Tumsas rats

2

Viena no Gsalrigčongas klostera attālākajiem paviljoniem Aloizijs Pendergasts sēdēja uz sola blakus Konstansai Grīnai. Akmens logu rinda pavēra skatu uz lolunas aizu un tālāk uz varenajam Himalaju virsotnēm, ko apspīdēja viegli sārta saulrieta blāzma. No tālienes klusi varēja sadzirdēt ūdenskrituma troksni olunas iele­jas sākumā. Kad saule pazuda aiz apvaršņa, atskanēja jzung tau­res dobjais, gari stieptais sauciens, atbalsojoties aizās un kalnos.

Bija pagājuši gandrīz divi meneši. Bija pienācis jūlijs, un augstajās Himalaju priekškalnēs bija iestājies pavasaris. Ielejās bija sazaļojusi zāle, ko rotāja pļavu ziedi, bet kalnu nogāzēs plauka sārtas savvaļas rozes.

Viņi sēdēja klusēdami. Klosterī viņiem vēl bija atlicis pavadīt divas nedēļas.

Atkal ieskanejās dzung, un nodzisa saules ugunīga blāzma virs Daulagiri, anapurnas un manaslu trim no desmit pasaules augstākājām virsotnēm. Krēsla sabiezēja ātri, pārpludinot ielejas kā ar tumšiem ūdeņiem.

Pendergasts pārtrauca klusumu. — tavas mācības norit labi. Pat izcili. Klostera priekšnieks ir apmierinats.

— jā. Viņas balss bija klusa un izklaidīga.

Viņš viegli un saudzīgi uzlika plaukstu uz sievietes rokas. — mēs neesam par to runājuši, bet es gribēju pajautāt, vai… fiveršemas klīnikā viss pagāja labi. Vai nebija kādi sarežģījumi ar… to procedūru. Pendergasts šķita neierasti samulsis un nespēja at­rast īstos vārdus.

Konstansa nenovērsa skatienu no saltajiem, sniegotajiem kal­niem.

Pendergasts vilcinājās. — kaut tu būtu ļāvusi man iet līdzi.

Viņa, joprojām klusēdama, nolieca galvu.

— Konstansa, tu man esi ļoti dārga. Varbūt līdz šim neesmu to pietiekami skaidri izteicis. Ja tā ir, es atvainojos.

Konstansa vēl zemāk pielieca galvu un nosarka. — paldies. Izklaidīgo izteiksmi viņas seja nomainīja tikko manams satrau­kums. Viņa pēkšņi piecēlās, novērsusi skatienu.

Pendergasts arī piecēlās.

— atvaino, Aloizij, bet tagad es vēlētos uz brīdi palikt viena.

— protams. Viņš vērojā, kā slaidais stāvs attālinās, kā rēgs pazūdot klostera mūru līkločos. Tad viņš atkal pievērsa skatienu kalnainajai ainavai aiz loga un dziļi iegrima domās.

Kad paviljonu apņēma tumsa, Dzung apklusa, un pēdējās ska­ņas gaistošā atbalss vēl ilgi lidinājās kalnos. Iestājās klusums, it kā līdz ar tumsu visa apkārtne pamirtu un sastingtu. Bet tad tumš­zilajās ēnās paviljona pakajē parādījās kāds stāvs: vecs mūks safrankrāsās tērpā. Viņš pamāja Pendergastam ar sažuvušu ro­ku, pavicinot plaukstu Tibetiešu žestā, kas nozīmēja nāc.

Pendergasts lēni devās pretī mūkam. Tas pagriezās un šļūco­šā gaitā aizsoļoja tumsā.

Pendergasts sekoja viņam, ziņkāres pārņemts. Mūks veda viņu negaidītā virzienā, pa pustumšiem gaiteņiem uz celli, kura mita slavenais iemūrētais eremīts. Tas labprātīgi bija ļāvis sevi iemū­rēt tik mazā telpā, kur bija iespējams tikai sēdēt un meditēt, un bija pavadījis tur visu mūžu, tikai vienreiz dienā saņemot maizi un ūdeni pa lodziņu, kas bija atvērāms, pagriežot vienu kustinā­mu ķieģeli.

