Tumsas rats

30

Tieši divdesmit minūtes pēc divpadsmitiem Konstansa Grīna iznāca no istabeņu telpas uz devītā klājā, labā borta pusē kuģa pakaļgala, un devās uz Penshērsta trīsstāvu numura pusi, stum­dama ratiņus ar darba piederumiem. Viņa bija pavadījusi istabe­ņu telpā gandrīz divas stundas, izlikdāmas strādājām, salocīda­ma un atkal atlocīdama gultas veļu, kārtodama mutes skalošanas līdzekļu un šampunu pudelītes, visu laiku gaidīdama, kad skots Blekberns izies no kajītes, lai dotos uz kazino. Taču durvis visu vakaru stūrgalvīgi palika aizvērtas. Beidzot, tikai pirms brīža, Blekberns bija iznācis, aši ieskatījies pulksteni un aizsteidzies pa gaiteni uz liftu.

Konstansa apstadinaja ratiņus pie kajītes durvīm, sakartoja sa­vu istabenes formastērpu un saņēma drosmi, tad izvilka no ka­batas Pendergasta iedoto karti un ielika to slēdzenē. Slēdzene alspraga vaļa, viņa atvēra durvis un, cik vien klusi spēdama, ieripinaja kajītē arī ratiņus.

Uzmanīgi aizvērusi durvis, viņa apstājās un paraudzījās apkārt. Penshērsts bija viens no diviem "Britānijas" trīsstāvu luksusnumuriem divtūkstoš septiņsimt kvadratpedas plašs, ērts un lieliski iekārtots. Guļamistabas atradās augšējos stāvos, bet sa­lons, ēdamistaba un kalpones virtuvite bija viņas priekšā.

Atnes viņa atkritumus, bija pavēlējis Pendergasts. Konstansa ieskatījās vērīgāk.

Viņa nezināja, cik ilgi Blekberns uzkavēsies kazino ja viņš devās uz turieni -, taču bija jārēķinās ar to, ka laika nav daudz. Viņa ieskatījās pulkstenī pusviens. Apskatei viņa atvēlēs piec­padsmit minūtes.

Viņa stūma ratiņus pa priekštelpas parketa grīdu, ziņkārīgi raudzidāmas apkārt. Lai gan kajītē bija tādā pati smalku koka pa­neļu apdare ka viņas un Pendergasta numura, citādā ziņā tie bija pilnīgi atšķirīgi, Blekberns gandrīz visas brīvas virsmas bija izro­tājis ar savas kolekcijas priekšmetiem. Uz grīdas bija izklāti Tibetiešu zīda un jaku vilnas paklāji, pie sienām karājās kubistu un impresionistu gleznas smagos rāmjos. Tālāk, salona viena stūrī, stāvēja krāšņās mahagonija bosendorfer klavieres. Uz vairākiem galdiem un grāmatplauktiem pie vienas sienas bija izvietotas lūgšanu dzirnavas, rituālu ieroči, dekoratīvas zelta un sudraba lādī­tes, ka arī daudz dažādu skulpturu. Vīrs gāzes kamīna karājās liela un sarežģīta Mandala. Tai līdzās klusinātajā apgaismojumā blāvi spīdēja smags tīkkoka skapis.

Atstājusi ratiņus, viņa devās cauri salonam pie skapja. Domī­gi pieskārās pulētajam kokam, tad atvēra durvis. Skapi bija ievie­tots masīvs tērauda seifs, kas aizņēma gandrīz visu tā tilpumu.

Konstansa soli atkāpās un vērtējoši nopētīja seifu. Vai tas ir pietiekami liels Agozjenam?

Jā, viņa nosprieda, tas ir pietiekami liels. Viņa aizvēra skapi un, izņēmusi no priekšauta kabatas drāniņu, noslaucīja durvju malas, kur bija pieskārusies. Viens uzdevums izpildīts. Viņa vēlreiz paraudzijās apkārt, lai iegaumētu visu, kas redzams Blekberna plašaja un eklektiskajā kolekcija.

Atgriežoties pie ratiņiem, viņa apstājās kāpņu pakaje. Augšā atskanēja kāds troksnis pavisam kluss, bet skaidrs. Viņa palika nekustīgi stāvam un ieklausījās. Tas atskanēja atkal neskaidrs krāciens, kas nāca no atvērtam guļamistabas durvīm nakamāja stāva.

Tātad numura kāds ir. Droši vien Blekberna privātā istabene. Tas visu sarežģīs.

Satvērusi ratiņu rokturi, viņa stūma to cauri priekštelpai, uzma­nīdāmas, lai slota un grīdas suka turētājā nesāktu grabēt. Novieto jusi ratiņus salona vidu, viņa ātri apstaigaja telpu, iztukšodama papīrgrozus un pelnulraukus urā atkritumu maisa, ko bija piekā­rusi pie ratiņiem. Atstājusi ratiņus turpat, viņa ieskrēja ēdamista­ba un virtuvītē, arī tur savākdama gružus. Nekā daudz gan nebija, ko ņemt acīmredzot, Blekberna istabene bija rūpīgi pastrādājusi.

Atgriezusies salona, Konstansa apstājās, lai padomātu. Viņa neuzdrošinājās iet augšstāvos pēc atkritumiem tad pamostos is­tabene un saceltu traci. Pašu svarīgāko viņa jau bija uzzinājusi Blekberna seifa izmēru un atrašanas vietu, ka arī guvusi atru ieskatu viņa kolekcija. Varbūt tagad labāk iet projām.

