Tumsas rats

25

— tas gan izklausās briesmīgi, teica laipnais, pievilcīgais sve­šinieks. Vai tas varētu kaut ka līdzēt, ja es aprunatos ar veco dāmu?

— ak, nē, atbildēja Inge, pārbijusies no šādā ierosinājumā. Nē, lūdzu, nevajag. Nav jau nemaz tik ļauni. Es jau esmu piera­dusi.

— kā vēlaties. Ja pārdomāsiet, dodiet man ziņu.

— jūs esat ļoti laipns. Man palīdz arī tas vien, ka varu ar kādu parunat. Tad viņa apklusa un koši piesarka.

Nekas tāds Ingei Larsenai vēl nebija atgadījies. Pieradusi dzī­vot noslēgtībā, viņa bija ārkārtīgi kautrīga, bet tagad pēkšņi iz­krata sirdi svešam cilvēkām, ko satikusi tikai pirms stundas.

Lielais pulkstenis zeltīta ietvara pie čatsvortas salona tapetem rotātās sienas radīja bez piecām minūtēm desmit. Tālākaja stūrī klusi spēlēja stīgu kvartets, un ļaudis pastaigajas pāros, saķēru­šies rokas. Salonu apgaismoja neskaitāmas smalkas svecītes, pie­pildot to ar maigi zeltainu blāzmu. Ingei šķita, ka neko tik skais­tu viņa vēl nekad nebija redzējusi.

Varbūt šis telpas brīnumaina noskaņa un vēla vakara stunda ļava viņai aizmirst piesardzību. Bet varbūt viņu bija apbūris jau­nais draugs stalts, pašpārliecināts, tads, kas iedveš uzticību.

Apsedies dīvāna tālākajā galā, svešinieks laiski sakrustoja kā­jās. Jūs visu laiku esat dzīvojusi klosteros?

— gandrīz. Kopš sešu gadu vecuma. Tad mani vecāki gāja bojā autokatastrofa.

— un citu radu jums nav? Brāļi vai māsas?

Inge papurinaja galvu. Neviena. Tikai vecais tēvocis, kurš aiz­sūtīja mani uz klostera skolu Līvedalē, nevis uz valsts skolu. Bet tagad viņš vairs nav starp dzīvajiem. Man ir dažas skolas laiku draudzenes. Viņas man ir gandrīz ka ģimenes locekles. Un vel, protams, ir mana darba devēja. Mana darbu devejā, viņa nodoma ja. Kāpēc es nevarētu strādāt pie kaja tik jauka cilvēka? Viņa gribēja kaut ko teikt, tad aprāvās, sajūtot, ka atkal piesarkst.

— jūs gribējāt kaut ko teikt?

Inge bikli iesmējās. Nē, neko.

— lūdzu, sakiet, es labprāt to uzklausīšu.

— es tikai… viņa atkal samulsa. Jūs esat tik svarīga perso­na. Tik daudz sasniedzis… es jums izstāstīju par sevi un tagad… cerēju kaut ko uzzināt arī par jums.

— nekā interesanta nav, atskanēja diezgan strupa atbilde.

ka nu ne! Es ļoti labprāt uzzinātu, ka jums izdevās to sa­sniegt, gūt tādus panākumus. Jo… es arī vēlētos kādreiz… viņa apklusa, neatrodot īstos vārdus.

Uz brīdi iestājās klusums.

— atvainojiet, Inge steigšus taisnojas. Es nedrīkstēju jautāt. Atvainojiet. Viņa pēkšņi sajutās neveikli. Ir jau vēls man tie­šam jāiet gulēt. Vecā dāma, par kuru es rūpējos ja viņa pamodī­sies, tad nobīsies, neatrodot mani.

— muļķības, atbildēja svešinieks, atkal tikpat laipni ka iepriekš. Es ar prieku izstāstīšu jums savu dzīvesstāstu. Iziesim pastaigāt pa klāju te ir smacīgi.