Vecais mūks apstājās mūra sienas priekšā, aiz kuras slēpās vientuļnieka celle. Mūra akmeņus bija nogludinājušas neskaitā­mās rokas, jo tūkstošiem cilvēku nāca jautāt eremīta padomu. Pendergasts bija dzirdējis, ka šis mūks ticis iemurēts divpadsmit ga­du vecumā. Tagad, gandrīz simt gadu vecumā, viņš bija slavens orākuls ar apbrīnojamām pareģošanas spējām.

Mūks divreiz ar nagu pieklauvēja pie akmens. Viņi gaidīja. Pēc brīža grozāmais ķieģelis lēni sakustējas, klusi čerkstot. Parādijas izģindusi roka, balta kā sniegs, ar caurspīdīgām zilām vēnām. Tā pagrieza akmeni sāniski, atstājot mūrī nelielu atveri.

Mūks noliecas pie tās un klusi kaut ko nomurmināja. Tad pa­griezās, lai ieklausītos, pagāja kāds laiciņš, un Pendergasts iz­dzirdēja aiz sienas tikko jaušamu čukstu. Mūks izslējās, acīmre­dzot apmierināts ar atbildi, un pamājā, lai Pendergasts nāk tuvāk. Aģents paklausījā, vērodams, kā akmens, neredzamas rokas va­dīts, atkal atgriežas vietā.

Pēkšņi atskanēja dobja čerkstoņa, kas šķita nākam tieši no klints līdzās akmens cellei, un sienā pavērās sprauga. Tā kļuva platāka, un izrādījās, ka tās ir akmens durvis, kuras darbina ne­redzams mehānisms. Uzvēdīja nepazīstama vīraka smarža. Mūks ar rokas mājienu aicināja Pendergaslu ieiet, un, kad aģents bija spēris soli pāri slieksnim, durvis atkal aizvērās. Mūks negāja lī­dzi, Pendergasts bija viens.

No tumsas iznira kāds cits mūks ar pilošu sveci rokā. Klosterī pavadītajās septiņās nedēļās un arī iepriekšējo apmeklējumu lai­kā Pendergasts bija pēc sejām iepazinis visus mūkus, taču šo gan vēl nebija redzējis. Viņš saprata, ka tikko ir iegājis iekšējā klosterī, par kuru bija dzirdējis tikai nostāstus, noslepumainajā apslēp­tajā svētnīcā. Acīmredzot ieeju tajā sargāja iemūrētais eremīts, un svešiniekiem tur iekļūt, protams, bija stingri aizliegts. Šis bija klosteris klosterī, kur pusducis mūku pavadīja visu dzīvi visdziļākajā meditācijā un nemitīgas garīgas mācības, nekad vairs neredzot ārpasauli un netiekoties pat ar ārējā klostera mūkiem, bet iemūrē­tais vientuļnieks sargāja šīs valstības durvis. Viņi dzīvoja tik dzi­ļā noslēgtībā, kā saules gaisma varētu viņiem būt nāvējoša.

Pendergasts sekoja svešajam mūkam pa šauru gaiteni, kas ve­da visdziļākajās klostera dzīlēs. Sienas kļuva raupjakas, un viņš apjautā, ka iet pa tuneļiem, kas izcirsti tieši klintī. Tuneļu sienas pirms tūkstoš gadiem bija apmestas un rotātās ar gleznojumiem, ko laika gaita gandrīz, pilnība nopostījis mitrums un dūmi. P.ja nogriezās vēlreiz un vēlreiz, viņi pagāja garām mazam akmens ceļam ar Budas tēliem vai tankus gleznām, ko apgaismoja sveces un apkvēpināja vīraks. Viņi nesatika nevienu, neredzēja nevienu. Bezlogu kambarīšu un līkumaino tuneļu labirints bija tukšs, drūms un mitrs.

Beidzot pēc šķietami bezgalīga gājiena viņi nonāca pie vēl vie­nām durvīm, kuras bija iestiprinātās ieeļļotās dzelzs eņģēs, kas bija piekaltas pie biezām plāksnēm. Mūks izvilka atslēgu un, maz­liet piepūloties, atslēdza un atvēra durvis.