Taču vilcinādāmas viņa pamanīja kaut ko savādu. Lai gan gal­du virsmas un mākslas darbi bija spodri un tīri un papīrgrozos bija tikai niecīgi atkritumi, uz grīdas bija neparasti daudz putek­ļu, sevišķi pie grīdlīstem gar sienām. Šķita, ka Blekberna čakla is­tabene tomēr neprot rīkoties ar putekļsūcēju. Konstansa pietupas un parvilka ar pirkstu par managonija grīdlīsti. Tie pat nebija pu­tekļi, bet gan zāģu skaidas.

Viņa paraudzijās uz putekļsūceju, kas karājās pie ratiņiem. Ja viņa to ieslēgs, tad noteikti pamodinās istabeni. Lai tā būtu. Viņa piegāja pie ratiņiem, noņēma putekļsūcēju no āķa, nomainīja tā putekļu maisu. Piegājusi pie tuvākās salona sienas, viņa notupas, ieslēdza putekļsūceju un vairākas reizes ātri novilka pa grīdas malu, cenzdāmas savākt pēc iespējas vairāk putekļu.

Gandrīz tajā paša brīdi augšstāva kaut kas nodunēja. Kas tur ir? Atskanēja miegaina sievietes balss. Kas tur ir?

Izlikdāmas troksni neko nedzirdot, Konstansa pārgāja otrā is­tabas pusē, atkal notupās un vairākas reizes novilka ar putekļsūceju gar grīdlīstu augšmalu, pēc tam pa priekštelpas paklāju, mek­lēdama matus un šķiedras.

Pēc brīža balss atskanēja atkal, šoreiz skaļāk. Ei! Ko jūs darat?

Konstansa piecēlās, izslēdza putekļsūcēju un pagriezās. Uz apakšēja pakāpiena stāvēja maza auguma, apaļīga sieviete ap trīs­desmit gadiem ar sarkanu seju, ietinusies liela frotē dvielī un pie­spiedusi to sev klat ar tuklu roku. Ko jūs darat? Viņa vēlreiz noprasīja.

Konstansa pakniksēja. Atvainojiet, kundze, ka pamodinaju, viņa ar vācu akcentu atbildēja. Istabene, kura parasti kopj šo numuru, cieta negadījumā. Tagad es esmu viņas vietā.

— ir jau pāri pusnaktij! Sieviete iesaucas griezīga balsi.

— atvainojiet, kundze, bet man lika uzkopt šo numuru, tiklīdz tas būs tukšs.

— Blekberna kungs deva īpašus rīkojumus, lai šajā numura vairs nenāktu istabenes!

Taja brīdi no ārpuses atskanēja kāds troksnis tika ievietota karte, slēdzene noklikšķēja un atvērās. Istabene noelsas, piesarka un metas augšā pa kāpnēm uz savu istabu. Pēc mirkļa durvis at­vērās, un iesoļoja Blekberns ar sarullētam avīzēm roka.

Konstansa vēroja viņu ka sastingusi ar putekļsūcēju roka.

Blekberns apstājās un lūkojas uz viņu, arvien vērīgak. Tad mie­rīgi pagriezās, divreiz aizslēdza durvis, izgāja cauri priekštelpai un nometa avīzes uz sānu galdiņa.

— kas jūs esat? Viņš noprasīja, joprojām stāvēdams ar mugu­ru pret Konstansu.

— atvainojiet, ser, es esmu jūsu istabene, viņa atbildēja.

— istabene?

— jūsu jaunā istabene, viņa turpināja. Huanita… meitene, kas uzkopa jūsu numuru… viņa cieta negadījuma. Un tagad man uzdeva…

Blekberns pagriezās un paraudzijās viņā. Konstansa vairs nespēja izteikt ne vārda. Šī vīrieša sejas izteiksme un skatiena bija kaut kas biedējošs tik stingra un nelokāmā apņēmība ka no­spodrināts tērauds, kam piejaucēs tādas kā bailes vai pat izmi­sums.

Viņa mēģināja vēlreiz. Atvainojiet par vēlo stundu. Man ta­gad jāuzkopj gan savas, gan viņas kajītes, un grūti ar visu tikt galā. Es domāju, ka te neviena nav, citādi nebūtu…

Pēkšņi vīrietis zibenīgi pastiepa roku un sagrāba viņas plauk­stas locītavu. Nežēlīgi saspiedis to, viņš pievilka Konstansu sev klāt. Viņa sāpes sarāvās.

— nemuldi, viņš ierunājās klusā, draudošā balsī. Es vēl šo­vakar devu skaidrus rīkojumus, lai neviens neuzkoptu manu numuru, tikai mana kalpotaja. Un viņš saspieda roku vēl stingrāk.

Konstansa apvaldīja vaidu. Lūdzu, ser. Man neviens neko neteica. Ja nevēlaties, lai jūsu numuru uzkopj, es iešu projām.

Blekberns raudzijās viņā, un viņa novērsa skatienu. Viņš sa­spieda roku vēl stingrāk, līdz Konstansai šķita, ka viņš to salau­zis. Tad viņš brutāli atgrūda viņu. Konstansa nokrita uz grīdas, nometot putekļsūcēju uz paklāja.

— vācies pie velna! Viņš norūca.

Konstansa piecelās, pacēla putekļsūcēju un nogludinaja priekšautu. Pagāja garām Blekbernam, piekāra putekļsūcēju pie ratiņiem un aizstūma ratiņus cauri salonam uz durvīm. Atslēdza durvis, izstūma ārā ratiņus un izgāja gaiteni, zaglīgi pametot pē­dējo skatienu uz Blekbernu, kurš jau kāpa augšā pa kāpnēm, bļau­dams uz savu istabeni par sveša cilvēka ielaišanu numurā.