Tumsas rats

32

Skots Blekberns piegāja pie savas kajītes ārdurvīm un ārpuse piekara zīmi "netraucēt", pēc tam stingri aizbultēja tas no iekš­puses. Uzkāpis divus kāpņu posmus līdz savai garderobei, viņš norāva kaklasaiti, novilka žaketi un kreklu, nosvieda kakta, lai istabene pakar, tad novilka arī bikses. Kādu brīdi pastāvēja pie liela spoguļa, kustinadams muskuļus un izklaidīgi apbrīnodams savu torsu, pēc tam no aizslēgtas atvilktnes izvilka safrana krāsās zīda mūka tērpa komplektu. Viņš lēnam ietērpās uzvilka vis­pirms apakšējo, tad vidējo, visbeidzot virsējo kārtu. Smalkais zīds slīdēja par augumu ka dzīvsudrabs. Viņš sakārtoja visas ieloces, parlika par plecu apmetni, atstājot kailu vienu atlētisko plecu un roku.

Viņš iegāja sava privātajā viesistaba, aizvēra durvis un nostājās istabas centrā, savas Āzijas mākslas darbu kolekcijas vidū, dziļi iegri­mis domas. Viņš zināja, ka ir jānomierinās, viņu bija pārāk satraucis viss šovakar pie vakariņu galda dzirdētais. Tātad vakar viņa kajīte bijusi kāda istabene. Un tūlīt pēc tam sajukusi prāta un padarījusi sev galu. Drošības dienesta šefs iztaujāja viņu it kā tikai kārtības labad. Tomēr šovakar viņš sava numura pieķēra vēl vienu kuģa istabeni, par spīti stingrajiem rīkojumiem viesnīcas pārvaldniekam un saimniecības daļas vadītajai. Vai tā bija sagadīšanas?

Vai arī kāds viņu izspiego? Vai viņa gaitas, viņa darbības, viņa pirkumi tiek izsekoti?

Nesaudzigaja kāpienā augšup pa silikona ielejas hierarhijas kāpnēm Blekberns sen jau bija iemācījies uzticēties ļaunām priekšnojautām. Viņš bija pārliecinājies, ka tad, ja intuīcija vēsta, ka viņam uzglun kāds ienaidnieks, parasti tā arī ir. Turklāt šeit, ieslodzīts uz kuģa, bez ierastas daudzpakāpju drošības sistēmas, viņš bija īpaši apdraudēts. Viņš bija dzirdējis baumas, ka pasa­žieru vidū esot kāds privātdetektīvs, ekscentrisks tips vārda Pendergasts, kas meklē zagli un slepkavu.

Vai šis maitasgabals izspiego viņu?

Neko nevarēja droši zināt, bet, jo vairāk viņš par to domāja, jo ticamak tas šķita. Viņš nevarēja atļauties riskēt likmes bija pārāk augstas. Ar šo ienaidnieku jo, ja nojautā viņu nevīla, citādi to nevarēja nosaukt būs jātiek gala īpašā veida.

Ļoti īpašā veidā.

Viņš izslēdza visas gaismas un stāvēja tumsā, saasinot uztve­ri. Vispirms viņš uzmanīgi ieklausijās, sadzirdot katru niecīgāko skaņu no tikko jaušamas motoru dunoņas dziļi tērauda korpu­sa līdz, vēja un jūras viļņu gaudošanai; lietus grabinašanos aiz loga; istabenes šņukstēšanu guļamistaba; neskaidrus soļus gaite­ni. Pēc tam viņš pievērsās savam sajūtām baso kāju pieskārie­nam biezajam paklājam, sandalkoka un vaska smaržai istaba, sa­jūtai, ko izraisa kuģa lēnā un smagnēja šūpošanās.

Viņš ieelpoja, izelpoja, bija uz laiku japadzen trīs ienaidnieki - naids, iekāre un apjukums. Japānāk miers. No šiem trim visspē­cīgākais ienaidnieks bija naids, kas tagad bija gandrīz nosmacē­jis Blekbernu sava uzvarošajā apskavienā.