Aiz tām bija neliela, pustumša telpa, ko apgaismoja tikai viens sviesta gaismeklis. Sienas klāja senas, ar rokam spodrinātas ko­ka plāksnes ar rūpīgam inkrustācijām. Gaisa vēdīja aromatiski dūmi ar asu un sveķainu smaržu. Pārlaidis apkārt skatienu, Pendergasts nespēja ticēt savam acīm telpa bija pārpilna neticamām bagātībām. Pie tālākās sienas stāvēja smagas reljefi kalta zelta lā­des ar cieši aizslēgtiem vākiem. Tām līdzās bija sakrautas ādas somas, no kurām dažas bija no vecuma izšķīdušas un pārplīsu­šās, izberot zelta monētas no veciem anglijas sovriniem un grie­ķu monētām līdz smagiem mongoļu zelta naudas gabaliem. Tām apkārt stāvēja nelielas koka muciņas, arī vecas un laika zoba sa­grauztas, pilnas ar neapstrādātiem un apstrādātiem rubīniem, smaragdiem, safīriem, dimantiem, tirkīziem, turmaliniem un peridotiem. Citas šķita pildītas ar nelieliem zelta stieņiem un ovā­liem japāņu kobun.

Labās puses sienu rotāja citādi dārgumi ziloņkaula, melnkoka un zelta taures un kangling5 taures, rotātās ar dārgakmeņiem; sudraba un zelta un sudraba sakausējuma dorieb , ar dārgmetā­liem, spožiem tirkīziem un koraļļiem rotaļas galvassegas. Cita tel­pas stūrī slējās sudraba un zelta statuju kolekcijā, un vienu no tām greznoja simtiem safīru. Turpat līdzās, ar salmiem izklātās koka kastes bija sakrauti caurspīdīgi trauki, figūras un plāksnes no vissmalkaka nefrita, bet tieši līdzās aģentam pa kreisi atradās vislielākās bagātības simtiem mazu nišu, kurās glabājās putekļaini rokrakstu tīs­tokļi, sarullētas tankus un pergamenta ruļļi, pārsieti ar zīda auklām.

Neiedomājamo bagātību pārsteigts, Pendergasts uzreiz nepa­manījā, ka tuvākajā stūrī uz spilvena, sakrustojis kājas, sēž cil­vēks.

Mūks, kurš bija viņu atvedis, paklanijās, salicis kopā rokas, un aizgāja. Dzelzs durvis aiz viņa aizvērās, slēdzenē pagriezās atslēga. Sēdošais mūks norādīja uz spilvenu turpat līdzas. Lūdzu, sedieties, viņš angliski aicināja.

Pendergasts paklanijās un apsēdas. Ļoti neparasta telpa, viņš ieminējās. Un pēc brīža piebilda: un īpatnējs vīraks.

— mēs esam klostera bagātību sargātāji sargājam zeltu un sudra­bu, un visas citas iznīcīgas lietas, ko pasaule uzskata par vērtībām. -šis vīrs runāja izkoptā un elegantā angļu valodā ar oksfordas vai kembridžas universitātes akcentu. Mēs esam arī bibliotēkas un sakrālo gleznu glabātāji. "vīraks", ko jūs pieminējāt, ir dorzhan-ijing auga sveķi, kas tiek dedzināti dienam un naktīm, lai atbaidītu kukai­ņus rijīgas vaboles, kas mīt Himalaju augstienēs un kāro iznicināt visu, kas izgatavots no koka, papīra vai zīda.

Pendergasts pamāja ar galvu un, izmantodams izdevību, uzmanīgāk nopētīja mūku. Tas bija vecs, bet stiegraina auguma un neparasti labā fiziskā formā. Viņa sarkani oranžais tērps bija cie­ši sajozts, galva kaili noskūta, basās kājas bija gandrīz melnas no netīrumiem. Acu skatiens gludajā nenosakāma vecuma sejā bi­ja nopietns, gudrs un raižu pārņemts.

— jūs noteikti gribat zināt, kas es esmu un kāpēc esmu jūs uz­aicinājis šurp, mūks turpināja. Es esmu Tubteņs. Priecājos jūs satikt, Pendergasta kungs.

