Tumsas rats

49

Lesērs jau stundu bija pavadījis pēcpusdienas sardzē. Viņš stāvēja pie integrētās komandtiltiņa darbstacijas, ncskaitāmo ecģis kursa noteicēju un vektoru radaru priekšā, sekojot kuģa gaitai pāri Lielajam Sēklim uz Sentdžonu. Satiksme jūra nebija in­tensīva tikai daži lieli kuģi bija patvērušies no vētras tāpēc varēja ātri tikt uz, priekšu.

Pēc vadības pārņemšanas uz komandtiltiņa valdīja dīvains klusums. Kapteini Meisoni laikam nospieda jaunas atbildības nasta. Kopš Katera atstādināšanas viņa nebija atstājusi komand­tiltiņu, un Lesērs iedomājās, ka viņa droši vien paliks tur līdz pat piestāšanai ostā. Viņa bija paaugstinajusi ārkārtas stāvokli līdz ISPS trauksmes otrajam līmenim, pēc tam viņa aizraidīja no ko­mandtiltiņa visus, atstājot tikai pašus nepieciešamākos cilvēkus dežurējošo virsnieku, stūrmani un tikai vienu sardzes vīru. Lesērs pārsteigts apjauta, cik pareizs bija šis lēmums tagad uz ko­mandtiltiņa valdīja miers, klusums un koncentrēšanas darbam, kas nebija iespējama lielākā ļaužu drūzma.

Viņš iedomājas, ko par šo piektā punkta izsludināšanu teiks korporācija un kā tas ietekmēs viņa karjeru. Protams, nelabvēlīgi.

Viņš mierināja sevi ar domu, ka citas izvēlēs nebija. Viņš rīkojas pareizi, un tas bija galvenais. Tas arī ir labākais, ko cilvēks sava dzīve var paveikt. Ka to uztvēra citi, to viņš nespēja ietekmēt.

Lesēra pieredzējušais skatiens pārslīdēja lielajiem elektronis­ko ierīču ekrāniem Trimble Navtruc un Northstar 941x Dgps, čet­riem dažādiem elektronisko karšu komplektiem, žirokompasam, radaram, ātruma reģistriem, radio navigācijas sistēmai un eholotem. Jūrniekiem, kuri kuģojuši tikai pirms kādiem desmit gadiem, šis komandtiltiņš šķistu ka sveša valstība. Tomēr Lesērs vēl jopro­jām pie navigācijas galda zīmēja kuģa kursu uz papīra ka veca­jos laikos ar smalkiem misiņa navigācijas instrumentiem, para­lēlajiem lineāliem un cirkuļiem, ko bija saņēmis mantojumā no tēva. Viņš reizēm pat noteica kuģa atrašanas vietu pēc saules vai kādas zvaigznes. Tas bija lieki, taču ļāva viņam sajust svarīgo saikni ar gadsimtiem senajām jūrniecības tradicijam.

Viņš paraudzijās uz ātruma un kursa rādītājiem. Kā parasti, kuģi vadīja autopilots, un Lesēram bija jaatzīst, ka "Britānijai" ir lieliska gaita, par spīti trīsdesmit pēdas augstiem sānu viļņiem un četrdesmit līdz piecdesmit mezglu vējam. Tiesa gan, diezgan ilgu laiku bija japacieš netīkama šūpošanās, taču viņš varēja iedo­māties, cik daudz ļaunāk tas būtu uz mazāka kruiza kuģa. "Britānijas" ātrums bija divdesmit divi mezgli labāks nekā cerēts. Viņi nonāks Sentdžona ātrāk nekā pēc divdesmit divām stundām.

Viņš jutās patiesi atvieglots, redzot, cik mierīgi Meisone pār­ņēmusi vadību. Pusdienlaika paziņojumā visa kuģa skaļruņos viņa rāmi pavēstīja, ka komodors atstādināts no amata un vadī­bu pārņēmusi viņa. Klusa, mierinoša balsi viņa izziņoja otra līme­ņa ISPS kodeksa ārkārtas stāvokli un paskaidroja, ka mainīts kurss uz tuvāko ostu. Viņa lūdza pasažierus pašu drošības dēļ pēc iespējas visu laiku uztureties savās kajītēs, saglabājot mieru. Atstājot kajītes, lai dotos uz maltītēm, viņa ieteica pārvietoties gru­pas vai divatā.

Lesērs ieskatījās arpa radara ekrānā. Pagaidam viss labi. Le­dus līdz šim nebija manīts, un nedaudzie kuģi, kas vēl atradās uz Lielā Sēkļa, bija pietiekami tālu no viņu kursa. Viņš ar ICDIS slēdzi nomainīja rādījumu uz divdesmit četrām jūdzem. Viņi tuvojās punktam, kur autopilots veiks kursa korekciju, kas ļaus iz­vairīties no Maitasputnu klintīm aizvēja pusē. Pēc tam būs taisns gabals līdz Sentdžonas ostai.

Vadības telpā ienāca Kempers.

— kāda ir situācijā uz pasažieru klājiem? Jautāja Lesērs.

— tik laba, cik iespējams, ser. Viņš vilcinājās. Es ziņoju kor­porācijai par vadības maiņu.

Lesērs norija siekalas. — Un?

— tikai nikna klaigāšana, bet vēl nekādās oficiālās reakcijas. Viņi aizsūtīja veselu baru FIB aģentu sagaidīt mūs Sentdžona. Vis­pār viņi ir nobijušies. Visvairāk raizējas par sliktu publicitati. Kad žurnālisti uzodis to visu… viņš apklusa un pašūpoja galvu.

