Tumsas rats

22

Īpašais aģents Pendergasts iznāca no savas kajītes, aizvēra durvis un aizsoļoja pa gaiteni. Viņš bija eleganti uzposies melnā smokingā, kas, tāpat kā viņa apņēmīga gaita šādā laika asto­ņos vakarā, katram novērotājam liktu domāt, ka viņš dodas va­kariņas.

Taču Pendergasts šoreiz iztiks bez vakariņām. Maltītei paredzēto laiku viņš izmantos kādam darbam.

Nonācis pie liftiem, viņš nospieda pogu braukšanai uz aug­šu. Kad durvis atvērās, viņš iekāpa un nospieda trīspadsmitā klāja pogu. Jau pēc nepilnam trīsdesmit sekundem viņš sparīgā gai­tā soļoja pa citu gaiteni uz kuģa priekšgala pusi.

Vairākums pasažieru bija vakariņas vai kazino, vai arī skatijās šovu. Pendergasts satika tikai divus cilvēkus istabeni un ka­jīšu stjuartu, beidzot gaitenis asi pagriezās vispirms pa labi, pēc tam pa kreisi, nonākot līdz priekšgala šķērsojošajam gaitenim. Tas bija daudz īsāks, un pa kreisi no viņa bija tikai divas durvis tas veda uz diviem karaliskajiem apartamentiem.

Pendergasts piegāja pie pirmajām durvīm ar uzrakstu "Ričarda II apartamenti" un pieklauvēja. Kad neviens neatbildēja, viņš izņēma no somas elektromagnētisku karti. Tā ar viļņotu vadiņu bija pie­vienota pie somā paslēpta plaukstdatora. Viņš ievietoja karti durvju slēdzenē, aplūkoja rādītāju ierīces mazajā ekrāniņā, tad ierakstīja tas­tatūrā skaitļu virkni. Atskanēja kluss pīkstiens, un durvju slēdzenes gaismas diodes sarkano krasu nomainīja zaļa. Aši paraudzījies at­pakaļ gaitenī, viņš ieslīdēja pa durvīm, aizvēra tās aiz sevis un apstājās, uzmanīgi ieklausīdamies. Viņš jau bija pārliecinājies, ka Laionels Broks vakariņo. Luksuskajīte šķita tukša, klusa un tumša.

Izvilcis no kabatas mazu lukturīti, viņš devās iekšā. Četri ka­raliskie apartamenti nebija tik lieli ka divstāvu un trīsstāvu luksusnumuri, tomēr tie bija pietiekami plaši katrs aizņēma pusi no divpadsmita un trīspadsmitā klāja un bija ar skatu uz kuģa priekšgala kubriku. Klāja plānā Pendergasts bija izpētījis, ka šajas kajītēs ir liela viesistaba, ēdamistaba, virtuvite, tualete un di­vas guļamistabas, ko savieno vannasistaba.

Viņš izgāja cauri viesistabai, gaismodams ar lukturīti visapkārt. Telpa šķita gandrīz neapdzīvota, nesen to bija uzkopusi is­tabene. Papīrgrozs bija tukšs. Vienīga pamanīta dīvainība uz ādas dīvāna bija spilvens ar svaigi mainītu spilvendrānu. Pasa­žieru sarakstā bija teikts, ka Broks šajā numura mitinās viens. Var­būt viņš cieš no hemoroīdiem.

Vienīga zīme, kas liecināja, ka šeit kāds dzīvo, bija neatverta Taittinger pudele augstā spainītī ar pusizkusušu ledu.

Uzvilcis lateksa cimdus, viņš izskatīja sānu galdu un rakstamgalda atvilktnes un atrada tikai kuģa literatūru un televizora un DVD atskaņotaja tālvadības pultis. Tad noņēma no sienam glez­nas, palūkojas aiz katras no tām, bet neko neatrada. Piegājis pie liela loga kuģa priekšgala, viņš klusi atvilka aizkaru. Tālu, tālu leja "Britānijas" priekšgals šķēla putojošos viļņus. Laiks kļuva ar­vien vējaināks, un kuģa lēnā šūpošanās bija vēl vairāk jūtama.