— lama Tubteņs?

— šeit, iekšējā templī, nav nekādu goda titulu. Mūks paliecās uz priekšu un cieši ieskatījās aģentam sejā. Kā noprotu, jūsu pasaulīgā nodarbošanās ir… kā lai to pasaka?… okšķerēt citu da­rīšanas, lai atklātu ļaunus darbus? Atrisināt mīklas, rast skaidrī­bu noslēpumos un tumsā?

— šādu raksturojumu nebiju dzirdējis, bet jā, jums taisnība.

Mūks atviegloti uzelpoja. Tas ir labi. Es baidījos, ka varbūt būšu ko pārpratis. Viņš ierunājās klusāk, gandrīz čukstus. — mums šeit ir kāda mīkla.

Iestājās ilgs klusums. Tad Pendergasts teica: — turpiniet.

— klostera priekšnieks nedrīkst pats par to runāt. Tāpēc viņš lūdza mani. Un tomēr, lai gan situācijā ir bīstama, man ir… grūti stāstīt par to.

— jūs visi bijāt ļoti laipni pret mani un manu aizbilstamo, atbildēja Pendergasts. Es ar prieku darītu kaut ko jūsu labā, lai atlīdzinātu ja vien es to spēšu.

— paldies, lai pavēstītu jums par notikušo, man būs jaatklāj dažas slepenas ziņas.

— varat paļauties uz manu klusēšanu.

— vispirms nedaudz pastāstīšu par sevi. Esmu dzimis attālā kalnainā novadā Tibetas rietumos. Es biju vienīgais bērns, un ma­ni vecāki gāja bojā nogruvumā, kad man vēl nebija gads. Divi angļu dabas pētnieki vīrs un sieva, kas veica plašus pētījumus Mandžurijā, Nepālā un Tibetā, apžēlojās par mazo bārenīti un pieņēma mani kā neoficiālu audžudēlu. Es paliku kopā ar viņiem desmit gadus, ceļojot pa mežonīgiem apvidiem, kur viņi vēroja dabu, zīmēja un rakstīja piezīmes. Tad kādu nakti mūsu teltī iebruka sirojošu kareivju banda. Viņi abus angļus nošāva un sadedzināja kopā ar visu mūsu mantību. Es vienīgais izglābos.

— biju zaudējis gan īstos, gan audžuvecākus varat iedomāties, kā es jutos. Vientulīgie klejojumi mani noveda šeit, Gsalrigčongas klosterī. Pēc kāda laika es devu zverestu un tiku uzņemts iekšējā klosterī. Mēs pavadam savu dzīvi visstingrākajos garīgajos un fi­ziskajos vingrinājumos. Nodarbojamies ar visdziļākajiem, sarežģitakajiem un noslēpumainākajiem esamības jautājumiem. Ap­gūstot cungžaņ, jūs nedaudz pieskaraties dažam no patiesibam, kuras mēs iedziļināmies nesalīdzināmi vairāk.

Pendergasts pamāja ar galvu.

— šeit, iekšējā klosterī, mēs esam noslegušies no visas pasaulī­gas dzīves. Mēs nedrīkstam redzēt ārpasauli, debesis, ieelpot svai­gu gaisu. Visa uzmanība tiek vērsta uz iekšieni. Tas ir ļoti liels upuris pat Tibetiešu mūkam, un tāpēc mēs esam tikai seši. Mūs sargā eremīts, mums nav atļauts runāt ne ar vienu cilvēku no ār­pasaules, un es esmu pārkāpis šo svēto solījumu, tagad runājot ar jums. Ceru, ka tas pārliecinās jus, cik nopietns ir šis gadījums.

— es saprotu, atbildēja Pendergasts.

— mums kā iekšējā tempļa mūkiem ir savi pienākumi. Mēs esam ne tikai klostera bibliotēkas, relikviju un dārgumu glabātāji. Mēs sargājam ari… Agozjenu.

