Tumsas rats

27

Veca sieviete tukstoš trīsdesmit devitajā kajītē miegā pagriezās un kaut ko nomurmināja.

Pēc brīža viņa pagriezās vēlreiz un ieņurdējās jau īgnāk. Kaut kas viņai traucēja gulēt klauvēšana, skaļa, uzstājīga.

Viņa atvēra acis.

Inge? Viņa iesaucas čerkstoša balsi.

Atbildes vietā atskanēja vēl viens klauvējiens.

Sieviete pastiepa kaulaino roku un pieķeras pie tērauda stie­ņa, kas stiepās virs gultas galvgaļa. Lēni, ar milzu piepūli viņa pieslējās sēdus. Viņa tikko bija redzējusi sapni, jauku sapni, kaut ko par Tv šovu monty hall, durvīm numur divi un vazelīnu. Viņa aplaizīja sausās lūpas, mēģinot atcerēties ko vairāk, bet sapnis jau bija izgaisis no atmiņas.

— kur ir tā skuķe? Viņa purpinājā, nelāgās priekšnojautās pār­ņemtā.

Dauzīšanas turpinājās. Skaņa nāca kaut kur no ārpuses.

No neskaitāmajiem satīna un vissmalkakas kokvilnas slāņiem iznira sakaltusi roka. Tā paņēma zobu protēzes no šķīvīša uz naktsgaldiņa un iesēdināja tās mutē uz bālajām smaganām. Tad roka sniedzās tālāk, taustijās, meklēja, līdz satvēra spieķa roktu­ri. Krekšķēdama un pukodamās sirmgalve pieslējās kājas. Kuģis manāmi šūpojās, un viņa, ar vienu roku turēdāmas pie sienas, steberēja uz guļamistabas durvju pusi.

— Inge? Viņa sauca.

Viņu pārņēma bailes. Viņa nespēja samierināties ar savu atka­rību no citiem, viņa to tiešam nespēja paciest, pašas nevarība vi­ņu biedēja un apkaunoja. Visu mūžu viņa bijusi neatkarīga, bet tagad pienākušās drūmas vecumdienas, tādā pazemojoša atkarī­ba no citu žēlastības.

Ieslēgusi gaismu, viņa paraudzījās apkārt, cenzdāmas valdīt bailes. Kur palikusi tā sasodīta skuķe? Ka šī uzdrīkstējās pamest viņu vienu! Ja nu viņa pakristu? Ja uznāktu sirdslēkme? Viņa ap­žēlojas par nabaga meiteni, pieņema to darba, un kāda ir pateicī­ba? Tikai necieņa, neuzticība, nepaklausība. Tagad Inge droši vien amizējas ar kādiem zemaka ranga kuģa kalpotajiem. Šis nu bija pēdējais piliens tikko kuģis pienāks Ņujorka, viņa to meitieti pātrieks, bez brīdinājumā, bez rekomendācijām. Lai liek lieta savu koķetēšanas prasmi, lai tiktu atpakaļ uz Zviedriju, palaistuve tāda!

Tikusi līdz durvīm, sirmgalve apstājās atvilkt elpu, smagi at­spiedusies pret durvju aplodu. Tagad dauzīšanās bija skaļāka tā nāca no kajītes ārdurvīm. Tagad bija dzirdama arī balss.

— Pīter! Klau, Pit! Neskaidra balss skanēja no gaiteņa aiz dur­vīm.

— kas ir? Iesaucas vecā dāma. Kas tur ir? Ko jums vajag?

Dauzīšanās apklusa. Pit, laid iekšā. Uzstāja šļupstoša balss.

— Mes negaidīsim visu nakti.

Pit, vecais, velcies šurp! Aiz durvīm atskanēja vēl viena ierei­busi balss. Vai atceries tās meičas, ko mēs šovakar satikam "Trafalgarā"? Pēc tam, kad tu aizgāji, viņas atgriezās kluba. Un mēs visu laiku tempjam šampi. Tagad viņas ir mana numura, galīgi pillā. Nāc, vecīt, tagad tava kārta papriecāties. Un tai blondajai ir tādas ciskas…

Vecā dāma nodrebēja patiesā sašutumā. Viņa stingrāk pieķe­ras durvju aplodai. Lieciet man mieru! Viņa uzblāva, cik skaļi spēdama. Vācieties prom!

— kas ir? Pirmā balss pārsteigti atjautāja.

— es teicu, ejiet prom!

Klusums. Smiekliņi. Velns! Ierunājās otra balss. Rodz mēs sajaucam numurus.

— nevar but. Es atceros, ka viņš teica tūkstoš trīsdesmit devī­tais.

— es zvanu apsardzei! Iespiedzas vecā dāma.

Gaitenī aiz durvīm atskanēja skaļi smiekli, pēc tam soļi, kas attālinājās.

Smagi elpodama, sirmgalve atravas no durvju aplodas, atspiedas pret spieķi un nopētīja istabu. Viss skaidrs guļvieta uz dī­vānā nemaz nebija saklāta. Pulkstenis pie sienas radīja pusdivpadsmit. Viņa bija pamesta. Likteņa varā.

Leni pagriezusies, viņa ar pūlēm stebereja atpakaļ uz guļam­istabu, sirdij smagi dauzoties. Apsēdas uz gultas, rūpīgi noliekot spieķi blakus. Tad, pagriezusies pret naktsgaldiņu, pacēla talruņa klausuli un nospieda nulles taustiņu.

— kuģa operatore, atsaucās laipna balss. Kā varu jums pa­līdzēt?

— savienojiet ar apsardzi, pieprasīja sirmgalve.