Tumsas rats

15

Flotes dienesta pavadītajos gados kapteiņa palīgs Gordons sers bija redzējis daudzus komandtiltiņus no admiralitātes ku­teriem līdz iznicinātājiem un kruizu kuģiem. Taču "Britānijas" ko­mandtiltiņš atšķiras no tiem visiem. Tas bija klusāks, ultramoderns, plašs un nemaz neatgādinaja kuģa vadības telpu

tik daudz tur bija datoru ekrānu, elektronisku konsoļu, meraparatu un printeru. Itin viss uz šī komandtiltiņa bija visjaunāko un izcilāko tehnoloģiju piemers. Drīzāk, nodomāja Lesērs, tas atgādinaja francijas atomelektrostacijas vadības telpu, ko viņš bija ap­meklējis pagājušaja gada. Tagad stūres maju dēvēja par "integrē­to komandtiltiņa sistēmas darbstaciju", bet kāršu galds bija "centrālā navigācijas konsole". Pats stūres rats bija grezns mākslas darbs no mahagonija un nospodrinātā misiņa, taču ierīkots tikai tāpēc, ka to vēlējās redzēt pasažieri, kuri šeit viesojas. Stūr­manis šim ratam pat nepieskārās, un Lesērs brīžiem šaubījās, vai tas vispār darbojas. Sturesvirs kuģi vadīja ar četrām kursorsvīram

— katru savam ārējam motoram un vēl divām, kuras vadīja priekšgala un sānu dzenskrūves. Galvena motora jauda tika re­gulēta ar droseļu komplektu, līdzīgi ka reaktīvajas lidmašīnas. Tas viss vairāk atgādinaja augstākā līmeņa datorspēli nekā kuģa ko­mandtiltiņu ierastāja izpratnē.

Zem lielo logu rindas, kas stiepās no kreisa līdz labajam bor­tam, desmitiem datoru darbstaciju uzkraja un parraidija visu iespējamo informāciju par kuģi un tā apkārtni par motoriem, ugunsdzēsības iericēm, hermētiskumu, komunikācijām; tur bija arī sinoptiskas kartes, satelītu displeji un neskaitāmi citi rādītāji. Tur bija arī divi kāršu galdi ar rūpīgi novietotam jūras kartēm, kuras, šķiet, neviens nelietoja.

Neviens, izņemot Lesēru.

Viņš ieskatījās pulksteni divdesmit minūtes pāri pusnaktij, paraudzijās ārā pa priekšējiem logiem. Milzīga kuģa spožas gais­mas apspīdēja tumšo okeānu simtiem jardu uz visam pusēm, ta­ču pati jūra bija pārāk zemu četrpadsmit klāju attālumā -, tā­pēc, ja vien nebūtu jūtama viegla šūpošanās, viņš varētu iedomāties, ka atrodas debesskrāpja augšējā stāvā. Viņi jau sen bija pabraukuši garām lēni pulsējošajai falmutas bākai, drīz pēc tam penzansas bākai. Tagad priekšā atklāts okeāns līdz pat Ņujorkai.

Kopš Sauthemptonas locis, kas bija palīdzējis izvest kuģi no kanāla, bija to atstājis, uz komandtiltiņa atradās visi dežurejošie virsnieki. Pat vēl vairāk. Visi klāja virsnieki vēlējās piedalīties "Britānijas" pasaulē lielākā un lepnākā kuģa pirmā brauciena pir­majā maiņā.

Komandas kapteine Kerola Meisone uzrunāja sardzes virsnie­ku klusā balsī, kas labi iederējās uz moderna komandtiltiņa. Vi­go kungs, kāds ir pašreizējais stāvoklis? Tas bija tīri formāls jautājums, jo mūsdienīgās elektronikas sistēmas pastāvīgi rādīja informāciju ekrānos, kur tā bija redzama visiem. Taču Meisone bi­ja tradīciju piekritēja un ļoti punktuālā.

