Tumsas rats

60

Terpies Tibetas Budistu mūka safrankrāsas apmetni, skots Blekberns aizvilka aizkarus priekšā balkona bīdāmajām stikla durvīm, lai paslēptos no pelēkajiem vētras mākoņiem. Simtiem sviesta sveču pildīja salonu ar ņirbošu zeltainu gaismu, bet divi misiņa kvēpināmie trauki izplatīja izsmalcinātu sandalkoka un pandana ziedu aromatu.

Uz sānu galdiņa uzstājīgi zvanīja telefons. Viņš pikti paraudzijās uz to, tad piegāja un pacēla klausuli.

— kas ir? Viņš strupi noprasīja.

— Skotij? Atskanēja satraukta, aizžņaugta balss. Tas esmu es, Džeisons. Mēs jau stundām ilgi pūlamies tevi sazvanīt! Klau, visi jūk prātā, mums jagatavojas…

— aizver žaunas, Blekberns viņu partrauca. Ja tu vēl man zvanīsi, es tev izplēsīšu rīkli un noskalošu podā. Un viņš uz­manīgi nolika klausuli.

Viņa sajūtas bija tik skaidras, asas un koncentrētas ka vēl nekad. Aiz kajītes durvīm skanēja izsaucieni un lamas, steidzīgi soļi, kliedzieni, jūras viļņu smaga dunoņa. Taču nekas no visa notiekoša neskara viņu, un aizslēgtajā kajīte nekas nevarēja viņu apdraudēt. Šeit viņš bija drošība ar Agozjenu.

Gatavodamies rituālam, viņš domāja par pēdējo dienu savādajiem notikumiem un par to, cik neatgriezeniski mainījusies vi­ņa dzīve. Negaidītais zvans, kas pavēstīja par šo gleznu; pirmā iepazīšanas ar to viesnīcas numura; gleznas atbrīvošana no tas tumsoniga un necienīga īpašnieka; nogadašana uz kuģa. Un tū­daļ pēc tam, tajā paša diena nejauša tikšanas ar Kerolu Meisoni, šī kuģa komandas kapteini. Cik savādi viss dzīve sagadas! Prieka un lepnuma viņš parādīja jauno ieguvumu Meisonei, un sekss pēc tam bija tik mežonīgs un vētrains, ka sātricinaja visus viņa būtības pamatus. Bet tad viņš pamanīja izmaiņas arī sievie­te tas bija tādas pašas ka izmaiņas viņa. Viņš saskatīja Meisones acis to pašu nepārprotamo kvēlo alkatību, lepno un biedējo­šo atteikšanos no vecajiem, neveiklājiem morāles ierobežojumiem.

Un tikai tad viņš apjautā to, ko vajadzēja saprast jau ātrāk, dargais ieguvums jasargā ārkārtīgi rūpīgi. Katrs, kas to ieraudzīs, uz­reiz vēlēsies iegūt to sev. Jo Agozjenam šim neticamajam Mandalas visumam ir milzīga vara par cilvēka prātu. Vara, kuru iespējams atbrīvot. Un tieši viņš ka neviens cits ir vispiemērotākais cilvēks, kas to spēj paveikt. Viņam ir kapitals, zināšanas un pats galvenais tehnoloģijas. Ar savu grafiskas informācijās apstrades tehnoloģiju viņš var nogādāt šo attēlu, nezaudējot tā brīnumainas detaļas, visai pasaulei, gūstot milzu peļņu un ietekmi. Izmantojot neierobežoto pie­kļuvi kapitalam un talantiem, viņš var izpētīt attēla noslēpumus un uzzināt, ka tas spēj tik apbrīnojami ietekmēt cilvēku miesu un garu, un pielietot šis zināšanas citu attēlu veidošanā. Visi cilvēki pasaule vai vismaz visi tie, kuriem ir kāda nozīme, tiks pilnība pārvērsti. Viņam piederēs oriģināls un viņš noteiks, ka tiks izplatītas tā ko pijas. Pasaule kļūs citada tā būs viņa pasaule.

Nelaime tikai tada, ka tas svešinieks zinaja par viņa pastrādāto slepkavību. Detektīvs, kurš noteikti bija sekojis viņam uz kuģa. Virs, kurš ar visiem iespējamajiem līdzekļiem, pat izmanto­jot kuģa apkalpojošā personālā palīdzību, cenšas atņemt viņam dārgo mantu. To iedomājoties, viņa asinis dzīslas uzbangojā, sirds sāka sisties straujak. Viņš sajuta tik mežonīgu naidu, kas ausis duca un sīca. Blekbernam nebija ne jausmas, ka tas detek­tīvs uzzinājis par Agozjena Mandalu. Varbūt Ambross vispirms mēģināja pārdot to viņam, varbūt arī detektīvs bija apguvis Tibetiešu mācību, bet galu gala nav svarīgi, ka šis okšķeris par to uz­zinājis, jo viņa stundas bija skaitītas, Blekberns jau iepriekš bija redzējis tulpas briesmu darbus, un tas, kuru viņš ar milzu gri­basspēku bija izsaucis, bija īpaši viltīgs un spēcīgs. No tādā ne­viens nespes izglābties.

Viņš dziļi, nemierīgi ievilka elpu. Viņš nedrīkstēja tuvoties Agozjenam šādā dveseles stāvokli, naida un baiļu, un pieķerša­nas pārņemts. Centieni piepildīt savas pasaulīgas vēlmes ir ka ūdens nešana uz juru bezgalīga un bezjēdzīga nodarbe.

Dziļi, lēni elpodams, viņš apsēdās, aizvēra acis un iztēlojās tukšumu. Sajutis, ka viļņi apziņa norimst, viņš piecēlās, piegāja pie salona tālākās sienas, noņēma braka gleznu, apgrieza otrādi un pacēla viltus pamatni, atsedzot paslēpto tanka. Uzmanīgi iz­ņēma to un, novērsis skatienu, pakara uz zīda auklas pie zelta aķa, ko pats bija iedzinis tuvakaja siena.

Blekberns apsēdas gleznas priekšā lotosa poza, novietojot la­bo roku uz. Kreisas, savienojot īkšķus trīsstūra veida. Mazliet no­lieca kaklu un pielika meles galiņu pie aukslejam vīrs augšējiem zobiem, skatienu mierīgi pievērsa grīdai. Pēc tam lēni un apdo­mīgi pacēla skatienu un pievērsās Agozjena Mandalai.

Attēlu brīnumaini apgaismoja uz sudraba šķīvjiem sakartotas sveces, metot uz gleznas virsmas zeltaini dzeltenus atspulgus ka izkausēta metāla blāzmu. Pamazam tikai pamazam viņam atklājas gleznas burvība. Viņš juta, ka gleznas spēks lēni, bet elektrizejoši plūst caur viņu.

Agozjena Mandala bija ka pasaule, atsevišķs visums, tikpat dziļš un sarežģīts ka mūsējais, bezgalīga valstība, kas paslēpta divdimensiju virsma ar četrām maļam. Taču, raugoties uz Agozjenu, attēls tika maģiski atbrīvots no divdimensiju šaurības. Iztē­lē tas ieguva citu formu un apveidu attēla savādas, savijušas līnijas pārvērtās par elektrības vadiem, kas raidīja strāvu caur vi­ņa dvēseli. Viņš saplūda ar gleznu, un glezna ieplūda viņa, laiks apstājās, izšķīda un izgaisa pavisam. Mandala pārņēma viņa ap­ziņu un dveseli, pilnība pakļaujot viņu, telpa bez telpas, laiks bez laika, kļūstot reize par visu un neko…