Būdams Aberdinas bankas un tresta izpilddirektors, Gevins Bruss bija pārliecinājies ne bez drūma gandarījuma -, ka viņam ir liela pieredze vadības pārņemšanā grūtās situācijās un stingras kārtības iedibināšana. Savas karjeras laika viņš bija pārņēmis ne vairāk, ne mazāk ka četras neveiksmīgas bankas, nostādījis tas atkal uz kājām un laidis apgrozība to bagātības. Pirms tam viņš bija dienejis karaliskajā kara flotē, piedalījies karadarbība Folklendu salas, un šī pieredze viņam lieti noderēja. Taču tik dīvaina un biedējošā situācija ka šoreiz viņš vēl nekad nebija nonācis.
Bruss ceļoja kopā ar diviem citiem Aberdmas bankas un tresta pārstāvjiem Nailzu Velču un Kventinu Šarpu, arī bijušajiem flotes virsniekiem, kas tagad bija eleganti ģērbti Sitijas stila baņķieri. Viņš bija ar šiem vīriem strādājis kopā daudzus gadus un zināja, ka tie ir krietni un uzticami. Šo ceļojumu viņi bija saņēmuši ka dāvanu no klientes fmilijas Dalbergas pateicība par sniegtajiem pakalpojumiem. Mūsdienas vairākums bagāto klientu uzskata, ka baņķieris ir viņiem pateicību parāda, bet Emīlija saprata, cik svarīgi ir uzturēt veclaicīgi labas, abpusējas uzticības pilnas attiecības. Un Bruss godam attaisnoja šo uzticību, palīdzot viņai divas sarežģītas laulības šķiršanas un grūta mantojuma lieta. Pats būdams atraitnis, viņš augsti vērtēja šis dāmas uzmanību un dāvanu.
Žēl gan, ka tagad viss pavērsās tik nelāgi.
Pēc biedējošā pārsteigumā kinoteātri iepriekšējā vakara, ko viņš redzēja pats savam acīm, Bruss uzreiz saprata, ka kuģa vadība šajā situācijā ir bezpalīdzīga. Viņiem ne tikai nebija ne jausmas, ka izmeklēt slepkavību vai atrast vainīgo, viņi, šķiet, nespēja pienācīgi reaģēt uz paniku un bailēm, kas sāka pārņemt kuģi, turklāt ne tikai pasažierus, bet, ka Bruss sarūgtinats bija pamanījis, arī apkalpojošo personālu. Viņš pietiekami ilgi bija dienējis uz kuģiem, lai zinātu, ka jūrniekiem piemīt īpaša māņticībā, "Britānija" bija kļuvusi trausla un neaizsargāta, un viņš bija pārliecināts, ka vēl viens trieciens izraisīs vispārēju haosu.
Tāpēc viņš pēc pusdienām kopā ar Velču, Šarpu un Dalbergas kundzi, kura uzstājā, ka vēlas piedalīties, izstrādāja rīcības plānu pēc visiem noteikumiem. Tagad, soļojot draugiem pa priekšu pa lepnajiem gaiteņiem, Bruss jau sāka justies mierīgāk, zinot, ka viņi uzsāks plana īstenošanu.
Neliela grupa devās augšup caur visiem klājiem, līdz nonāca gaiteni, kas veda uz komandtiltiņu. Tur viņus apturēja nervozs apsargs ar stiklainam acīm un paspurušiem matiem.
— mēs esam ieradušies pie komodora Katera, paziņoja Bruss, pasniegdams savu vizītkarti.
Apsargs paņēma karti, aplūkoja to. Vai drīkstu vaicat, kādā jautājumā, ser?
— saistībā ar neseno slepkavību. Pasakiet, ka mēs esam noraizējušos pasažieru grupa un veļamies nekavējoties viņu satikt. Mirkli vilcinājies, viņš kautrīgi piebilda: atvaļināts karaliskas kara flotes kapteinis.
— jā, ser. Vienu mirkli, ser.
Tad apsargs aizsteidzās, aizvērdams un aizslēgdams aiz sevis durvis, Bruss nepacietīgi gaidījā, sakrustojis rokas uz krūtīm. Pagaja piecas minūtes, līdz apsargs atgriezās.
— ser, nāciet, lūdzu, līdzi.
Bruss ar pārējiem sekoja apsargām cauri lūkai uz daudz vienkāršāku kuģa sektoru ar linoleja grīdām, pelēki krāsotām sienam ar koka imitācijās apdari un dienasgaismas spuldžu apgaismojumu. Pēc brīža viņi nonāca askētiski iekārtotā apspriežu telpa, kur pa vienīgo logu rindu pavērās skats uz bezgalīgu, vētras plosītu okeānu labā borta pusē.
— lūdzu, apsēdieties. Tūlīt varesiet runāt ar komandas kapteini Meisoni.
— mēs lūdzam tikšanos ar kuģa komandieri, atbildēja Bruss. Tas būtu komodors Katers.
Apsargs bažīgi pārlaida plaukstu par matiem. Komodors pašlaik ir aizņemts. Atvainojiet. Komandas kapteinis ir otra augstāka amatpersona.
Bruss jautājoši paraudzijās uz saviem pavadoņiem. Vai uzstāsim?
— tas diemžel neko nelīdzēs, ser, atbildēja apsargs.
— nu tad lai būtu komandas kapteinis.