Virzāmies ar ātrumu divdesmit septiņi mezgli pēc kursa di­vi pieci divi nulle, satiksme neliela, jūras stāvoklis trešais, vējš ir viegls un no kreisa borta puses. Ir paisuma straume, nedaudz vairāk par vienu mezglu, no ziemeļaustrumiem.

Viens no malējiem novērotājiem vērsās pie sardzes virsnieka. Kuģis labā borta pusē, apmēram četri punkti, ser.

Lesērs ieskatījās ecdis13 ekrānā.

— vai fiksējat to, Vigo kungs? Jautāja Meisone.

— sekoju tam, ser. Lzskatas pēc supertankkuģa, virzās ar ātru­mu divdesmit mezgli, attālums divpadsmit jūdzes. Šķērsojošs kurss.

Neviens neuztraucās. Lesērs zināja, ka viņu kuģim ir priekš­roka un visiem citiem jādod viņiem ceļš, un otram kuģim, kas bija gadījies priekšā, vēl bija pietiekami daudz laika mainīt kursu.

— ziņojiet man, kad tas mainīs kursu, vigo kungs.

— jā, ser.

Lesēram vienmēr šķita tik savādi dzirdēt, ka sievieti kapteini uzruna "ser", taču viņš zināja, ka tādā ir reglamenta noteikta kārtība gan uz armijas, gan civilajiem kuģiem. Sieviešu kapteiņu ta­ču ir tik maz.

barometrs turpina kristies? Jautāja Meisone.

puspunkts pēdējas trīsdesmit minūtēs.

ļoti labi. Uzturiet pašreizējo kursu.

Lesērs slepus uzmeta skatienu kapteinei. Meisone nekad nerunāja par savu vecumu, bet Lesērs nosprieda, ka viņai varētu būt četrdesmit, varbūt četrdesmit viens gads. Dažkārt ir grūti noteikt vecumu cilvēkiem, kuri visu dzīvi pavada jūrā. Kapteine bija ga­ra, slaida, un viņai piemita savdabīga lietišķa un nopietna pie­vilcība. Viņas seja bija mazliet piesarkusi droši vien no uztrau­kuma pirmajā braucienā kapteines amatā. Īsos brūnos matus viņa bija paslēpusi zem formas cepures. Lesērs vērojā, ka viņa staiga pa komandtiltiņu, ieskatās kādā ekrānā, klusi uzruna kādu ko­mandas locekli. Daudzējādā ziņā viņa bija ideala komandiere mierīga un savaldīga, nevis sīkumaina vai uzstājīgā, prasīga, bet ne kundziska. Viņa no padotajiem gaidīja daudz, bet arī pati strādāja centīgāk par visiem. Turklāt viņai piemita īpašs starojums uzticamības un profesionālismā magnētisms, ar kādu ir apveltīti tikai paši labākie virsnieki. Komanda viņu cienījā, un tas bija pel­nīti.

Viņai nemaz nebija jabūt uz komandtiltiņa, arī Lesēram ne. Ta­ču visi vēlējās piedalīties pirmā brauciena pirmās nakts sardze un verot, ka Meisone komandē. Viņai pienācās visas tiesības būt "Britānijas" pavelniecei. Taču notika citādi, un tas bija bēdīgi, ļo­ti bēdīgi.

Pēkšņi atvērās durvis un ienāca komodors Katers. Noskaņo­jums uz komandtiltiņa acumirklī mainījās. Augumi saspringa, se­jas sastinga. Dežurējošais sardzes virsnieks savilka pārgudru se­jas izteiksmi. Tikai Meisone ne aci nepamirkšķināja. Atgriezās pie navigācijas konsoles, paraudzijās pa logu, klusi uzrunāja stūr­mani.

Katera loma vismaz teorētiski bija drīzāk ceremoniāla. Viņš bija kuģa pārstāvis pasažieru acīs. Viņš, protams, bija kuģa ko­mandieris, taču uz okeāna laineriem komodors reti iegriezās uz komandtiltiņa. Kuģa ikdienas vadība tika uzticēta komandas kap­teinim.

Taču tagad izskatījās, ka šis brauciens varētu būt citāds.