— Agozjenu?

vissvarīgako relikviju klosterī un varbūt pat visā Tibetā. Tas glabājās aizslēgtā seifā tur, stūrī. Viņš norādīja uz akmeni izkaltu ni­šu ar smagām dzelzs durvīm, kas tagad bija pusvirus. Visi seši mūki vienreiz gadā pulcējas pie Agozjena glabātavas veikt īpašus ļaunuma atvairīšanas rituālus. Rīkojot šo rituālu maijā, dažas die­nas pirms jūsu ierašanās, mēs atklājām, ka Agozjens ir pazudis.

— nozagts?

Mūks pamāja ar galvu.

— kam ir atslēga?

— man. Vienīgajam.

— un seifs bija aizslēgts?

— jā. Varat man ticēt, Pendergasta kungs, ka neviens no mūsu mūkiem nevarēja pastrādāt šo noziegumu.

— piedodiet, ja uzdrošināšos to apšaubīt.

— šaubīties ir labi. Mūks ierunājās ar tādu pārliecību, ka Pendergasts neko neiebilda. Agozjena vairs nav klosterī. Ja tas šeit būtu, mēs to zinātu.

— kā?

— par to nedrīkst runāt. Lūdzu, ticiet man, Pendergasta kungs, mēs zinātu. Neviens no šejienes mūkiem nav paņēmis Agozjenu pie sevis.

— vai drīkstu paskatīties?

Mūks pamāja ar galvu.

Pendergasts piecēlās, izņēma no kabatas mazu lukturīti un ielūkojās slēdzenes apaļaja atslēgas cauruma. Pēc brīža nopētīja to ar palielinamo stiklu.

— slēdzene ir atmūķēta, viņš pieceldamies paziņoja.

— atvainojiet atmūķēta?

— atdabūta vaļa bez atslēgas palīdzības. Viņš paraudzījās uz mūku. Vai drīzāk atlauzta, spriežot pēc izskata. Jūs teicāt, ka neviens no mūkiem nevarēja to nozagt. Vai klosterī bija kādi apmeklētāji?

— jā, mūks ar vārgu smaidu atbildēja. — mēs pat zinām, kas to nozaga.

— ak tā, nobrīnījās Pendergasts. Tas visu ievērojami atvieg­lo. Pastāstiet, ko zināt.

— maija sākumā pie mums atnāca kāds jauneklis kalnos kā­pējs. Viņa ierašanās bija ļoti dīvaina. Viņš nāca no austrumpuses no kalniem pie nepālās robežas. Viņš bija tikko dzīvs, uz fizis­ko un garīgo spēku sabrukuma robežas. Viņš bija profesionāls al­pīnists, vienīgais dzīvais palikušais no ekspedīcijas, kas devās uz vēl neiekaroto Daulagiri rietumu nogāzi. Visu grupu, izņemot viņu, nogalināja sniega lavīna. Viņš bija spiests šķērsot ziemeļu nogāzi un nokāpt pa to, pēc tam nelegāli šķērsot Tibetas robežu. Lai nonāktu pie mums, viņš trīs nedēļas gājā, pēc tam rāpoja pa ledājiem un ielejām. Lai nenomirtu badā, viņš ēda ogu žurkas, ku­ras ir diezgan barojošas, ja noķer tādu, kurai kuņģis pilns ar ogām. Viņš bija uz dzīvības un nāves robežas. Mēs viņu kopām un izārstējām. Viņš ir amerikanis vārda Džordans Ambross.

— vai viņš mācījās pie jums?

— Cungžaņ viņu pārāk neinteresejā. Tas bija savādi viņam noteikti pietika gribasspēka un prāta asuma, lai to veiksmīgi apgūtu varbūt pat labāk par jebkuru rietumnieku, ko esam šeit re­dzējuši… ja neskaita sievieti, tas ir, Konstansu.

Pendergasts pamāja ar galvu. Kā jūs zināt, ka tas bija viņš?

Mūks izvairījās no tiešas atbildes. Mēs vēlētos, lai jūs sadzī­tu viņam pēdas, atrastu Agozjenu un nogādātu atpakaļ klosterī.

Pendergasts atkal pamāja ar galvu. — šis Džordans Ambross kā viņš izskatās?

Mūks pasniedzas sava tērpa krokās un izvilka mazu perga­menta rullīti. Atsēja auklas un ātritinaja pergamentu. Mūsu tanku gleznotājs pēc mana lūguma uzgleznoja viņa ģīmetni.

