbalsta, jo kajīte bija bīstami sasverusies un pa gaisu lidoja gramatas un greznumlietas.

Tagad viņa noraudzijās, ka dīvainais un biedējošais regs, kas bija pārklājis Pendergastu ka purva migla, sāka balēt un izirt. Ce­rība, kas īsaja brīdi, vērojot uzbrukumu, bija zudusi, pēkšņi at­griežas. Pendergasts bija uzvarējis. Tulpa bija sakauts.

Bet tad viņu atkal parņēma šausmas. Viņa pamanījā, ka tulpa neizirst tas iesūcas Pendergasta ķermeni.

Pēkšņi viņa drēbes sāka raustīties un viļņoties, it kā tajas lo­dātu neskaitāmu tara ka nu bari. Viņa rokas un kājas sakustējas, it kā tas darbinatu kāds svešs spēks. Sejas muskuļi krampjaini sarāvās un sažņaudzas. Viņa acis uz. Mirkli atvērās, raugoties tuk­šuma, un šajā mirkli viņa to sudrabainajās dzīles saskatīja prātam neaptveramas šausmas un izmisumu.

Kāds svešs spēks…

Pēkšņi Konstansa vairs nemocījās šaubas. Viņa zināja, kas ta­gad jādara.

Viņa piecēlās, ar pūlēm šķērsoja istabu, tad devās augšā pa bīstami slīpi sasvertajam kāpnēm un iegāja Pendergasta guļam­istaba. Nebaidīdāmas no kuģa sagašanas, viņa parmeklēja visas atvilktnes, līdz atrada četrdesmit piektā kalibra ies buer. Viņa iz­ņēma ieroci, parbaudijā, vai tas ir pielādēts, tad atlaida drošinā­tāju.

Viņa zināja, kādu dzīvi Pendergasts vēlas dzīvot, un arī to, ka viņš vēlas mirt. Ja viņa nespēja viņam palīdzēt citādi, tad vismaz ildzes atstāt šo pasauli.

Ar ieroci roka viņa izgāja no guļamistabas un, cieši turēdāmas pie margam, nokāpa pa slīpajam kāpnēm viesistabā.