Komodors Katers spēra soli uz priekšu. Pagriezās uz vienas kājas, tad, salicis rokas aiz muguras, apstaigaja komandtiltiņu uz vienu, tad uz otru pusi, pētot monitorus. Viņš bija neliela augu­ma vīrs ar iespaidīgu miesasbuvi, tēraudpelēkiem matiem un ga­ļīgu seju, kas pat šajā blāvajā apgaismojumā bija tumši sārta. Vi­ņa formastērps vienmēr bija nevainojami spodrs.

— Viņi nemaina kursu, sardzes virsnieks teica Meisonei. Līdz sadursmei deviņas minūtes. Virzās pēc nemainīga kursa un tuvojās.

Iestājās neliela spriedze.

Meisone pienāca un ieskatījās ecdis. Radist, izsauciet vi­ņus sešpadsmitajā kanāla.

— kuģis man priekšā pa labi, ierunājās radio inženieris. Kuģis man priekšā pa labi, izsauc "Britānija", vai dzirdat?

Atbildes vietā tikai fona troksnis.

— kuģis man priekšā pa labi, vai dzirdat?

Klusumā pagāja minūte. Katers stāvēja ka pienaglots, salicis rokas aiz muguras, un, neteikdams ne vārda, vēroja notiekošo.

— tas joprojām nemaina kursu, sardzes virsnieks ziņoja Meisonei. Līdz sadursmei astoņas minūtes, un tas virzās tieši pa sadursmes kursu.

Lesēru biedeja apziņa, ka abi kuģi tuvojās viens otram ar ko­pējo ātrumu četrdesmit četri mezgli apmēram piecdesmit jūdzes stundā. Ja supertankkuģis drīz nesāks mainīt kursu, stāvoklis kļūs bīstams.

Meisone pieliecās pie ecdis un cieši ieskatījās tajā. Pēkšņi vi­su komandtiltiņu pārņēma nemiers. Lesēram tas atgādinaja kāda karaliskas flotes virsnieka teikto: kuģošanā ir deviņdesmit procenti garlaicības un desmit procenti šausmu. Nekāda vidusceļa nebija. Viņš paraudzijās uz Kateru, kura sejas izteiksme bija neizdibināmā, tad uz Meisoni, kas saglabāja mieru.

— ko, ellē, viņi dara? Pukojās sardzes virsnieks.

— neko, Meisone vēsi atteica. Tur jau tā nelaime. Viņa spē­ra soli uz priekšu. Vigo kungs, es uzņemos izvairīšanas manev­ra vadību.

Vigo atkāpās ar neslēptu atvieglojumu sejā.

Viņa pievērsās stūrmanim. — Stūri pa kreisi divdesmit grādus.

— klausos, stūri pa kreisi divdesmit…

Pēkšņi Katers partrauca stūrmaņa pavēles apstiprinājumu. Kapteine Meisone, mūsu kuģim ir priekšroka.

Meisone pacēla galvu. Jā, ser. Taču tā supertankkuģa manevretspeja ir gandrīz nulle, un tas varbūt jau ir pārāk tuvu, lai…

— kapteine Meisone, es atkārtoju mūsu kuģim ir priekšroka.

Uz komandtiltiņa iestājās saspringts klusums. Katers pagriezās pret stūrmani. Turēt kursu divi piecrdivi.

— klausos, ser, uz divi pieci divi.

Lesērs priekšgala labaja puse varēja saskatīt tankkuģa gais­mas, kas kļuva arvien spožākās. Viņš juta, ka uz pieres izspiežas sviedri. Protams, viņiem bija priekšroka un otram kuģim jādod vi­ņiem ceļš, taču dažkart ir jārēķinās ar apstākļiem. Tankkuģim varbūt ieslegts autopilots un komanda aizņemta ar citiem darbiem. Ko var zināt varbūt viņi kopkajīte skatas pornofilmas vai pie­dzērušies guļ uz grīdas.

dodiet svilpes signālu, pavēlēja Katers.

Nakts klusumu paršķela "Britānijas" varena svilpe, kas bija dzirdama vairāk nekā piecdesmit judžu attālumā. Pieci pūtieni briesmu signāls. Abi komandtiltiņa novērotāji savos posteņos modri raudzijās binokļos. Spriedze kļuva neizturama.

