Tumsas rats

24

Skots Blekberns apstājās pie "Oskara" ieejas, lai aizpogātu gieves & ilaivkes pēc pasūtījuma šūta uzvalka žaketi, sakartotu bā­li violeto kaklasaiti un nopētītu restorāna zāli. Pulkstenis bija bez piecpadsmit deviņi, un otras maiņas vakariņas ritēja pilnā sparā. Slaidi, eleganti viesmīļi ārzemnieki iesteidzās, nesdami galveno ēdienu traukos ar apaļiem sudraba vākiem, nolika tos uz galda, katrs nostājās aiz muguras kādam no viesiem un tad visi reize veikli nocēla vākus, parādot gardumus.

Savilcis lūpas ļaunā smīna, Blekberns aizsoļoja pie sava gal­diņa. Abi viņa ceļabiedri jau bija savas vietas un, ieraugot viņu, iztapīgi piecēlās. Pareizi darīja Blekberns viņu uzņēmumos bi­ja ieguldījis vairākus simtus miljonu un bija to valdes loceklis. Uz galda jau bija divas tukšas burgundieša pudeles līdz ar izmētā­tām atliekām no aukstājam uzkodām un pirmā ēdiena neliela putna, varbūt fazāna vai baloža. Apsedies viņš paņēma un aplū­koja vienu pudeli.

Richebourg domaine de lu romanee-conti 78, viņš izlasīja. Jūs gan, draugi, uzdzīvojat. Viņš ieleja atlikumu savā glāzē. Bet man atstājat tikai nogulsnes!

Lembs un Kalderons pakalpīgi iesmējās, un Lembs pamāja viesmīlim. Atnesiet vēl vienu pudeli no mūsu privātā pagraba, viņš pavēlēja. No jau atvērtajam kastēm.

-tūlīt, ser. Viesmīlis aizslīdēja nedzirdami kā sikspārnis.

kam par godu? Apjautājas Blekberns.

tāpat vien, nolēmām mazliet papriecāties, atbildēja Lembs, iztaisnodams šauros, sagumušos plecus, Blekberns ievēroja, ka draugs vairs nav tik slimīgi bāls ka iepriekš. Laikam vārgulis sāk pierast pie jūras.

kāpēc gan ne? Piekrita Blekberns. Šis ceļojums izvēršas pat vēl interesantāks nekā cerēts. Vakar vakara satiku senu drau­dzeni, un viņa bija atsaucīga ļoti atsaucīga. Vismaz sākumā.

Šos vārdus abi draugi uzņēma ar skaļiem smiekliem.

— bet pēc tam? Jautāja Lembs, ziņkāri paliekdamies uz priekšu.

Blekberns iesmējās un atmeta ar roku. Es nemaz nezinu, kas bija jautrak izdrāzt to sievišķi vai pēc tam iekaustīt. Mežonīgā kaķene!

Atkal skaļi rēcieni.

Klusi piesteidzas viesmīlis ar pudeli un tīru glāzi, un Lembs norādījā, lai tas ielej Blekbernam nogaršot. Blekberns saskalinaja šķidrumu glāzē, aši pasmaržoja, atkal saskalinaja, tad iebāza glā­ze degunu un ieelpoja aromata buķeti. Pēc tam atlaidas krēsla, pievērtam acīm, izbaudot aromatu. Pēc brīža pacēla glāzi pie lūpām, iedzera mazu malciņu, paturēja to uz mēles, ievilka ar lūpām gaisu, ļaujot tam burbuļot vīna, un tikai tad norija. Paveicis šo rituālu, viņš nolika glāzi un ar rokas mājienu aizraidīja vies­mīli projām.

— ko teiksi? Lembs nepacietīgi jautāja.

— izcils.

Viņi atviegloti uzelpoja.

Blekberns atkal pacēla glāzi. Man ir kāds paziņojums.

Abi draugi pievērsa viņam ziņkārus skatienus.

— piepildiet glāzes.