Karšu ploteris klusi iezvanījās, ziņojot, ka sasniegts pagriezie­na punkts. Kamēr autopilots automatiski pieskaņojas jaunajam virzienam, Lesērs sajuta vieglu vibrāciju jaunais kurss bija ne­daudz izmainījis kuģa leņķi pret viļņiem, un šūpošanās kļuva stiprākā.

— jaunais kurss divi, divi, nulle, Lesērs klusi paziņoja ko­mandas kapteinei.

— jaunais kurss apstiprināts divi, divi, nulle.

Vējš sitas komandtiltiņa logos. Varēja saskatīt tikai dūmaka ietīto kuģa priekšgalu, bet tālāk pletās pelēka bezgalība.

Meisone pagriezās. — Lesēra kungs?

— jā, kapteini.

Viņa klusi ierunājās: — es raizējos par Kreika kungu.

— galveno radistu? Kāpēc?

— neesmu pārliecinātā, vai viņš tiek gala ar uzdevumu. Man šķiet, ka viņš ir ieslēdzies radio telpa.

Viņa pamāja ar galvu uz durvīm komandtiltiņa dziļuma. Lesērs bija pārsteigts viņš reti bija redzējis tas aizvērtas.

— Kreiks? Es pat nezināju, ka viņš ir uz komandtiltiņa.

— man jāpārliecinās, ka visi virsnieki darbojas ka vienota ko­manda, turpināja kapteine. Plosās vētra, uz kuģa ir vairāk nekā četri tūkstoši pārbiedētu pasažieru un komandas locekļu, un priekšā vēl daudz parbaudijumu, līdz nokļūsim Sentdžona. Mēs nevaram atļauties domstarpības vai konfliktus virsnieku vidu. Ti­kai ne tagad.

— jā, ser.

— man vajadzīga jūsu palīdzība. Negribu sacelt lielu troksni, bet gan mierīgi aprunaties ar Kreika kungu divatā. Varbūt viņš pievienojās mums, jo bija nobijies.

— izklausās saprātīgi, ser.

— kuģi vada autopilots, līdz Maitasputnu klintīm vēl četras stundas. Es vēlētos lūgt jūs atbrīvot komandtiltiņu, lai varētu parunat ar Kreiku mierīgos apstākļos. Īpaši svarīgi, manuprat, ir, lai Kempera kungs atstatu komandtiltiņu.

Lesērs vilcinājās. Noteikumi prasīja, lai uz komandtiltiņa vienmēr atrastos vismaz divi virsnieki.

— es pagaidam pārņemšu sardzi, paskaidroja Meisone. Un Kreiku var uzskatīt par otru virsnieku tātad noteikumi netiks pārkāpti.

— jā, ser, bet vētras laikā…

— es saprotu jūsu šaubas, atbildēja Meisone. — Man vajag ti­kai piecas minūtes. Nevēlos, lai Kreika kungs nodoma, ka viņam uzklup vesels bars. Atklāti sakot, es mazliet raizējos par viņa emo­cionālo līdzsvaru. Izdariet to klusi un nesakiet nevienam, kāpēc.

Lesērs pamāja ar galvu. — Klausos, ser.

— paldies, Lesēra kungs.

Lesērs piegāja pie novērotāja. — Iznāciet uz mirkli gaiteni kopā ar mani. Viņš pamāja ar galvu stūrmanim. Jūs arī.

— bet…

— kapteines pavēle.

— klausos, ser.

Lesērs piegāja pie Kempera. — Kapteine uz dažam minūtēm pārņem sardzi. Viņa vēlas, lai mēs atstājam komandtiltiņu.

Kempers pārsteigts paraudzijās viņa. — Kāpēc?

— pavēle. Lesērs paziņoja stingra balsi, cerēdams, ka turp­māki jautājumi nesekos. Viņš ieskatījās pulksteni piecas minū­tes, laika atskaite sakas. Viņi izgāja gaiteni pie komandtiltiņa dur­vīm, kuras Lesērs aizvēra, bet neaizslēdza.

— ko tas viss nozīme? Noprasīja Kempers.

— kuģa darīšanas, Lesērs atbildēja vēl bargaka toni.

Viņi stāvēja klusēdami. Lesērs ieskatījās pulksteni. Vēl divas minūtes.

Gaiteņa tālākajā galā atvēras durvis un iznāca kāds cilvēks. Lesers neticeja savam acīm tas bija Kreiks. Es domāju, ka jūs esat radio telpa, viņš teica.

Kreiks paraudzījās uz kapteiņa palīgu ka uz jukušu. — Es ti­kai tagad eju pieteikties sardzē, ser.

— bet kapteine Meisone…

Viņu partrauca kluss trauksmes signāls un mirgojoša sarkana gaisma. Komandtiltiņa durvis atskanēja klikšķi.

— ko, ellē, tas nozīme? Noprasīja stūrmanis.

Kempers raudzijās uz mirgojošo sarkano gaismu vīrs durvīm. Ak dievs, kāds ir noteicis treša līmeņa ISPS kodeksa ārkartas stāvokli!

Lesērs satvēra komandtiltiņa durvju rokturi un mēģināja to pa­griezt.

— trauksmes gadījuma tas automātiski tiek aizslēgtas, pa­skaidroja Kempers. Komandtiltiņš tiek noslēgts.

Lesērs juta, ka asinis dzīslas sastingst kapteine Meisone uz komandtiltiņa bija viena. Viņš piegāja pie durvju mikrofona. — Kapteini Meisone, runa Lesērs. Atbildes nebija.

— Kapteini Meisone! Treša līmeņa trauksme! Atveriet durvis!

Atbildes joprojām nebija.