Lesērs stāvēja komandtiltiņa aizmugure, viņam līdzās Meisone. Viņš vērojā, ka komodors Katers, salicis rokas aiz muguras, soļo šurpu un turpu darbstacijas priekšā, gar plakana paneļa ekrānu rindu, liekot soļus uzmanīgi un apdomīgi. Soļojot pāri telpas vidum, viņa siluets aizsedza pēc kartas katru ekrānu. Taču viņš raudzījās tikai taisni uz priekšu, nepievērsdams uzmanību ne ekrāniem, ne sardzes virsniekām, kurš, izstumts no posteņa, nelaimīgs stāvēja mala.
Lesērs paskatijas uz radara un laika apstākļu displejiem. Kuģis virzījās gar lielas, neparastas, pulksteņa rādītāju virziena vērstas vētras sistēmas dienvidu periferiju. Labi bija tas, ka vējš pūta no mugurpuses, bet slikti tas, ka no aizmugures sekoja viļņi. Stabilizatori jau pirms stundas bija izvilkti pilnība, taču kuģis joprojām gausi un nelāgi šūpojās, sagādājot pasažieriem vēl lielāku diskomfortu. Viņš vēlreiz paraudzijās uz ekrāniem. Viļņu augstums bija trīsdesmit pēdas, vēja ātrums četrdesmit mezgli, radara radījumi bija izkliedeti. Tomēr kuģis droši virzījās uz priekšu. Lesērs, par spīti visam, sajuta lepnumu par to.
Viņam līdzās klusi parādijās Kempers, kura seja displeju gaismas bija rēgaini bāla. Viņš izskatījās bezgala noraizējies.
— ser, mums jāparunā, viņš klusi noteica.
Lesērs paraudzijās uz Meisoni un norādīja ar skatienu. Viņi sekoja Kemperam ārā uz vienu no segtajiem komandtiltiņa spārniem. Lietus šaltis bungoja pa logiem. Arā valdīja melna tumsa.
Kempers klusēdams pasniedza Lesēram papīra lapu. Kapteiņa palīgs palūkojas uz to trūcīgajā apgaismojumā. Dievs žēlīgais! Pazuduši vēl astoņpadsmit cilvēki?
— jā, ser, bet tālāk jūs redzesiet, ka sešpadsmit jau atradušies. Cilvēks iziet no kajītes uz desmit minūtēm, bet vīrs vai sieva jau ziņo apsardzei. Svarīgākais ir tas, ka pasliktinās noskaņojums uz kuģa. Pasažierus arvien vairāk pārņem panika. Bet mani darbinieki jau ir pārslogoti.
— kas ir tie divi, kas nav atradušies?
— viena ir sešpadsmitgadīga meitene par viņu ziņoja vecvecāki. Otra sieviete, kas vieglā formā sirgst ar alcheimera slimību.
— cik ilgi viņas jau ir pazudušas?
— meitene trīs stundas. Vecā dāma kādu stundu.
— vai, jūsuprāt, tas ir iemesls nopietnam raizēm?
Kempers vilcinājās. Par veco damu ne. Viņa droši vien apmaldījusies, varbūt kaut kur aizmigusi. Bet meitene… jā, par viņu es raizējos. Mēs vairākkart izziņojam viņas vārdu skaļruņos, parmeklējam publiskas telpas. Un vēl ir arī šis. Viņš pasniedza Lesēram kārtējo papīra lapu.
Kapteiņa palīgs izlasīja to, arvien lielākas neticības pārņemts. — Velns un elle, vai tas ir tiesa? Viņš norādīja ar pirkstu rakstītajā tekstā. Kuģī klaiņo briesmonis?
— seši cilvēki no devītā klāja ziņoja, ka redzējuši to. Kaut kāds… pat nezinu, kas. Kāda figūra, kas ietīta dūmos vai veidota no bieziem dūmiem. Apraksti ir dažādi. Cilvēki ir ļoti apjukuši.
Lesērs pasniedza lapu atpakaļ Kemperam. — Tās ir muļķības.
— tas tikai liecina par pieaugošo histēriju. Bet man tā ir bīstama zīme, ļoti bīstama. Masveida histērija uz lainera Atlantijas okeāna vidu? Man nav personāla, kas tiktu ar to galā. Mēs jau esam pārslogoti.
— vai ir kāda iespēja uz laiku pārcelt apsardzē citus kuģa darbiniekus? Atraut dažus spējīgus jaunākos inženierus no ikdienas pienākumiem?
— to aizliedz noteikumi, pirmoreiz ierunājās komandas kapteine Meisone. To varētu atļaut tikai komodors Katers.
— vai mēs varam vērsties pie viņa ar lūgumu?
Meisone paraudzījās uz komandtiltiņa vidu, kur staigaja Katers. -šis nav īstais brīdis kaut ko lūgt komodoram, viņa savaldīgi paskaidroja.
— varbūt varētu slēgt kazino un pārcelt Hentofa darbiniekus uz apsardzi?