Viņi neapsēdās. Pēc brīža durvis parādijās sieviete spodrā uniformā, zem cepures paslēptiem matiem. Pārvarējis izbrīnu, ieraugot sievieti, Bruss bija patīkami pārsteigts par viņas mierīgo un nopietno izturēšanos.
— lūdzu, sēdieties, viņa aicināja un nevilcinoties apsēdas galda galā arī šo sīkumu Bruss nepalaida garām un atzinīgi novērtēja.
Baņķieris uzreiz ķērās pie galvena. Kapteine Meisone, mēs esam vienas no lielakājām lielbritānijas bankam klienti un pārstāvji to es saku tikai tādēļ, lai pārliecinātu jūs par mūsu uzticamību. Es pats esmu bijušais karaliskas kara flotes kapteinis,Viņas majestates dienesta uz kuģa "Saseksa". Mēs esam ieradušies, jo uzskatam, ka kuģim draud briesmas, ar ko komanda, iespējams, nevarēs tikt gala.
Meisone klausījās.
— pasažieri ir ļoti noraizējušies. Kā jūs droši vien jau zināt, daži sākuši ieslēgties savās kajītēs. Visi runa par to, ka uz kuģa klāja ir sērijslepklava Džeks Uzšķērdējs.
— to es labi zinu.
— gadījuma, ja nebūsiet pamanījusi, arī komanda ir izbiedēta, iejaucas Emīlija Dalberga.
— arī šis problēmas mums ir zināmās, un mēs rīkojamies, lai situāciju labotu.
— vai tiešam? Jautāja Bruss. Tādā gadījumā, kapteine Meisone, vai drīkstu jautāt, kur ir kuģa drošības dienests? Līdz šim viņi ir bijuši praktiski neredzami.
Meisone paraudzijās acis katram pēc kārtas. Runāšu atklāti. Iemesls, kāpēc drošības dienests nav redzams, ir tads, ka tajā tiešam ir maz darbinieku vismaz salīdzinājuma ar "Britānijas" lielumu. Mēs daram visu iespējamo, taču kuģis ir ļoti, ļoti liels un uz klāja ir četri tūkstoši cilvēku. Visi mūsu drošības dienesta darbinieki strādā cauru diennakti.
— jūs teicāt, ka darat visu iespējamo, bet kāpēc tad kuģis nav pagriezts atpakaļ? Mums nav pilnīgi nekādās citas izvēlēs ka vien pēc iespējas ātrāk atgriezties osta.
To dzirdot, kapteine Meisone šķita noraizējusies. Tuvākā osta ir Sentdžona Ņufaundlenda, tāpēc, ja mēs izlemtu mainīt kursu, tad dotos uz turieni. Taču mēs nemainīsim kursu. Mēs turpināsim ceļu uz Ņujorku.
Brusu tas parsteidza. — Kāpēc?
— tadi bija komodora rīkojumi. Viņam ir… pamatoti iemesli.
— un kādi tie būtu?
— pašlaik mēs virzāmies gar perifēriju lielai ziemeļrietumu virziena vētrai, kas plosās virs lielā sēkļa. Mainot kursu uz Sentdžonu, mēs iekļusim tieši vētras centra. Turklāt, mainot kursu uz Sentdžonu, mums būtu jāšķērso i.abradora straume jūlija aisbergu sezonas laika, bet tas, lai gan nav bīstami, liktu mums samazina! Ātrumu. Un, visbeidzot, šī kursa maiņa ļautu mums ietaupīt tikai vienu dienu. Komodors uzskata, ka piestāt Ņujorka būtu pareizak, ņemot vērā… ņemot vērā likumsargāšanas resursus, kas mums, iespējams, būs vajadzīgi.
— uz kuģa atrodas maniaks, teica Emilija Dalberga. Tās "vienas dienas" laikā var tikt nogalināts vēl kāds.
— un tomēr tādi ir komodora rīkojumi.
Bruss piecēlās. Tad mēs uzstājām, ka vēlamies runāt tieši ar viņu.
Kapteine Meisone arī piecēlās, un tajā brīdi profesionālisma maska it kā noslīdēja, un Bruss pamanīja viņas seja noguruma un dziļu skumju izteiksmi. Komodoru pašlaik nedrīkst traucēt. Man ļoti žēl.
Bruss nikni raudzijās viņā. — Mums arī ir žēl. Varat nešaubīties, ka komodora atteikšanas tikties ar mums nepaliks bez sekām. Ne tagad, ne vēlāk. Mēs nepacietisim necieņu.
Meisone pastiepa roku. — Brusa kungs, es atzīstu, ka jūsu viedoklis ir saprātīgs, un darīšu visu iespējamo, lai paziņotu komodoram visu jūsu teikto, bet mēs atrodamies jūra uz kuģa, kuģim ir komandieris, un šis komandieris ir pieņēmis lēmumu. Jūs kā bijušais kapteinis noteikti sapratīsiet, ko tas nozīme.
Bruss izlikās nemanam pastiepto roku. Jūs kaut ko aizmirstat. Mēs esam ne tikai jūsu pasažieri un klienti -, bet arī jūsu atbildības objekti. Ir iespējams rīkoties, un mēs esam nolēmuši to darīt. Un, aicinot savus pavadoņus sekot, viņš pagriezās un izgāja no apspriežu telpas.