Viņi ar prieku paklausīja.

kā jau zināt, kopš pārdevu Gramnet par diviem miljardiem, es kādu laiku mētājos apkārt, meklēdams kaut ko jaunu, ar ko pa­niekoties. Un tagad laikam esmu to atradis.

— vai vari kaut ko pastastīt par to? Jautāja Kalderons.

Blekberns lepni ieturēja ilgu pauzi.

— tas ir saistīts ar interneta virtuālo datu bāzu caurskatīšanu un meklešanu tajās. Viņš pasmaidīja. Pārdodot Gramnet, es pa­turēju tiesības uz savu patentēto attēlu kompresijas algoritmu. Es varu piegādāt attēlus visiem lietotajiem, un tie izskatīsies simt­reiz labāk nekā citiem piedāvātājiem.

bet google jau gadiem ilgi cenšas izstrādāt attēlu uzlabošanas tehnoloģiju, ieminējās Lembs. Taču ka neizdodas, tā neizdodas.

Es izmantošu citu tehnoloģiju vecmodīgu smagu roku dar­bu. Man ir tūkstošiem programmētāju un pētnieku, kas ir gatavi vergot cauram diennaktīm. Es izveidošu vislielāko multimediju datu bazi visa internetā.

-kā?

attēlus var aprīkot ar saitēm tāpat kā interneta lapas. Lieto­tāji, kuri meklē attēlus, virzās no viena līdzīga attēla pie nakamā. Neanalizējot metadatus vai attēlus analizējot saites. Kad attēli nonākuši tava datu bāzē, var apkopot miljardiem, triljoniem sai­šu, ko izveidojuši lietotāji. Pēc tam es savakšu pašus attēlus visaugstākaja izšķirtspēja un ar algoritmu un matemātisko parak­stu palīdzību saspiedīšu tos. Man ir ducis serveru kompleksu, kas stāv dīkā, gaidot, kad tos piepildīs ar šādiem datiem.

bet attēlu autortiesības? Kā tiksi gala ar tam?

pie velna autortiesības! Tas jau ir mirušas. Šis ir internets. Informācijai jābūt brīvi pieejamai. Visi citi jau tā dara kāpēc lai es nevarētu?

Draugi bijīgi pieklusa.

— un vēl kā kronis visam man ir paslēpts dūzis. Viņš pacēla glāzi un iekrekšķejas gardos smieklos. Un kāds dūzis!

Tad viņš iedzera trīssimt dolārus vērtu vīna malku un bezga­līgā baudā aizvēra acis.

— Blekberna kungs? Viņam līdzās atskanēja klusa, godbijīga balss.

Blekberns pagriezās, sapīcis par traucējumu šādā brīdi. Viņam aiz muguras stāvēja vīrietis necilā uzvalkā. Viņš bija neglīts, ma­za auguma un runāja ar Bostonas akcentu.

Blekberns sarauca pieri. Kas jūs esat?

— mans vārds ir Patriks Kempers. Es esmu "Britānijas" drošī­bas dienesta priekšnieks. Vai drīkstu aprunaties ar jums zem čet­rām acīm?

— drošības dienesta? Ko tas viss nozīmē?

— nebaidieties, tā ir tikai standarta procedūra.

— mani draugi drīkst dzirdēt visu, ko jūs teiksiet.

Kempers brīdi vilcinājās. Labi. Vai neiebildisiet, ja piesēdī­šu? Ātri pārlaidis skatienu restoranam, viņš apsēdas labajā pu­sē Blekbernam.

— no sirds atvainojos, ka iztraucēju jūs vakariņas. Kempera Bostonas akcents jau sāka krist Blekbērnam uz nerviem. Viņš izskatījās un runāja ka policists. Noteikumi prasa, lai es jums uz­dotu dažus jautājumus. Runa ir par mūsu darbinieci, kas tika no­rīkota uzkopt jūsu kajīti. Huanitu Santamariju.

— istabene? Blekberns sarauca pieri. Man ir pašam sava istabene, un viņas uzdevums ir uzraudzīt jūsu personāla darbu.