Dzelžaini savaldīdams sevi, viņš piegāja pie molberta, kas stāvēja pie tālākas sienas. Uz tā kaut kas bija atbalstīts un apsegts ar pārsietu vissmalkākā zīda pārklāju. Viņš pieļāva muļķīgu kļūdu, jau no paša sākuma neglabājot to seifā, taču viņš negribē­ja slēpt aiz atslēgas to, kas bija tik bieži nepieciešams. Savai ista­benei viņš bija devis visstingrākos rīkojumus nepacelt pārklāju un neskatīties zem ta. Un viņš zināja, ka istabene paklausīs gadiem ilgi viņš bija meklējis, līdz atrada tik uzticamu kalponi, kurai nepiemita ne iztēle, ne ziņkārība, bet tā pirmā kuģa istabe­ne tā, kura padarīja sev galu, laikam ieskatījās aiz zīda aizka­ra. Tagad, ja viņa aizdomas bija pamatotas un šis Pendergasts meklēja tieši to, arī seifs vairs nebūs pietiekami drošs. Visiem zināms, cik viegli uzlaužami ir viesnīcu seifi, un droši vienu arī kuģa seifi, pat lielākie, nav labāki. Tie bija paredzēti sīku zaglēnu aizbaidīšanai, bet ne vairāk,

— Būs jaatrod labāka slēptuve.

Uzmanīgi novērsis skatienu, viņš saudzīgi pacēla zīda pārse­gu un novietoja dārgo priekšmetu istabas vidu. Ar ceremoniālu rūpību sakārtoja uz lielas sudraba paplātes trīsdesmit sešas svies­ta sveces un nolika senlietas priekšā, lai labāk to apgaismotu, visu laiku novērsis skatienu. Viņš ielika aromatisko nūjiņu saiš­ķus divos grezni rotātos zelta biķeros un novietoja tos abas puses dargumam.

Sviesta sveces mirgoja, piepildot telpu ar īpašu, viļņojošu, zel­tainu gaismu. Pēc tam viņš sveču priekšā izklāja nošūtu zīda paklājiņu un apsēdās uz tā lotosa pozā. Aizvēris acis, viņš sāka kaut ko skandēt tā bija savāda, klusa, zema dūkoņa, kura uzmanīgs klausitajs sadzirdētu vienu un to pašu skaņu virknes atkārtošanu bez sākumā un gala. Telpu pildīja sviesta sveču siltais, dzīv­nieciskais aromats, bet skandēšana te pieņēmās spēkā, te pieklu­sa, radot savādo Tibetiešu polifonijas efektu, kas pazīstams ar nosaukumu sygyt spēju ar vienu balsi vienlaikus izdziedat di­vas notis. Šis mākslas pamatlicēji bija tenjo mūki, pie kuriem arī viņš bija to mācījies.

Pēc pusstundas ilgas skandēšanas un sēdēšanas ar aizvērtām acīm trīs ienaidnieki bija pazuduši, aizdzīti. Blekberna prāts bija brīvs no naida un iekāres un spēja uztvert vajadzīgo. Viņš pēkšņi plati atvēra acis un cieši paraudzijās uz sveču apgaismoto ma­ģisko relikviju.

Viņš jutās ka saņēmis elektriskas strāvas triecienu. Viņa ķer­menis saspringa, muskuļi izspiedās, dzīslas uz kakla savilkās, miega artērija pulsēja. Taču skandešana nepierima, tā turpinājās arvien ātrāka tempa, pārejot augstākos reģistros, sasniedzot tādu skaņas intensitāti, kas nemaz vairs nelīdzinājās cilvēka balss pa­rastajiem toņiem.

Viņš skatijās, skatijās un skatijās. Telpu sāka pildīt savāds aromāts - šķebīga trūdu smaka, līdzīga pūstošām suņusēnēm. Gaiss it kā sabiezēja, to sāka pildīt dūmi, kas saplūda kopā kādas četras pēdas viņam priekšā, sablīvējoties ka tumšs, staipīgs biezenis blīva, gandrīz stingra masa. Un tad…

Tā sāka kustēties.