Tumsas rats

52

Konstansa Grīna uzmanīgi noklausijās vadību pārņēmušās kapteines paziņojumu skaļrunī un atviegloti uzelpoja, dzirdot, ka kuģis beidzot maina kursu uz Sentdžonu. Viņu mierināja arī zi­ņa par stingro drošības pasākumu ieviešanu uz kuģa. Neviens vairs neizlikās, ka šis vēl joprojām ir izpriecu brauciens tagad galvenais bija drošība un izdzīvošana. Varbūt, viņa nodomāja, karma lika šiem bagātajiem un izlepušajiem ļaudīm savam acīm skatīt dzīves īstenību.

Viņa ieskatījās pulkstenī. Bez piecpadsmit divi. Pendergasts teica, ka gribot gulēt līdz trijiem, un Konstansa viņam netraucēs. Viņam noteikti bija vajadzīga atpūta, kaut vai tādēļ, lai izkļūtu no dīvainas omas, kas šķita viņu pārņēmusi. Viņa nebija redzēju­si, ka Pendergasts gulētu dienā vai dzertu alkoholu no rīta.

Konstansa iekārtojās uz dīvāna ar Monteņa eseju sējumu, lai uz brīdi aizmirstu raizes. Taču, tikko viņa sāka iejusties elegantaja franču valodas plūduma, atskanēja kluss klauvējiens pie dur­vīm.

Viņa piecēlās un piegāja pie tam.

— Te Marija. Atveriet, lūdzu!

Konstansa atvēra durvis, un istabene ieslīdeja kajīte. Viņas al­laž spodrais formastērps bija netīrs un mati izspuruši.

— Marija, piesēdiet, lūdzu! Kas notiek?

Marija apsēdas un pārlaida plaukstu par pieri. — Tur ārā ir īsts durdoms.

— kas, lūdzu?

— kā to sauc angliski trako nams? Klausieties, man ir jaunu­mi. Briesmīgi jaunumi. Apakšējos klājos visi par to vien runa. Es lūdzu Dievu, kaut tā nebūtu patiesība.

— kas tas ir?

— visi runā, ka kapteine, kas pārņēmusi vadību, kapteine Meisone ieslēgusies uz komandtiltiņa un stūre kuģi tieši uz klin­tīm.

— ko?

— uz klintīm. Maitasputnu klintīm. Runa, ka mēs uzskriesim uz tam jau pēc nepilnam trim stundām.

— man tas izklausās pēc histēriskam baumām.

— varbūt, atbildēja Marija. Taču šoreiz visa komanda tam tic. Un kaut kas svarīgs notiek uz rezerves komandtiltiņa virs­nieki slaiga iekša, ārā, liela rosība. Ak, jā, un atkal ir parādījies tas… kā viņu sauc… spoks. Šoreiz to redzejuši vairāki pasažieri un arī kruiza direktors.

Konstansa uz mirkli sastinga. Kuģis nodrebēja, šķērsojot kār­tējo milzu vilni, un savādi salīgojas. Tad viņa atkal pievērsās Marijai. Lūdzu, uzgaidiet.

Viņa uzgāja augšstavā un pieklauvēja pie Pendergasta guļam­istabas durvīm. Parasti viņš atsaucās uzreiz, tik skaidri un mierī­gi, it kā nemaz nebūtu aizmidzis. Šoreiz atbildes nebija.

Viņa pieklauvēja vēlreiz. — Aloizij?

Aiz durvīm atskanēja klusa, vienaldzīga balss. — Es lūdzu pamodinat mani trijos.

— noticis kaut kas ārkārtējs, tev tas jazina.

Ilgs klusums. — Nesaprotu, kāpēc tas nevarētu pagaidīt.

— nevar, Aloizij.

Ilgs klusums. — Tūlīt būšu lejā.

Konstansa atgriezas viesistaba. Pēc krietna brīža parādījās Pendergasts, ģērbies melnās uzvalka biksēs, neaizpogata balta, iestivinata krekla, pārmetis par roku melnu uzvalka žaketi un kak­lasaiti. Nosviedis žaketi uz krēsla, viņš paraudzijās apkārt. — Kur ir olas benedikta gaume un tēja? Viņš noprasīja.

Konstansa pārsteigta raudzijās viņā. — Apkalpošana numuros ir atcelta. Ēdieni tiek pasniegti tikai noteiktos laikos.

