Tumsas rats

61

Klusumā, kas bija pārņēmis blāvi apgaismoto tjudoru aparta­mentu salonu, jautās spriedze. Konstansa stāvēja Pendergasta priekšā un vērojā, ka aģents mierīgi iedzer vēl malku tējas un noliek tasi.

— nu, kā būs? Viņš noprasīja. — Laika nav daudz.

Konstansa dziļi ievilka elpu. — Aloizij, es nespēju noticēt, ka tu tik mierīgi te sēdi un izsaki apgalvojumus, kas ir pretruna ar visu, kas tev kādreiz bijis svarīgs.

Pendergasts nopūtas vāji slēptā nepacietība. — Lūdzu, neap­vaino manas prāta spējas, turpinot šo bezjēdzīgo strīdu.

— Agozjens ir saindējis tavu apziņu.

— nekā tamlīdzīga! Agozjens ir to atbrīvojis. Attīrījis no garlai­cīgiem un aprobežotiem morāles aizspriedūmiem.

— Agozjens ir ļaunuma ierocis. Mūki to zināja.

— tu domā tos mūkus, kuri baidijas palūkoties uz to?

— jā, un viņi bija gudrāki par tevi. Šķiet, ka Agozjens cilvēkām, kurš uz to raugas, spēj laupīt visas labās un krietnas īpašības, un… savaldību. Atceries, ko tas nodarīja Blekbernam, ka viņš noslepka­voja cilvēku, lai to iegutu. Un redzi, ko tas tagad nodara tev.

Pendergasts nicīgi saviebas. — Tas salauž vājāku prātu, bet stip­ru nostiprina vēl vairāk. Atceries, ko tas nodarīja tai istabenei vai, piemēram, kapteinei Meisonei.

— ko?

— ak, Konstansa, es gan cerēju, ka tu būsi attapīgāka. Protams, Meisone ir to redzējusi kāds cits izskaidrojums varētu būt? Ka to es nezinu, un man ir vienalga. Cilvēku pazušana un slepka­vības ir viņas roku darbs viss ļoti rūpīgi iestudēts, lai celtu pa­niku, panāktu kursa maiņu uz Sentdžonu un varētu uztriekt kuģi Maitasputnu klintīm.

Konstansa pārsteigta raudzijās viņā. Šis pieņēmums šķita ne­prātīgs bet vai tiešam? Gandrīz par spīti viņas parliecībai, noti­kumu detaļas sāka nostāties savas vietas.

— taču tas viss vairs nav svarīgi, Pendergasts atmeta ar ro­ku. Kavēties vairs nedrīkst. Tūlīt nāc man līdzi.

Konstansa vilcinājās. — Ar vienu noteikumu.

— un kāds tas būtu, saki, lūdzu?

— vispirms kopā veiksim čungžaņ meditāciju.

Pendergasta skatiena iezagās aizdomas. — Čungžaņ? Kāds ab­surds! Mums nav laikā.

— ir gan. Mums abiem ir pietiekama garīga sagatavotība, lai ātri sasniegtu stong pa nyid. No ka tu baidies? Ka meditācija pada­rīs tevi normālu? Tieši tāda bija viņas izmisīgākā cerība.

— kādas muļķības! Atpakaļceļa nav.

— tad meditē kopā ar mani.

Pendergasts brīdi stāvēja nekustīgi. Tad viņa sejas izteiksme atkal pārvērtās. Viņš atkal bija mierīgs, nosvērts, modrs.

— labi, viņš atbildēja. — Es piekritu. Bet ar vienu noteikumu.

— kādu?

— pirms kuģa atstašanas esmu nolēmis paņemt Agozjenu. Ja čungžaņ meditācijas iznākums nebūs tev pa prātam, tu pati skatīsies uz Agozjenu. Tas tevi atbrīvos tāpat kā mani. Es tev pie­dāvāju lielu dāvanu, Konstansa.

To dzirdot, viņai aizrāvās elpa.

Pendergasts vēsi pasmaidīja. — Tu nosauci savus noteikumus. Es savējos.

Konstansa vēl brīdi klusēja. Tad beidzot izpūta elpu un ieskatījās aģenta sudrabainajas acis. — Labi, es piekrītu.

Viņš pamāja ar galvu. — Lieliski. Nu tad saksim?

Tad pēkšņi pie kajītes durvīm pieklauvēja. Konstansa piegāja un atvēra. Gaiteni stāvēja noraizējusies Marija.

— atvainojiet, Grīnas jaunkundz, viņa taisnojas. Ārstu ne­var atrast. Es meklēju visur, bet cilvēki uz kuģa kļuvuši traki, raud, dzer, laupa…

— tas nekas. Vai jūs varētu izdarīt vēl pēdējo pakalpojumu? Pastāvēt dažas minūtes aiz durvīm un raudzīties, lai neviens mūs netraucētu?

Sieviete pamāja ar galvu.

— liels paldies. Tad, klusi aizvērusi aiz sevis durvis, Konstansa atgriežas viesistaba, kur Pendergasts bija apsedies uz paklājā, sakrustojis kājas, nolicis plaukstas uz ceļiem un mierīgi gaidīja.