Atkāpies no loga, Pendergasts devās uz virtuviti. Izskatījās, ka tā netiek lietota acīmredzot Broks ietureja maltītes kāda no kuģa daudzajiem restorāniem, ledusskapi bija tikai vēl divas šampa­nieša pudeles. Pendergasts veikli pārmeklēja atvilktnes, bet atra­da tikai galda piederumus un glāzes. Tad viņš devās ātri aplūkot ēdamistabu un tualeti. Pēc tam mēteļu sienas skapi. Nekur nekā interesanta.

Atgriezies viesistaba, viņš apstājās un ieklausijās. Visapkārt valdīja klusums. Viņš ieskatījās pulksteni - ceturksnis pāri asto­ņiem. Broks sāka vakariņot "Karaļa kronī" astoņos, tātad neat­griezīsies vēl vismaz pusotru stundu.

Guļamistabas bija labā klāja pusē. Vienas durvis bija atvērtas, otras aizvērtas. Pendergasts piegāja pie atvērtajam durvīm, atkal ieklausījās, tad gāja iekša. Guļamistaba bija diezgan līdzīga vi­ņējai plata gulta ar greznu baldahīnu, divi naktsgaldiņi, drēbju skapis, rakstamgalds ar krēslu, sienas skapis un durvis, kas, bez, šaubam, veda uz vannasistabu. Bija skaidrs, ka Broks guļ tieši šajā istabā.

Istabas rūpīgai pārmeklēšanai vajadzēja piecpadsmit minūtes. Tagad jau ātrāk viņš pārgāja uz blakus esošo vannasistabu un aši pārlūkoja tualetes piederumus. Arī tur neizdevās uzzināt ne­ko jaunu, ja nu vienīgi pārliecināties, ka Broka iecienītais odeko­lons ir Floris elite.

Vannasistabas tālākajā galā bija neliela ģērbtuve, no kuras dur­vis veda uz otru guļamistabu. Pendergasts sniedzas pēc durvju roktura, nolēmis šai telpai tikai pavirši pārlaist skatienu arvien vairāk izskatījās, ka, ja Broks ir vainojams kāda noziegumā, tad pierādījumi jāmekle kaut kur citur, nevis uz "Britānijas".

— Durvis bija aizslēgtas.

Pendergasts izbrīna sarauca pieri. Izgājis viesistaba, viņš pa­raustīja otras durvis uz šo guļamistabu. Tās arī bija aizslēgtas.

— Ļoti interesanti.

Viņš pietupās un izpētīja slēdzeni lukturīša gaismā. Tā bija pavi­sam vienkārša, tātad nesagādās lielas grūtības. Pasniedzies kabatā, viņš izvilka mūķīzeri, kas atgādinaja mazu stiepļu zobu suku. Ieli­ka to atslēgas cauruma, un jau pēc brīža ar klusu klikšķi slēdzene padevās. Satvēris rokturi, viņš pavēra durvis uz tumšo istabu.

— pakusties un būsi līķis, tumsa atskanēja skarba balss.

Pendergasts sastinga.

No aizdurves iznāca vīrietis ar ieroci roka. Guļamistabas dzi­ļuma atskanēja miegaina sievietes balss. Kert, kas noticis?

Atbildes vieta vīrietis pamāja Pendergastam ar ieroci, iznāca pa durvīm, aizvēra un aizslēdza tas aiz sevis. Viņš bija tumšma­tains, ar pūtīšu retam sejā, ar melnīgsnēju ādu, glīts tādā ka gang­steru stilā, ļoti muskuļains. Viņam bija cīkstoņa stāja, taču vare­nais augums netraucēja kustēties ātri un viegli. Viņš nebija stjuarts viņam mugura bija tumšs uzvalks, nevis formastērps, un žakete uz platajiem pleciem bija kā uzspīlēta.

