Lesērs nolēma, ka viņam jāiet vienam.
Tagad viņš apstājās pie komodora Katera kajītes vienkāršajām metāla durvīm, pulēdamies nomierināties un elpot vienmērīgi. Kad jutās saņemies, cik nu tas bija iespējams, viņš divreiz klusi un ātri pieklauvēja pie durvīm.
Tās atvērās tik ātri, ka Lesērs gandrīz salēcās. Vēl vairāk viņš bija pārsteigts, redzot komodoru civilā apģērbā pelēka uzvalka ar kaklasaiti. Bijušais kuģa komandieris stāvēja viņa priekšā stingri ka klints, vēsi raudzīdamies nevis Lesēram acis, bet drīzāk piere vīrs uzacīm.
— komodor Kater, iesāka Lesērs, esmu atnācis ka kuģa kapteiņa pienākumu izpildītājs… lūgt jūsu palīdzību.
Katers joprojām klusējā, ieurbies ar skatienu Lesēra pierē.
— vai drīkstu ienākt?
— ja vēlaties. Katers pakāpas sāņus. Lesērs pirms tam nebija redzejis komodora kajīti, un tā izrādījās tieši tik askētiska ka varēja sagaidīt, kārtiga, praktiska un bezpersoniska. Tur nebija ne ģimenes fotogrāfiju, ne jūrniecības suvenīru, ne vīrišķīgas dižošanas atribūtu, kas parasti iederas kapteiņa kajītē, cigāru kaste, bārs vai sarkani ādas klubkrēsli.
Katers neaicināja Lesēru apsēsties un arī pats palika stāvam.
— komodor, Lesērs apdomīgi iesāka, cik daudz jūs zināt par pašreizējo situāciju uz kuģa?
— tikai to, ko dzirdēju skaļruņos, atbildēja Katers. Neviens pie manis nav nācis. Neviens nav papūlējies kaut ko man paziņot.
— tad jūs nezināt, ka kapteine Meisone sagrābusi komandtiltiņu, palielinājusi ātrumu un tagad virza kuģi tieši uz Maitasputnu klintīm?
Pēc mirkļa komodors klusi izdvesa atbildi: — nē.
— mēs nevaram izgudrot, ka viņu apturēt. Viņa ir noslēgusi komandtiltiņu, iedarbinot treša līmeņa trauksmi. Apmēram pēc stundas mēs ietrieksimies klintis.
To dzirdot, Katers pakāpas soli atpakaļ, mazliet sagrīļojas, tad atkal nostājās stingri. Viņa seja mazliet nobālēja. Viņš klusēja.
Lesērs ātri pastāstīja par notiekošo. Katers klausijās, nepārtraukdams viņu, ar nemainīgu sejas izteiksmi. — Komodor, teica Lesērs, — tikai jums un komandas kapteinei ir zinama šifra kombinācijā treša līmeņa trauksmes atcelšanai. Pat ja mēs iekļūtu uz komandtiltiņa un apcietinatu Meisoni, mums būtu jaatceļ trauksme, lai varētu rīkoties ar kuģa autopilotu, jūs zināt šos kodus. Tikai jūs un neviens cits.
Klusums. Tad Katers atbildēja: — kompānija zina kodus.
Lesērs saviebās. Viņi apgalvo, ka meklējot tos. Patiesību sakot, korporācijā šajā ziņa valda īsts haoss. Neviens it kā īsti nezina, kur tie ir, un visi rada ar pirkstu cits uz citu.
Kapteiņa seja atgriežas sārtums. Lesērs prātoja, ko tas varētu nozīmēt. Bailes par kuģi? Dusmas uz Meisoni?
— ser, nav runa tikai par kodu. Jūs pārzināt kuģi tik labi ka neviens cits. Mums ir krīzes situācijā, un uz spēles liktas četrtukstoš cilvēku dzīvības. Līdz sadursmei ar Maitasputnu klintīm atlikušas tikai septiņdesmit minūtes. Jūs mums esat vajadzīgs.
— Lesēra kungs, vai jūs aicinat mani atkal pārņemt kuģa vadību? Atskanēja kluss jautājums.
— ja tas ir nepieciešams, tad jā.
— pasakiet to.
— komodor Kater, es jūs aicinu atkal pārņemt "Britānijas" vadību.
Kapteiņa tumšās acis iespidējās. Atkal ierunājoties, viņa klusa balss bija sašutuma pilna. — Lesēra kungs, jūs un pārejie virsnieki esat dumpinieki. Jūs esat viszemiskākie radījumi, kas vien spēruši kaju uz kuģa klāja. Daži ļaunie darbi ir tik briesmīgi, ka tos nevar padarīt par nebijušiem. Jūs sadumpojāties un nodevāt kuģa vadību psihopātes rokās. Jūs ar saviem nodevīgajiem, gļēvajiem, viltīgajiem, vārgajiem, lišķīgajiem pakalpiņiem perinājāt šo sazvērestību pret mani jau kopš iziešanas jūrā. Un tagad sākusies vētras pļauja. Nē, ser, es jums nepalīdzēšu. Ne ar kodiem, ne ar kuģi, un pat nenoslaucišu jūsu puņķaino degunu. Man atlicis tikai viens pienākums ja kuģis grims, es nogrimšu kopā ar to. Visu labu, Lesēra kungs!
Katera seja bija piesarkusi vēl tumšāk, un Lesērs pēkšņi saprata, ka tas nav dusmu, naida vai baiļu sārtums. Ne tas bija uzvaras prieks, neprātīgs, atriebīgs uzvaras prieks.