Katers pieliecas pie rācijās. Kuģi, kas šķērso mums ceļu priekšā pie laba borta, izsauc "Britānija". Mums ir priekšroka, jums jamaina kurss. Vai saprotat?

— Tikai fona šņākoņa.

Svilpe iēkaucas atkal. Supertankkuģa gaismas jau bija saskatāmas ka atsevišķi punktiņi. Lesērs pat varēja saskatīt tankkuģa komandtiltiņa logus ka neskaidru apgaismotu joslu.

— kapteini, ierunājās Meisone, pat ja tagad viņi mainītu kursu, es šaubos, vai…

— līdz sadursmei četras minūtes, ziņoja sardzes virsnieks.

Velns un elle, mēs saskriesimies, Lesērs nodomājā, pats nespē­dams tam noticēt.

Uz komandtiltiņa iestājās biedējošs klusums, "Britānijas" svil­pe atkal raidīja trauksmes signālu.

— tas maina kursu pa labi, ziņoja novērotājs. Tas maina, ser!

Atskanēja supertankkuģa svilpe, ar trim īsiem pūtieniem vēs­tot par ārkārtas atkapšanas manevru, sen jau bija laiks, nodomāja i ,esērs.

— saglabāt kursu, pavēlēja Katers.

Lesērs raudzijās uz ecdis. Mokoši lēni arpa vektoru radars parreķinaja supertankkuģa kursu. Ar milzīgu atvieglojumu viņš apjautā, ka briesmas tūlīt būs garām supertankkuģis pabrauks garām gar labo bortu. Visi uz komandtiltiņa atviegloti uzelpojā, atskanēja balsu murdoņa, daži klusi nolamājas.

Katers, saglabajot pilnīgu mieru, pievērsās komandas kapteinei. Kapteini Meisone, vai drīkstu jautāi, kāpēc jūs samazinajat ātrumu līdz divdesmit četriem mezgliem?

— Gaidama vētra, atbildēja Meisone. Kompānijās noteiku­mi prasa, ka pirmajā vakara pasažieriem jāļauj pierast pie atklā­tas jūras…

— Es zinu, ko prasa šie noteikumi, Katers viņu partrauca. Viņš runāja lēni, klusā balsī, kas nezin kāpēc bija daudz iedarbigak nekā uzkliegšana. Palieliniet ātrumu līdz trīsdesmit mezgliem.

— klausos, ser, stūrmanis atbildēja bezkaislīgi ka robots. Palielinu ātrumu līdz trīsdesmit mezgliem.

— Vigo kungs, varat atkal pārņemt sardzi.

— klausos, ser.

Katers joprojām raudzijās uz Meisoni. Runājot par noteiku­miem man kļuvis zināms, ka viens no šī kuģa virsniekiem šo­vakar redzēts iznakam no kāda pasažiera kajītes.

Viņš bndi klusējā, ļaujot spriedzei pieaugt.

— nav svarīgi, vai tas ir saistīts ar seksuālu deku. Mēs visi zi­nām, kādi ir noteikumi par biedrošanos ar pasažieriem.

Turēdams rokas aiz muguras, viņš lēni pagriezās un ieskatījās seja kairam virsniekām, hdz atkal nonāca pie Meisones.

— vai drīkstu atgādinat jums, ka šis nav nekāds mīlas kuģis? Šādā uzvedība netiks paciesta. Pasažieru nepiedienīgās izdarības lai paliek uz viņu pašu sirdsapziņas. Mana komanda nedrīkst atļauties neko tamlīdzīgu.

Lesērs pārsteigts ieraudzījā, ka Meisones seja piesarkusi vēl košak.

Nevar but, viņš nodoma ja. Tai nu kurš pārkāptu noteikumus, bet ne jau viņa.

Atvērās komandtiltiņa durvis, un ienāca drošības dienesta vadītājs Patriks Kempers. Pamanījis Kateru, viņš devās pie ta. Ser, es…

Ne tagad, atbildēja Katers. Kempers apstājās un apklusa.

