Tumsas rats

78

Skots Blekberns sakrustotām kājām sēdēja Penshersta trīsstā­vu apartamentu drupās. Kajītes salonā valdīja neiedomājama postaža retās porcelānā figūras, vērtīgie kristālā trauki, izcilās eļļas gleznas, nefrīta un marmora skulptūras, tagad pārvērtušās lūžņos, juku jukām mētājās uz grīdas un bija haotiski atsviestas pie sienas.

Blekberns neko no tā visa nemanīja. Katastrofas trauksmes lai­ku viņš bija pārlaidis sienas skapī kopā ar savu dārgāko, vērtīgā­ko, vienīgo īpašumu, piekļāvis to sev un sargādams no briesmām. Un tagad, kad visļaunākais bija garām un kuģis devās uz ostu, par ko viņš ne mirkli nebija šaubījies, viņš atkal bija rūpīgi piekā­ris dārgo relikviju salonā pie zelta āķa.

Viņa īpašums - tas gan nebija īsti pareizi. Drīzāk viņš piede­rēja tam.

Ciešāk savilcis mūka tērpu ap atlētisko augumu, viņš apsēdas lotosa pozā uz grīdas Agozjena priekšā, ne uz mirkli neļaudams skatienam pievērsties Mandalai. Viņš bija viens, par laimi, pa­visam viens privātā istabene bija pazudusi, varbūt gājusi bojā, viņam bija vienalga un neviens nevarēja iztraucēt viņa saziņu ar bezgalīgajiem un nebeidzamajiem spēkiem. Viņa augums nodrebēja neapzināta prieka, vēl tikai paredzot gaidamo. Tas bija ka narkotika vislieliskākā, pacilajošā, atbrīvojošā narkotika un viņam tās nekad nebūs gana.

Drīz šādu tieksmi izjutīs visa pasaule.

Viņš sēdēja mierīgi, vienlaikus palēninot sirdsdarbību un do­mas. Beidzot, tik mokoši un reize saldkaisli lēni viņš pamazam pacēla galvu un pievērsa skatienu Agozjena bezgalīgajai brīnu­mu un noslēpumu valstībai.

Taču šajā brīdi viņa apslēptaja pasaule kaut kas ielauzās. Ne­izprotams vēsums lika viņam zem zīda apmetņiem nodrebēt. Viņš sajuta kādu smaku piepildām telpu sēņu un meža biezokņu dvingu, kas pilnīgi parmaca sviesta sveču maigo aromātu. Ne­miers aizdzina patīkamo gaidu un vēlmju noskaņu. Gandrīz šķi­ta, it ka… bet nē, tas nav iespējams.

Pēkšņi viņš pagriezās un bažīgi paraudzijās par plecu. Neiz­sakāmās šausmās un izmisumā viņš to ieraudzīja tas nevajāja ienaidnieku, bet gan uzglūnēja viņam gluži taustami sajūtamā ba­dīgā alkatībā. Viņš steidzīgi piecēlās, bet rēgs jau uzklupa viņam, piepildot viņa ķermeni un domas ar savu ugunīgo, nepārvaramo kāri. Viņš kāpās atpakaļ, aizžņaugti iekliegdamies, paklupa pret galdiņu, nogāzās uz grīdas un juta, ka tiek izsūkta viņa dziļākā būtība, ka viņš neglābjami un neatgriezeniski pazūd melnā, drau­došā nebūtībā, no kuras vairs nav atpakaļceļa…

Drīz Penshersta trīsstāvu apartamentos atkal iestājās klusums. Gārdzošie kliedzieni un cīņas troksnis izgaisa sāļajā, dūmainajā gaisa. Pagāja minūte, vēl viena. Un tad kāds atslēdza durvis. Ienāca īpašais aģents Pendergasts. Viņš apstājās pie durvīm un ar bālajām acīm nopētīja postažas ainu. Tad, veikli un nekļūdīgi ka kaķis manevrēdams sadragāto mākslas darbu jūklī, viņš iegāja sa­lonā. Skots Blekberns nekustīgi gulēja uz paklāja, viņa rokas un kājas bija sažuvušas un greizi sagriezušās, it kā no viņa ķermeņa būtu izsūkti visi kauli, cīpslas un iekšējie orgāni, atstājot tikai tuk­šu, ļenganu ādas čaulu. Pendergasts uzmeta viņam tikai paviršu skatienu.

Pārkāpis pāri līķim, viņš tuvojās Agozjenam. Ļoti piesardzīgi novērsis skatienu, viņš pastiepa roku, ka sniegdamies pēc indī­gas čūskas. Viņš apklāja gleznu ar zīda pārsegu, rūpīgi aptaustī­ja visus stūrus, lai pārliecinātos, ka tā ir aizsegta pilnībā. Pēc tam tikai pēc tam viņš pagriezās ar seju pret Mandalu, noņēma to no zelta āķa, uzmanīgi sarullēja un paslēpa padusē. Tad viņš veik­li un klusi atstāja kajīti.