— tātad, vecīt, kas tu esi un ko te meklē? Noprasīja Kerts.

Pendergasts pasmaidīja un norādīja uz krēslu pie dīvāna. -

— Vai drīkstu? Šodien visu dienu esmu uz kājām.

Vīrietis stāvēja, nikni noraudzīdamies, ka Pendergasts apsē­žas un ērti iekārtojas, eleganti sakrustojot kājas.

— es tev uzdevu jautājumu, sūdabrāli.

Pendergasts izvilka šampanieša pudeli no kūstoša ledus, no­tecināja ūdeni no tas sāniem, tad ar veiklu kustību izvilka korķi. Līdzās stāvēja divas tukšas glazēs. Viņš pielēja abas pilnas līdz malām.

— vai vēlaties pievienoties?

Vīrietis pacēla ieroci. Man sāk zust pacietība. Tev ir lielas nepatikšanas, un tas arvien vairāk pastiprinās.

Pendergasts iedzēra malciņu. Tad jau mēs esam līdzīga stā­vokli. Ja jūs apsēstos, mēs varētu to mierīgi apspriest.

— man nav nepatikšanu. Tev gan. Tev ir lieli sūdi.

es ļoti labi apzinos savas nepatikšanas. Tās sagādajat jūs. Stāvat mana priekšā un mērķējat ar ieroci man galva, turklāt sākat zaudet savaldību. Jā, tas tiešam nav patīkami. Pendergasts iedzēra vēl un nopūtās. Lielisks.

tev vēl ir pēdēja iespēja pateikt, kas tu tāds esi, pirms es iz­šķaidu tavas smadzenes pa sienu.

pirms jūs to darat, vai drīkstu norādīt, ka jums ir daudz no­pietnākās nepatikšanas nekā man?

tiešam? Un kādas, pie velna, tās būtu?

Pendergasts pamāja ar galvu uz guļamistabas pusi. Vai Broka kungs zina, ka jūs esat atvedis uz viņa kajīti dāmu?

Vīrietis mazliet samulsa. Broka kungam nav nekādu iebil­dumu pret manam dāmām.

Pendergasts savilka uz augšu uzacis. Varbūt ir. Varbūt nav. Taču vēl ļaunāk būtu, ja jūs mēģinātu kaut ko "izšķaidīt" pa sie­nu tad jūs nonāktu visa kuģa uzmanības centrā. Ja īpaši pa­veiktos, jūs tiktu cauri ar apsūdzību slepkavībā, bet, ja nē, tad sienas tapetes rotātu jūsu smadzenes. Es arī esmu apbruņots.

Svešinieks atkal apjuka. Es saucu kuģa apsardzi.

Pendergasts iedzera vēl vienu malciņu. Jūs neesat visu pietiekami apdomajis, Kerta kungs.

Muskuļainais nikni pavicināja ieroci. Džonsons. Kertiss Džonsons. Nevis Kerta kungs.

-atvainojiet, Džonsona kungs. Pat ja Broka kungs tiešam ne­iebilst, ka jūs darba laika izklaidējaties ar dāmām, tomēr, ja iz­sauksiet kuģa apsardzi, radīsies jautājumi par kravu, ko Broka kungs glabā guļamistabā, kuru jūs izmantojat ka mīlas ligzdiņu. Turklāt jūs nezināt, kas es esmu un kāpēc esmu šeit. Varbūt es pats esmu no kuģa drošības dienesta. Tātad, ka jau teicu, Džonsona kungs, nepatikšanas ir mums abiem. Es ceru, ka mēs varam tas atrisināt saprātīgi un abpusēji izdevīgi. Viņš lēni iebāza di­vus pirkstus smokinga kabatā.

— turi rokas tā, lai var redzēt.

Pendergasts izvilka pirkstus, satvēris tajos nelielu žūksnīti jau­nu simtdolaru banknošu.