Inge gan nekādu lielu smacīgumu nejuta, tomēr neko neteica, un viņi devās uz liftu un uzbrauca četrus stāvus augstāk, uz sep­tīto klāju. Bs jums kaut ko parādīšu. To jūs noteikti nebūsiet re­dzējusi, paziņoja jaunais draugs, vedot ingi pa gaiteni garām šajā velaja stunda jau tukšajam restoranam "haiparks" pie smagām lūkas durvīm. Te var iziet ārā.

Inge pirmo reizi bija uz atklāta klājā, bija diezgan vēsi, vējš gaudoja ap kuģi, un sīkas šļakatas apsmidzinaja viņas galvu un plecus. Skats bija elpu aizraujošs. Draudīgi tumši mākoņi zibēja gar citrondzeltenu mēness ripu. Milzīgais kuģis apņēmīgi šķēla smagos viļņus. Gan augšā, gan leja neskaitāmu logu un luku gais­ma pārvērtā ūdens šļakatas izkausēta zelta dūmaka. Tas bija ne­ticami romantiski.

— kur mēs esam? Viņa izdvesa.

uz promenades klāja. Nāciet, es jums kaut ko parādīšu. Svešinieks pieveda Ingi pie margām paša kuģa pakaļgalā. Šā­das tumšās naktis var redzēt, ka ūdens dzīlēs spīd planktons. Pa­skatieties tas ir kaut kas neticams.

Cieši turēdāmas pie margam, Inge pārliecās tam pāri. Jūra bija dziļi lejā, viļņi putodami mutuļoja ap kuģa pakaļgalu. Un tiešam tumšajās dzīles spīguļoja neskaitāmas sīkas gaismiņas, it kā okeāns būtu atdzīvojies un kuģa iekustinātie ūdeņi uz mirkli būtu uzplaukušu pērļainā mirdzuma.

— brīnišķīgi, viņa čukstējā, drebinādamās vēsajā gaisā.

Maiga roka apskava viņas plecu un pievilka viņu tuvāk.

Inge pretojas tikai īsu mirkli. Tad ļava, lai svešinieks piekļauj viņu sev klāt, patīkama siltuma. Raudzidāmas uz pasakaino spī­dumu jūras viļņos, viņa juta, ka svešinieks ar otru roku apņem viņas otru plecu. Tvēriens kļuva ciešāks.

Un tad ar vienu nesaudzīgu rāvienu šis rokas viņu pacēla gaisā un parmeta pāri margam.

Car ausim nošalca vējš, un pēkšņi viņa ar apdullinošu triecie­nu iegāzās ledainajā ūdenī.

Apstulbusi saltajā peldē un apdullusi no sitiena spēka, viņa sāka izmisīgi ķepuroties. Tad izlauzās līdz ūdens virsmai, jūtot, ka piemirkušas drēbes un kurpes velk lejup, un izbāza galvu no ūdens, sprauslādama un ar rokam tverdama gaisu, it kā pūloties uzrāpties debesis.

Īsu mirkli viņa apjukuma iedomājās, kāpēc iekritusi varbūt margas salūza -, bet tad apziņa noskaidrojās.

— Es neiekrītu. Mani iemeta.

Šī domā viņu bezgalīgi pārsteidza. Tas nevar būt. Viņa šaus­mās paraudzijās apkārt, instinktīvi kustēdāmas, lai nenogrimtu. Milzīga kuģa pakaļgals ka mirdzošs tornis jau attālinājās nakts tumsā. Viņa atvēra muti, lai kliegtu, bet viļņi uzreiz piešļāca to pilnu ar ūdeni. Viņa pūlējās irties, lai noturētos uz ūdens, klepo­ja. Ūdens bija stindzinoši auksts.

— palīgā! Viņa iekliedzas, bet balss bija tik vārga un aizžņaug­ta, kā pati tikko spēja to sadzirdēt caur vēja brāzmām, motoru trok­sni un skaļo ūdens šalkoņu. Virs galvas varēja neskaidri saklau­sīt kaiju ķērcienus, kas pavadīja kuģi dienu un nakti.