Uz visiem lielajiem kruiza kuģiem, kur Lesērs bija dienejis, kap­teiņa galvenais pienākums bija draudzēties ar pasažieriem, sēdēt go­da vieta lepnas, līksmas vakariņās pie kapteiņa galda un pārstāvēt kuģa komandu attiecības ar viesiem. Komandas kapteinis, pēc ran­ga būdams otrais, vadīja visu kuģa ikdienas darbību. Taču Katers bija slavens ar savu nicīgo attieksmi pret saviesīgiem pienākumiem un laikam bija nolēmis saglabāt šo parādumu arī, pirmoreiz būdams kapteiņa loma. Viņš bija veca kaluma virsnieks, bijušais karaliskas flotes komodors, nācis no dižciltīgas ģimenes un, ka šķita Lesēram, izsities uz augšu pāri savam spējam. Pirms dažiem gadiem "Olimpijas" kapteiņa postenis bija ticis Katera niknakājām sāncensim, un tas viņam bija ļoti ķeries pie sirds. Viņš bija licis lieta visas pazīša­nas augstas aprindas, lai iegutu "Britānijas" kapteiņa amatu, kas pēc nopelniem pienācās Meisonei, un tagad viņa nodomi bija skaid­ri. Viņš darīs visu iespējamo, lai panāklu, ka šis "Britānijas" pirmais brauciens kļūst par viņa karjeras spožāko vainagu arī pārspējot "Olimpijas" ātruma rekordu okeāna šķērsošana. Vētra viņu neaptures, Lesērs dnimi nodomājā, drīzāk vēl vairāk uzkurinās viņa apņē­mību. Kruiza kuģi bēg no vētras, bet okeāna laineris, okeāna lai­neris, laužas tai cauri un iztur.

Lesērs paraudzijās uz Meisoni. Viņa raudzijās ārā pa priekšē­jiem logiem, mierīga un savaldīga. Tikai ātri gaistošais sārtums seja liecinaja par pārciestu satraukumu. Pagaidam, izmēģināju­mā brauciena laika un arī šodien, dodoties ceļa, viņa bija uzņē­musi kapteiņa kritiku un netaktiskumu mierīgi un labvēlīgi. Viņa, šķiet, pat nebija ņēmusi ļauna to, ka nekļuva par pilntiesīgu "Britānijas" pavelnieci. Varbūt viņa jau bija pieradusi pie jurnieku vidu valdoša vīriešu šovinisma un uzaudzējusi biezu adu. Lielo kuģu kapteiņu amats laikam bija vienīgais civilizetaja pasaule vēl atlikušais vīriešu bastions. Meisone noteikti zinaja nerakstīto liku­mu, ka pasažieru kuģu nozare vēl joprojām saglabājās tā sauca­mie griesti lai cik kompetenta būtu sieviete, viņu nekad neiecels par liela lainera pavelnieci.

— ātrums zem korpusa trīsdesmit mezgli, ser, paziņoja stūr­manis.

Katers pamāja ar galvu un pievērsās drošības dienesta vadī­tājam. — Klausos jūs, Kempera kungs.

Mazais, apaļīgais vīriņš ierunājās. Par spīti viņa izteiktajam Bostonas akcentam un neslēptajam amerikanismam, Lesērs Kempera saskatīja radniecīgu dvēseli. Varbūt tāpēc, ka abi bija nākuši no strādnieku rajoniem ostas pilsētas katrs sava Atlantijas okeā­na krasta. Kempers savulaik bija policists un nošāva narkotirgoni, kurš mērķēja uz viņa pārinieku. Kempers tika pasludināts par varoni, tomēr aizgāja no dienesta. Laikam nespēja to pārdzīvot. Tomēr viņš bija sasodīti labs apsardzes vadītājs, lai gan viņam mazliet trūka pašapziņas. Lesērs domājā, ka tas vēl joprojām ir cilvēka nošaušanas atstatas sēkas.

— Kapteini, mums ir problēma kazino.