Svešinieks stāvēja viņa priekšā, sažņaudzis ieroci gaļīgajā plaukstā, piesarcis un apjucis.

Pendergasts pašūpoja naudas zīmes. Nolaidiet ieroci.

Vīrietis paklausīja.

— nāciet, paņemiet to.

Džonsons pasniedzas, paķēra naudu un iebāza kabatā.

-Džonsona kungs, mums jarīkojas ātri, lai es tiktu projām līdz Broka kunga pārnākšanai.

— pazūdi ellē no šejienes! Kusties!

— jūs paņemat manu naudu un tomēr dzenat mani projām? Cik nepieklājīgi!

Pendergasts, skaļi nopūties, piecēlās, pagriezās, it kā lai aizie­tu, bet tad zibenīgā ātrumā iesvieda šampanieša glāzi Džonsona sejā un vienlaikus neticami veikli iebelza ar kreiso dūri pa viņa plaukstas locītavu. Pistole atsitas pret paklāju un aizslīdēja līdz istabas vidum. Kad Džonsons iekliedzas un metas tai pakaļ, Pendergasts nogāza viņu, pielika pie auss sava Irs Baer 1911 stobru un uzspieda ceļgalu uz muguras lejasdaļas.

— padodieties, Džonsona kungs. Padodieties!

Pēc krietna brīža Pendergasts piecēlās. Varat celties.

Džonsons pieslējās sēdus, berzēdams ausi, tad uzrausās kā­jās. Viņa seja bija niknumā satumsusi.

Pendergasts ielika savu ieroci kabatā, aizgāja pēc Džonsona pistoles, pacēla to un pagrozīja rokas. Valters PPK. Jūs laikam esat Džeimsa Bonda cienītājs. Varbūt mums tomēr ir mazāk kopī­ga nekā es biju iedomājies. Viņš pasvieda ieroci Džonsonam, tas pārsteigts noķēra to. Turēja rokā, nesaprazdams, ko darīt.

— esiet prātīgs un nolieciet to.

Džonsons ielika ieroci makstī.

— tagad, Pendergasts laipni paskaidrojā, izvēle ir šāda. Jūs varat kļūt par manu draugu, izdarīt man pavisam niecīgu pakal­pojumu un nopelnīt vēl vienu tūkstoti. Vai arī varat turpināt spītēties pārprastā uzticībā nicinamājam tipam, kurš jums tik maz mak­sa un, uzzinājis par šo pārkāpumu, atlaidis jūs uz karstam pēdam un nekad vairs jūs neatcerēsies. Kā tad būs, Džonsona kungs?

Muskuļainais kādu brīdi izbrīnā raudzijās uz Pendergastu, tad īsi pamāja ar galvu.

— lieliski. Atveriet guļamistabas durvis, mans jaunais draugs. Nedrīkst kavēties ne mirkli.

Džonsons pagriezās, piegāja pie guļamistabas durvīm un at­slēdza tās. Pendergasts sekoja viņam istaba.

— Kert, kas, elle, notiek? Gulta gulēja sieviete ar kuplu matu ērkuli, savilkusi palagus līdz zodam.

— saģērbies un tinies prom!

— bet manas drēbes ir otrā istabas pusē, viņa žēlojās. Man nekā nav mugura.

— mums par to nospļauties, rupji atcirta Džonsons. Pazūdi!

— tu esi kretīns, vai zini?

Viņš pavicinaja ieroci. Kusties!

Sieviete izlēca no gultas, nošūpojot smagās krūtis, paķēra drē­bes un iespruka vannasistabā. Kretīns! Viņa uzbļāva vēlreiz.

Pendergasts paraudzijās apkārt. Ka viņš bija uzminējis, guļam­istaba bija pārvērstā par noliktavu. Istabas lielāko daļu aizņēma sešas lielas koka kastes ar uzrakstiem "plīstošs".