— Marija noteikti varēs kaut ko sarūpēt, kamēr es skūšos.

— mums nav laika ēšanai, Konstansa noskaitās.

Pendergasts iegāja vannasistaba, atstājot durvis vaļa, novilka no bāla, slaida auguma kreklu, uzmeta to uz dušas aizkara stie­ņa, atgrieza krānu un sāka ziepēt seju. Izņēma garu bardas nazi un sāka to asinat. Konstansa piecēlās, lai aizvērtu durvis, bet aģents ar rokas mājienu viņu apturēja. Es gribu ātrāk dzirdēt, kas tad bija tik svarīgs, lai partrauktu manu snaudu.

— Marija stāsta, ka kapteine Meisone tā, kura pārņēma vadī­bu, kad Katers atteicas mainīt kursu, esot viena ieslēgusies uz komandtiltiņa un virza kuģi tieši uz klintīm.

Bārdas nazis apstājās uz Pendergasta garā, bālā žokļa. Pagāja gandrīz pusminūte. — Tad viņš atsaka skūšanos. Un kāpēc viņa tā dara?

— to neviens nezina, laikam zaudējusi prātu.

— zaudējusi prātu, atkārtoja Pendergasts. Tad viņš atsaka rī­koties ar bārdas nazi, kaitinoši lēni un rūpīgi.

— un turklāt, turpināja Konstansa, atkal parādījies tas spoks, tā saucamais dūmu rēgs. Šoreiz to redzējuši vairāki cilvē­ki, tostarp arī kruiza direktors. Gandrīz šķiet, it ka… viņa aprāvās, nezinādama, ka labāk to pateikt, pēc tam atmeta šo domu. Droši vien viņa iztēlojas pārāk daudz.

Pendergasts turpināja skūties klusuma, ko partrauca tikai attālā vētras šalkoņa un gaudošana, un dažas balsis gaiteni. Konstansa un Marija gaidīja. Beidzot aģents bija noskuvies. Viņš no­skalojā, noslaucīja un aizvēra bardas nazi, nosusinaja un noslaucīja seju, uzvilka un aizpogaja kreklu, ielika zelta aproču pogas, aplika kaklasaiti un veikli to sasējā, lad ienāca viesistaba.

— uz kurieni tu iesi? Konstansa jautāja, noskaitusies, bet arī mazliet nobijusies. Vai tev ir kāda nojausma, kas te notiek?

Viņš paņēma žaketi. — Tu gribi teikt, ka pali vēl neesi sapratu­si?

— protams, neesmu! Konstansa sāka zaudēt pacietību. Ti­kai nesaki, ka tev gan viss ir skaidrs?

— protams. Uzvilcis žaketi, viņš devās uz izeju.

— kas?

Pendergasts pie durvīm apstājās. — Ka jau es sākumā pieņe­mu, viss ir saistīts Agozjena zādzība, Džordana Ambrosa slep­kavība, cilvēku pazušana un slepkavības uz kuģa, bet tagad arī vājprātīgā kapteine, kas ved kuģi uz klintīm. Viņš īsi iesmējās. Un kur nu vēl jūsu "dūmu rēgs".

— kā? Konstansa nepacietīgi jautāja.

— tu zini visu to pašu, ko es, un skaidrot ir tik apnicīgi. Tur­klāt tagad vairs nav svarīgi nekas nav svarīgi. Viņš ar rokas mājienu norādīja uz istabu. Ja tas, ko tu saki, atbilst patiesībai, lad tas viss drīz nogrims mužsenajas dūņās Atlantijas okeāna di­bena. Bet pašlaik man ir kas svarīgs darams. Atgriezīšos pēc ne­pilnas stundas. Varbūt pa to laiku tu varētu sadabūt pavisam vienkāršās brokastis olas benedikta gaumē un tēju?

Viņš aizgāja.

Konstansa vēl ilgi noraudzijās uz aizvērtajām durvīm, lad vi­ņa lēni pagriezās pret Mariju. Kādu brīdi viņa neteica neko.

— jā? Iejautājās Marija.

— man jums jalūdz kāds pakalpojums.

Istabene gaidīja.

— atvediet ārstu, un pēc iespējas drīzāk.

Marijas skatiena pazibēja raizes. — Vai jūs esat slima?

— nē. Bet man šķiet, ka viņš gan.