Tumsas rats

68

Konstansa strauji atvēra acis, atmostoties viņa viscaur nodrebēja un klusi iekliedzas. Uzreiz atgriezās ārpasaule, kuģis, vēt­ras šūpota kajīte, lietus troksnis, viļņu duna un vēja gaudošana.

Viņa raudzijās uz dgongs. Tas mētājās nekārtīgā kaudze ap saburzīta zīda strēmelīti. Mezgls bija atsiets reālajā pasaulē.

Viņa izbijusies paraudzijās uz Pendergastu. Tajā paša brīdi viņa acis atvērās, un sudrabainas acu zīlītes iemirdzējās sve­ču gaismā. Viņa sejā parādījās savāds smaids. Konstansa, tu partrauci meditāciju.

— tu gribēji… ievilkt mani ugunī, viņa izdvesa.

— protams.

Konstansu sāka pārņemt izmisums. Viņa ne tikai nespēja iz­raut Pendergastu no tumsas, bet pati gandrīz tika tajā ierauta.

— es centos atbrīvot tevi no pasaulīgajam saitēm, viņš pa­skaidroja.

— atbrīvot mani, viņa rūgti atkārtoja.

— jā. Lai ļautu tev kļūt tev pašai brīvai no sentimentu, morā­les, principu, goda, tikumu žņaugiem un visiem banalajiem sikumiem, kas tur mūs pieķedetus ka galeru vergus kopā ar citiem ne­brīvajiem, kas airējas pretī nebūtībai.

— tā ir Agozjena ietekme, viņa iebilda. Tas laupījis visas morāles un ētikas barjeras. Atbrīvojis visas tumšākās un naidigakas tieksmes. Un to tu piedāvāji arī man.

Pendergasts piecēlās un izstiepa roku. Viņa to nesatvera.

— tu atsēji mezglu, viņa teica.

Aģents ierunājās savāda uzvaras prieka pārņemtā balsi. — Es tam nepieskāros. Ne reizi.

— bet kā tad…?

— es to atsēju ar pratu.

Konstansa neatrāva skatienu no mezgla. — Tas nav iespējams.

— tas ne tikai ir iespējams, bet ir jau noticis, ka redzi.

meditācijā neizdevās. Tu esi palicis tads pats.

— meditācija iedarbojās, dārgā Konstansa. Es esmu pārvērties ievērojami. Pateicoties tavai uzstājīgajai prasībai uzsākt to, es ta­gad pilnība apzinos Agozjena dāvāto spēku. Tīras domas spēku prāta uzvaru par matēriju. Man tagad ir pieejams milzīga spēka avots, un tev tāpat. Viņa acis dedzīgi mirdzēja. Šis ir izcils pierādījums Agozjena Mandalas spējai pārveidot cilvēka prātu un cilveces domāšanu par varenu ieroci.

Konstansa raudzijās viņā, arvien lielāku šausmu pārņemtā.

— tu gribēji atsaukt mani atpakaļ, Pendergasts turpināja. Gribēji atjaunot manu veco, muļķīgo, pretrunīgo dvēseli. Taču drī­zāk tu man palīdzēji tikt vēl tālāk uz priekšu. Tu atveri durvis. Un tagad, darga Konstansa, pienākusi tava karla likt atbrīvotai. Vai atceries mūsu nelielo vienošanos?

Viņa nespēja izteikt ne vārda.

— pareizi. Tagad tava kārta skatīties uz Agozjenu.

Konstansa joprojām vilcinājās.

— kā vēlies. Viņš piecēlās un satvēra brezenta maisu. Es par tevi vairs nerūpēšos. Uzmetis maisu uz pleca, viņš neatska­tīdamies devās uz durvju pusi.

Konstansa satriekta apjauta, ka tagad kļuvusi aģentam tikpat vienaldzīga ka visa pārejā pasaule.

— Pagaidi… viņa iesāka.

Viņu partrauca kliedziens gaiteni. Durvis strauji atvērās, un atmuguriski iesteberēja Marija. Aiz viņas Konstansa pamanīja tu­vojamies kaut kādu pelēku, rēgainu mākoni.

— No kurienes radušies dūmi? Vai kuģis deg?

Pendergasts nometa maisu un paspēra soli atpakaļ, raudzīda­mies parādibā. Konstansa pārsteigta saskatīja viņa sejā apjuku­mu, pat bailes.

Rēgs aizstājās priekšā durvīm. Marija iekliedzās atkal, bet dū­mu mākonis apņēma viņu, apslāpējot kliedzienus.

Kad rēgs nāca iekša pa durvīm, to no aizmugures apgaismoja gaiteņa lampa, un Konstansa arvien lielākā apmulsumā dziļi dūmu makoņa iekšienē saskatīja kādu savādu, nikni zvērojošu būt­ni ar divām asinssarkanam acīm un trešo pieres vidū dēmonis­ku radījumu, kas kroplīgi raustījās un ļodzījās… bet varbūt dejoja…

Marija iekliedzās trešoreiz un nokrita uz grīdas, ar blīkšķi sa­dauzot stiklus, ar neprātīgu skatienu acis, raustīdāmas kramp­jos. Rēgs jau bija pagājis viņai garām, piepildot salonu ar vēsu drēgnumu un sapuvušu sēņu smaku, tas iedzina Pendergastu stūrī un uzklupa viņam, ielauzās viņā, aprija viņu, un aģents iz­dvesa aizžņaugtu nāves šausmu un agonijas kliedzienu, kas lika asinīm Konstansas dzīslas sastingt.