Pendergasts paņēma pergamentu un nopētīja portretu, laja bija redzams jauns, sportisks un glīts vīrietis, nepilnus trīsdesmit gadus vecs, ar gariem gaišiem matiem un zilam acīm, kas pauda fizisku apņēmību, paviršu morāli un asu pratu. Gleznotājs bija apbrīnojami spējis attēlot gan arejo izskatu, gan cilvēka raksturu.

— tas man labi noderēs, uzslavēja Pendergasts, aizsiedams pergamentu un ielikdams to kabata.

— vai jums vēl kaut kas jazina, lai atrastu Agozjenu?

— jā. Pastāstiet, kas tieši ir Agozjens.

Mūka seja acumirkli pārvērtās, laja parādījās piesardzības, pat baiļu izteiksme. Es nevaru, viņš trīcoša balsi tikko dzirda­mi izdvesa.

— tas ir neizbēgami. Lai sameklētu to, man jāzina, kas tas ir.

— jūs mani parpratat. Es nevaru pateikt, kas tas ir, jo mēs nezi­nām, kas tas ir.

Pendergasts sarauca pieri. — kā tas var būt?

— Agozjens ir paslēpts cieši noslēgta koka kastē kopš brīža, kad tas pirms tūkstoš gadiem tika saņemts mūsu klosterī glabāšanā. Mēs nekad to neatvērām tas ir stingri aizliegts. Tā tika nodota no viena Rinpočes nakamājam un vienmēr noslēgta.

— kādā kastē?

Mūks ar rokam parādīja izmērus apmēram piecu collu pla­tumu un augstumu un četru pēdu garumu.

— savāda forma. Kā jums šķiet, kas varētu glābāties šādā kaste?

— kaut kas garš un šaurs. Zizlis vai zobens. Tīstoklis vai sa­rullēta glezna. Varbūt zīmogu kopa vai auklas ar svetajiem mez­gliem.

— ko nozīme vārds Agozjens?

Mūks brīdi vilcinājās. — tumsa.

— kāpēc ir aizliegts to atvērt?

— klostera dibinātājs pirmais Ralangs Rinpoče saņēma to no kāda austrumu svētā vīra no Indijas. Svētais vīrs bija kastes sā­nos iegriezis brīdinājumu. Man tas šeit ir pierakstīts, es pārtulko­šu. Mūks izvilka mazu rullīti ar Tibetiešu uzrakstiem un nolasī­jā, turēdams to izstieptā rokā, kas mazliet trīcēja.

Lai dharmā neatbrīvotu

Visbaismīgāko ļaunumu

Un tumsas rata nestu tumsu,

Tev Agozjenu neatsegt.

- Vai "dharma" nozīmē Budas mācību? - jautāja Pendergasts.

Šaja kontekstā tam ir pat plašāka nozīme - visa pasaule.

- Neskaidri un biedējoši.

Tibetiešu valodā tas skan tikpat mīklaini. Taču izmantoti ļo­ti spēcīgi vārdi. Šis ir nopietns brīdinājums, Pendergasta kungs, ļoti nopietns.

Pendergasts brīdi padomāja. - kā svešinieks varēja uzzināt par šo kasti tik daudz, lai varētu to nozagt? Es te savulaik pava­dīju veselu gadu un neko par to nedzirdēju.

Tā ir īsta mīkla. Neviens no mūsu mūkiem noteikti par to nerunāja. Mēs no Agozjena ļoti baidāmies un nekad to nepiemi­nam, pat savā starpā.

Šis Ambross varēja vienā saujā sagrābt miljoniem vērtus dargakmeņus. Katrs parasts zaglis būtu vispirms ņēmis zeltu un dargakmeņus.

Varbūt viņš, - mūks pec brīža atbildējā, - nav parasts zaglis. Zelts, dargakmeņi… Jūs runājāt par laicīgam vērtībām. Iznīcībai pakļautam. Agozjens…

Jā? - Pendergasts mudināja.

Taču vecais vīrs tikai papleta rokas un baiļpilni raudzījās vi­ņam acīs.