Katers pagrieza muguru Kemperam un ierunājās, it kā veršoties pie tukša gaisa. Kempera kungs, kazino nav būtiski svarīgi kuģa darbībai. Ar to tiks gala kapteiņa palīgs. Pat neuzmetis skatienu Lesēram, Katers atkal pievērsās sardzes virsniekām. Ja esmu jums vajadzīgs, vigo kungs, zvaniet. Lepni izsoļojis cau­ri telpai, viņš pazuda durvīs.

— "šis nav nekāds mīlas kuģis", nomurmināja Lesērs. Vecais liekulis!

Meisone vēsi, bet bez rūgtuma atbildēja: — komodors Katers vi­su pateica pareizi.

— jā, ser. Lesērs ar draudzīgu smaidu pievērsās Kemperam.

— Kempera kungs, stāstiet, kas noticis kazino.

— šķiet, ka pie hackjack galdiem uzdarbojas kāršu skaitītāju banda.

— ak, dievs!

— vispirms "meifeira" zaudēja divsimt tukstošus, pēc tam "Koventgardena" simt lukstošus.

Lesēram pārskrēja drebuļi tieši šadi gadījumi visvairāk aizkaitinas firmas vadību. Vai jūs tos pazinat?

— mēs zinām, kas ir laimētāji, taču nezinām, kuram vienkārši veicas un kurš skaita kārtis. Viņi darbojas grupa spēlētāji un skaititaji. Skaititaji nespēle, tikai vēro un rada signālus saviem spēlētājiem. Ka jau zināms, tieši viņi ir bandas smadzenes.

— patiesība nezinu gan. Tā nevar būt sagadīšanas?

— diez vai. Hentofs raizējas, ka var sanakt tāpat kā ar tiem masačusetsas tehnoloģiju institūta studentiem, kas pirms dažiem ga­diem aptīrīja i asvegasu par trim miljoniem.

Lesēra nelabums pieņēmās spēka. Viņš nodomājā, ka "Britānija" nav i asvegasa, kur pieķertu kāršu skaititaju var pātriekt. Šeit visi pasažieri ir samaksajuši par braucienu. Un pasažieru ku­ģu kompānijas liek lielas cerības uz azartspēļu peļņu. Skandals kazino var laupīt citiem pasažieriem velmi spēlet. Taču kaut kas bija jādara. Veiksmīgs pirmais brauciens un ierašanās Ņujorka, slavas dziesmu sagaidītiem, korporācijai neko nenozīmes, ja ka­zino būs cietis smagus zaudējumus. Galvenais ir nauda tā bija vienmēr un arī būs vienmēr.

— ko jūs iesākāt darīt? Viņš jautāja.

— zināt, ser, bija tads… Kempers vilcinājās. Tads neparasts pasažieris. Bagāts kungs, kas uzdodas par privātdetektīvu. Tieši viņš pirmais pamanīja kāršu biežu darbošanos. Viņš piedāvāja palīdzību vainīgo personu atrašana.

— un par kādu atlīdzību?

— redziet, ser… Kempers stomījās. Viņš esot ieradies uz ku­ģa sameklēt kādu artefaktu, kurš, ka viņš apgalvo, esot nozagts viņa klientam. Ja mēs viņam sniegsim ziņas par personām, ko viņš tur aizdomas, viņš mums palīdzes ar kāršu biežiem… viņš ap­klusa.

— ko mēs varam zināt, steidzīgi ieninajas Lesērs. Varbūt tā tomēr ir sagadīšanas un līdz vakara beigām "meifeira" jau būs laimējusi simt tukstošus. Nogaidīsim vēl pāris stundas, lai redzē­tu, vai zaudējumi turpinās. Un, lai ko jūs darītu, lūdzu, rīkojie­ties klusi. Nekādās melodrāmās.

— Jā, ser.

Lesērs vēroja Kemperu aizejam. Viņš sajuta žēlumu pret apsardzes priekšnieku un arī pret sevi pašu. Ak dievs, kaut varētu atgriezties karaliskajā flote, kur nav kazino, kāršu biežu un neirotisku pasažieru!