— vai jūs zināt, kas ir tajas kastes?

— nav ne jausmas, atbildēja Džonsons.

— bet jūs nolīga tās sargāt?

— tieši tā.

Pendergasts brīdi staigaja šurpu un turpu kastu priekšā. Tad notupās pie tuvākās un izņēma no kabatas skrūvgriezi.

— ei, ko jūs darat?

— gribu tikai paskatīties. Mēs visu atstāsim, kā bija. Neviens neko neuzzinās. Viena mirkli viņš bija noskrūvējis kastes galu, atsedzot zaļu filcu un polsterējamu. Viņš ar nazi uzmanīgi iegrie­za cauri vairākiem polsterejuma, filca un putuplasta lokšņu slā­ņiem, atsedzot statīvu ar tādām kā eļļas gleznam. Spriežot pēc ta, ka pārējo kastu forma un izmērs bija tieši tāds pats, Pendergasts nosprieda, ka tajās arī ir gleznas.

Viņš ar lukturīti pa iegriezumu apgaismoja kasies iekšieni. Pavisam bija astoņas gleznas, visas bez rāmjiem. Cik varēja sa­skatīt, tie visi bija mazāk pazīstamu impresionistu Šarla Teofila Angrana, Gistāva Kaibota darbi. Bija arī divas vācu ekspresionistu šķiet, Javlenska un Pehšteina gleznas. Acīmredzot glez­nas bija paredzētas Broka galerijai piecdesmit septitajā ielā.

Lai gan Pendergasts uzreiz pazina katra gleznotāja stilu, viņš nepazina nevienu no pašam gleznam vismaz tik, cik tas bija saskatāmas. Labakaja gadījuma tie bija kādi mazāk zināmi māk­slinieku daiļrades piemēri.

Atkal pasniedzies somā, viņš izņēma nelielu ādas futrāli, atvil­ka rāvējslēdzēju un nolika to uz grīdas. No tā viņš izņēma dažādus instrumentus juveliera lupu, knaibles, skalpeli un salika uz tuvākās kastes. Tiem sekoja mēģenes ar aizbažņiem.

Džonsons bažīgi pamīņājās no vienas kājas uz otru. Lai ko, elle, tu tur darītu, vecīt, labāk pasteidzies.

— nomierinieties, Džonsona kungs. Jūsu darba devējs vēl tik drīz neatgriezīsies no vakariņām. Es jau gandrīz esmu beidzis.

Notupies pie tuvākas kastes, Pendergasts pievērsa uzmanību Javlenska gleznai. Paņēmis pinceti, viņš noplēsa dažus audekla pavēdienus griezuma vietā. Pēc tam ar knaiblēm un skalpeli no­kasīja mazu dzeltenas krāsās piciņu paša gleznas malā un ielika to mēģenē. Tad viņš tāpat apstrādāja arī Pehšteina un pārejās gleznas.

Viņš ieskatījās pulksteni. Bez piecpadsmit deviņi.

Viņš pārkārtoja iepakojumu, lai paslēptu iegriezumu, pieskrū­vēja kastes galu, tad smaidīdams piecēlās. Džonsona kungs, viņš teica, atvainojiet, ka izjaucu jūsu vakaru.

— jā, bet jūs tā arī nepateicāt, kas jūs esat un ko meklējat.

— un neteikšu arī, Džonsona kungs.

Viņi iegāja viesistaba, un Pendergasts pievērsās jaunajam draugam. Mums ir laiks vēl vienai glāzei. Viņš piepildīja glā­zes, Džonsons savējo iztukšoja vienā elpas vilcienā un nolika uz galda. Pendergasts malkoja lēnāk, tad izvilka no kabatas vēl vie­nu naudas žuksnīti.

— ka jau solīju, viņš paziņoja.

Džonsons klusēdams paņēma naudu.

— jūs to godam nopelnījat. Pendergasts pasmaidīja, viegli paklanijās un ātri devās projām.