-Santamarija divreiz uzkopa jūsu kajīti. otra reize bija braucie­na pirmās dienas vakara, ap pusdeviņiem, kad viņa iegāja sagata­vot jūsu gultas. Vai atceraties, ka viņa bija atnākusi uz jūsu kajīti?

— vakar vakara pusdeviņos? Blekberns atlaidās krēsla un iemalkoja vīnu. Neviena tur nebija. Mana istabene bija medpunktā, mocījās ar jūras slimību un vēma kā traka. Turklāt es devu stingrus norādījumus, lai neviens bez uzraudzības neieiet mana kajīte.

— atvainojos par to, ser. Bet vai jūs nezināt, kas varēja vakar vakarā notikt kajīte? Kāds negadījums, varbūt viņa kādu satika? Varbūt viņa kaut ko saplēsa vai… nozaga?

— kāpēc jautājat vai tad viņai pēc tam kaut kas notika?

Drošībnieks vilcinājās. Patiesībā, jā. Santamarijas kundze ne­ilgi pēc jūsu kajītes atstašanas parcieta nervu sabrukumu. Vēlāk viņa izdarīja pašnavību. Taču neviens, kas viņu pazina, piemē­ram, istabiņas kaimiņienes, nebija pamanījušas neko tadu, kas lie­cinātu par draudošu nelaimi.

— tā jau vienmēr sāka par masu slepkavam un pašnāvniekiem. Blekberns ļauni pasmīnēja.

— viņas arī teica, ka Santamarijas kundze uz darbu devusies labā garastavoklī.

— nevaru jums palīdzēt, atteica Blekberns, skalinadams vī­nu glāzē un paceldams to pie deguna, lai ieelpotu aromatu. Ka­jīte neviena nebija. Nekas nebija ne saplēsts, ne nozagts. Ticiet man, es to zinātu. Es savas mantas uzmanu.

— varbūt viņa varēja kaut ko redzēt vai aiztikt? Kaut ko tādu, kas varēja viņu nobiedēt?

Blekberns pēkšņi sastinga vīna baudīšanas rituāla vidū, pa­cēlis glāzi pusceļā pie mutes. Pēc krietna brīža viņš nolika glāzi neiemalkojis.

Blekberna kungs? Neatlaidas Kempers.

Blekberns pagriezās un paraudzijās uz viņu. Itin nekā, viņš atbildēja klusa un vienaldzīga balsi. Nekā tur nebija. Un, ka jau teicu, arī neviena cilvēka. Mana istabene bija medpunkta, es va­kariņas. Tam, kas notika ar to sievieti, nav nekādās saistības ar manu numuru. Viņai tur nemaz nebija jābūt.

— skaidrs, Kempers pieceldamies noteica. Tā jau es domā­ju. Taču jūs jau zināt, kārtība paliek kārtība. Ja es neizdarītu visu pēc noteikumiem, "Polārzvaigzne" man to nepiedotu. Viņš pa­smaidīja. Kungi, nerunāsim vairs par to. Pateicos jums par pa­cietību un vēlu jauku vakaru. Pamājis ar galvu katram no sēdē­tajiem, viņš aši aizsoļoja projām.

Lembs noraudzījās, ka drošības dienesta šefs lavierē starp gal­diņiem, tad pievērsās Blekbernam. Ko teiksi par to, skot, vecīt? Tumši noslēpumi apakšējos klājos! Viņš savilka seju melodra­matiska grimase.

Blekberns nealbildeja.

Pie galdiņa pieslīdēja viesmīlis. Vai drīkstu iepazīstināt jūs ar šefpavara īpašajiem piedāvājumiem?

— lūdzu! Man jāatgūst divas dienas nokavētais. Un Lembs saberzēja rokas.

Blekberns pēkšņi pielēca kājas, bīstami strauji atgrūžot krēslu.

— Skot? Kalderons noraizējies paraudzijās viņa.

— neesmu izsalcis, atteica Blekberns. Viņš bija nobālējis.

— paklau, Skotij, ierunājās Lembs. Pagaidi! Uz kurieni tu iesi?

— uz kajīti. Un, neteicis vairs ne vārda, Blekberns pagriezās un izgāja no restorānā.