— korporācijā mūs par to pakārtu. No kazino nak četrdesmit procenti peļņas. Un turklāt šie darbinieki ir krupjē, kāršu dīleri un zāles pārziņi neko citu viņi nav mācījušies. Tikpat labi varētu iecelt par apsargiem viesmīļus.
Atkal ilgs klusums.
— paldies par ziņojumu, Kempera kungs, teica Meisone. Tas būs viss.
Kempers pamāja ar galvu un aizgājā, atstājot Lesēru un Meisoni uz komandtiltiņa sparna vienus.
— kapteini Meisone? Lesērs beidzot iejautājās.
— jā, Lesēra kungs? Komandas kapteine pievērsās viņam, un blāvais apgaismojums vēl vairāk izcēla rūpju rievas viņas sejā.
— atvainojiet, ka atkal atgriežos pie tā paša jautājuma, bet vai ir vēlreiz apspriesta iespēja mainīt kursu uz Sentdžonu?
Šim jautājumam sekoja ļoti ilgs klusums, gandrīz veselu minūti. Beidzot Meisone atbildēja: oficiālā līmenī nav.
— ser, vai būtu pārāk nekaunīgi jautāt, kāpēc ne?
Lesērs redzēja, ka Meisone rūpīgi domā atbildi. Komodors šajā jautājumā jau izteica stingrus rīkojumus, viņa beidzot teica.
— bet ja nu pazudusi meitene… ir vēl viens upuris?
— neizskatās, ka komodors būtu gatavs mainīt savu viedokli.
Lesērs sajuta uzbangojam dusmas. Atvainojiet, kapteini, ka izsakos tik tieši, bet uz šī kuģa klīst brutāls slepkava. Ja var ticēt tam Pendergastam, ļaundaris jau ir nogalinājis trīs cilvēkus. Pasažieri ir pārbijušies līdz nemaņai, puse no tiem slēpjas savās kajītēs, bet pārējie piedzeras salonos un kazino. Un tagad, šķiet, sākas masu histērija, runas par spoku uz kuģa. Mūsu drošības dienesta priekšnieks jau gandrīz atzinies, ka nespēj kontrolēt situāciju. Vai jūs nedomājat, ka šādos apstākļos nopietni jaapsver iespēja mainīt kursu?
— mainot kursu, mēs nonāktu dziļāk vētrā.
— to es zinu. Bet es labāk pārciestu ziemeļaustrumu vēju nekā satrakojušos pūli pasažierus un arī komandu.
— mūsu domas nav svarīgas, vēsi atteica Meisone.
Par spīti viņas tonim, Lesērs redzeja, ka pēdējais arguments ir licis kapteinei aizdomāties. Kuģa virsnieki ļoti labi apzinājās, ka ir mazākumā. Tāpat kā ugunsgrēks atklātā jūrā, pasažieru nemieri vai kaut kas vēl ļaunāks par nemieriem vienmēr bija visbīstamākais drauds.
— jūs esat komandas kapteine, viņš uzstāja. Otrā augstāka amatpersona. Jums ir vislabākās iespējas ietekmet komodoru. Tā vairs nedrīkst turpināties jums viņš jāpierunā mainīt kursu.
Meisone pievērsa viņam nogurušu skatienu. Lesēra kungs, vai jūs nesaprotat? Neviens nevar panākt, lai komodors Katers maina savas domas. Tas arī viss.
Lesērs, smagi elpodams, raudzijās viņā. Tas bija kaut kas neticams, neiedomājams. Viņš ielūkojas komandtiltiņa telpa. Katers joprojām soļojā, norobežojies no visas pasaules, ar sastingušu sejas izteiksmi ka masku. Lesēram tas atgādināja kapteini kvigu filma "kaina dumpis"15 , kas noslēdzies stūrgalvīga nolieguma, kamēr kuģi neglābjami pārņem arvien lielāks haoss. Ser, ja būs vēl viena slepkavība… viņš nepabeidza teikumu.
Meisone atbildēja: Lesēra kungs, ja būs vēl viena slepkavība lai dievs nedod! -, tad mēs atgriezīsimies pie šī jautājuma.
— atgriezīsimies pie šī jautājuma? Godīgi sakot, ser, kāda jēga no runašanas? Ja būs vēl…
— tad tā vairs nebūtu tukša runāšana. Es domāju rīcību saskaņa ar piekto punktu.
Lesērs bija pārsteigts. Piektais punkts paredz kapteiņa atcelšanu, atrodoties jūra, ja viņš nepilda savus pienākumus.
— vai tiešam jūs iesakāt…
— tas ir viss, Lesēra kungs.
Lesērs vēroja, ka Meisone pagriezās un aizsoļo atpakaļ uz komandtiltiņa centru, apstājoties, lai apspriestos ar stūrmani tik mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis.
Piektais punkts. Meisonei gan ir duša. Ja līdz tam nonāks, lai notiek. Šis brauciens ātri vien bija kļuvis par ciņu un ne tikai par drošu "Britānijas" darbību, bet arī par izdzīvošanu.