Tas bija ļauns sapnis. Citādi nevarēja būt. Un tomēr ūdens bija tik auksts, tik neizturāmi auksts. Viņa izmisīgi kārpījās, bet rokas un kājas bija svina smagumā.

Viņa bija izsviesta no kuģa.

Viņa šausmās raudzijās uz strauji sarūkošo gaismu puduri. Spožaja gaismas blāzma, milzigajā karaļa Džordža II balles zā­les logā vēl varēja saskatīt mazus punktiņus cilvēkus.

— palīgā! Viņa mēģināja pavicinat roku, bet pakļuva zem ūdens un ar pūlēm atkal izlauzās virspusē.

Nomet kurpes. Peldi.

Muļķīgās laiviņas ar zemajiem papēžiem, ko lika valkāt darba devēja, izdevās nomest vienā mirklī, bet no tā nebija nekāda labu­ma. Viņa pat vairs nejuta savas pēdas. Viņa izdarīja dažus vārgus vezienus, bet peldēt bija bezcerīgi. Tik tikko pielika spēka noturēt galvu virs ūdens.

"Britānija" sāka izgaist naksnigajā miglā, kas pletās zemu vīrs ūdens virsmas. Gaismas kļuva blāvākās. Kaiju kliedzieni apklu­sa. Pamazām pierima arī kuģa pakaļgala sacelto viļņu zaļgano burbuļu šalkoņa. Ūdens kļuva melns, bezgalīgi dziļš un melns.

Gaismas pazuda. Pēc brīža arī motoru troksnis izgaisa klusu­ma.

Viņa šausmās raudzījās pazudušo gaismu virzienā. Visapkārt bija melna tumsa. Viņa baidījās novērst skatienu, it kā šis virziens būtu viņas pēdējā cerība. Tumšie jūras ūdeņi draudīgi viļņojas. Mākoņu grēdu vidu uz mirkli parādījās mēness. Migla virs ūdens virsmas sudrabaini ievizējās, tad atkal satumsa, kad mēness ieslī­dēja mākoņos. Viņa juta, ka viļņi viņu paceļ un nolaiž, paceļ un nolaiž.

Kamēr viņa pūlējās kaut ko saskatīt miglā un tumsa, viņai virs galvas sašķīda liels vilnis, nospiežot viņu zem ūdens. Viņa savicināja rokas, lai izrautos virspusē. Visapkārt bija melna nebūtība tikai akla tumsa un drausmīgs, neizturams aukstums.

Taču, izmisīgi cīnoties, niknais aukstums šķita mazliet atslābstam, to nomainīja neizprotams siltums. Viņa vairs nejuta rokas un kājas. Sekundes aizritēja, un viņas kustības kļuva gausākas un pra­sīja neiedomājamu gribas piepūli. Viņa vēl joprojām visiem spēkiem pūlējās palikt virs ūdens, bet viss augums vilka lejup ka smags enkurs. Viņa sāka apjaust, ka nemaz nav iekritusi jurā, bet gan aizmigusi guļ savā gultā. Tas viss bija tikai ļauns murgs. Viņu pārņēma dziļš atvieglojums. Gulta bija tik mīksta, silta un tīkama, viņa pagriezās uz sāniem un juta, ka iegrimst siltajā tumsā. Viņa nopūtās un pēkšņi sajuta uz krūtīm kaut ko cietu un smagu, kā lielu slogu. Apziņa atkal ielaužas vārga apjausma viņa tomēr ne­gulēja gultā. Tas nebija sapnis, viņa tiešam grima ziemeļAtlantijas bezgalīgajās dzīlēs, ar pēdējiem spēkiem aizturot elpu.

Mani noslepkavoja, prātā atausa pēdēja doma, un viņa laidās lejup, nopūtas vēlreiz, izpūšot no plaušam pēdējo gaisa dvesmu klusa šausmu nopūta, kas bija daudz sāpīgāka par visskaļāko kliedzienu.