Tumsas rats

77

Emīlija Dālberga bija atstājusi rezerves komandtiltiņu un, klau­sīdama rīkojumam, devās atpakaļ uz savu kajīti. Kuģis, šķiet, jo­projām virzījās uz priekšu ar maksimālo ātrumu. Viņa nokāpa pa kāpnēm uz devīto klāju, izgāja pa gaiteni un atkal nonāca uz bal­kona ar skatu uz lielo ātriju no augstākā stāva.

Viņa apstājās, ieraudzījusi sātriecošo postažu. Ūdens bija aizpludis uz apakšējiem klājiem, atstājot aiz sevis lūžņu kaudzes izmirkušas un salauztas mebeles, vadus, ūdenszāles, koka pane­ļus, saplēstus paklājus, un tā visa vidu arī dažus nekustīgus cil­vēku ķermeņus. Gaiss oda pēc jūras ūdens.

Viņa zināja, ka jāiet uz kajīti un jagatavojas sadursmei. Viņa dzirdēja strīdu uz rezerves komandtiltiņa, noklausijas paziņoju­mu skaļruņos. Taču tad viņai ienāca prata, ka viņas kajīte šeit, uz devītā klājā, varbūt nemaz nav tik droša vieta. Viņa iedomājās, ka drošāk varētu būt uz kāda no zemākajiem atklātajiem klājiem, tuvāk kuģa pakaļgalam, kur viņa būs vistālāk no trieciena vietas un varbūt vēlāk varēs ielēkt jūrā. Protams, tā bija naiva cerība, ta­ču risks šķita mazāks nekā tikt ieslodzītai kajīte simt divdesmit pēdas virs jūras līmeņa.

Viņa noskrēja leja pa kāpnēm vēl astoņus stāvus, tad izgāja cauri arkai un sāka virzīties uz kuģa pakaļgala pusi, lavierējot caur izmirkušajiem lūžņiem uz liela ātrija grīdas. "karaļa kro­ņa" elegantās tapetes bija notraipītas un nomelnējušas, un brunā josla uz sienas radīja ieplūdušā ūdens līmeni. Viņa pagāja garām sadauzītajām klavierēm un novērsa skatienu, ieraudzījusi no to korpusa izslejušos salauztu kāju.

Ta ka visi pasažieri bija patvērušies kajītēs, kuģis šķita savādi kluss, izmiris un rēgains. Bet tad viņa izdzirdēja tuvuma kādu skaņu šņukstēšanu un pagriezusies ieraudzīja apmēram vien­padsmit gadus vecu, izmirkušu zēnu bez krekla, paslēpušos lūžņu juceklī. Viņas sirds sažņaudzas līdzjūtībā.

Viņa piegāja pie zēna. — Sveiks, jaunekli, viņa to uzrunāja, cik mierīgi un bezrūpīgi spēdama.

Zēns izbrīna raudzījās viņā, un viņa pastiepa roku. — Nāc man līdzi. Es tevi izvedīšu no šejienes. Mani sauc Emilija.

Zēns satvēra viņas plaukstu, un viņa palīdzēja tam piecelties kājas, tad novilka žaketi un aplika sīkajam augumam. Zēns šausmās drebēja. Viņa aplika roku tam ap pleciem. Kur ir tava ģimene?

— mamma un tētis, viņš ierunājās ar britu akcentu. Es ne­varu viņus atrast.

— turies pie manis. Es tev palīdzēšu. Mums nav daudz laika.

Zēns vēlreiz krampjaini iešņukstējās, un tad Emīlija veda vi­ņu ārā no Liela ātrija, garām slegtajiem un pamestajiem Rīdžentstrītas veikaliem, pēc tam pa sānu gaiteni, kas veda uz atklāto klāju. Viņa apstājās avārijas stacijā, paņēma divas glābšanas vestes, un abi tas uzvilka. Tad viņa devās pie izejas durvīm.

— uz kurieni mēs ejam? Jautāja zēns.

— ārā, uz klāja. Tur būs drošāk.

Tikko viņa bija atvērusi durvis un palīdzējusi zēnam iznākt arā, viņu līdz ādai izmērcēja vēja nestas ūdens šļakatas. Virs galvas riņķoja lidmašīnas, nekā nespējot palīdzēt. Cieši turēda­ma zēna roku, viņa veda to pie margām, nolēmusi doties gar tām uz kuģa pakaļgalu. Motori piepūlē gaudoja un vibrēja, un milzī­gais kuģis drebēja ka terjers, purinot zobos žurku.

Viņa pagriezās atpakaļ un paraudzijās uz zēnu. Iesim… viņa iesāka, bet tad vārdi vairs nenāca par lūpām. Pāri zēna ple­cam, aiz "Britānijas" priekšgala viņa pamanīja baltas, putojošas bangas, kas sitas pret milzīgu draudīgi melnu, zobainu klinšu sienu. Viņa nevilšus iekliedzās. Zēns pagriezās un paraudzijās atpakaļ. Nāvējošā cietokšņa mūris strauji tuvojās. Vairs nebija laika nokļūt kuģa pakaļgalā, nebija laika nekam citam, ka vienīgi turēties un sagatavoties triecienam.

Viņa saklausīja bangu dunoņu pret klintīm, dobju vibrāciju, kas šķita atbalsojamies visā auguma. Viņa apskāva zēnu. Pa­liksim tepat, viņa izdvesa. Notupsimies pie sienas.

Viņi patvērās pie virsbūves klāja sienas, zēns, atkal raudadams, piekļāvās viņai. Kaut kur virs galvas atskanēja kliedziens, sāpīgs ka vientuļas kaijas sauciens.

Ja viņai tagad būs jāmirst, viņa vismaz saglabās pašcieņu un mierinās vēl kādu cilvēcisku būtni. Viņa pieglauda zēna galvu sev pie krūtīm un, aizvērusi acis, sāka lūgt dievu.

Bet tad motora troksnis pārvērtās. Kuģis sasvērās, un tā gai­ta izmainījās. Viņa steidzīgi atvēra acis, gandrīz neuzdrošinadāmas cerēt. Taču tā tiešam bija kuģis sāka griezties. Piecēlusies viņa kopā ar zēnu atgriezās pie margām un, neticēdama savam acīm, vēroja, ka draudoša bangu robeža joprojām tuvojās, bet vairs ne tik ātri. Kuģis turpināja mainīt kursu, un arvien augstāki viļņi sitās pret tā korpusu, šļācot gaisa milzīgas ūdens šaltis, taču to starplaikos Dalberga redzēja melnās klintis slīdam garām kuģa priekšgalam tās griezās, griezās -, un tad jau viņi virzījās tam paralēli, un biedējošo balto putu josla paslīdēja garām labā borta pusē, tuvākās klintis gandrīz ar roku aizsniedza­mas, bet kuģis peldēja tām garām, ar priekšgalu šķaidot stāvos viļņus.

Un tad pēkšņi pēdējais draudīgais klinšu zobs bija pazudis aiz kuģa pakaļgala, un kuģis devās tālāk, tagad manāmi ienāk. Un motoru gaudoņai un viļņu dunai piebalsoja vēl kāda skaņa sajūsmas gaviles.

Viņa uzrunāja zēnu: vai iesim tagad pameklēt tavu mammu un tēti? Un, ar trīcošām kājām soļojot atpakaļ uz klāja durvīm, Emīlija Dalberga atļāvās atviegloti pasmaidīt.